Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

neviena gaumīga dzelzs krusta. Vai tu neraizējies, ka tevi varētu izmest no baikeru kluba?

      Nevienmērīgā gaisma, kas atspoguļojās no ūdens virsmas, padarīja viņa asos vaigu kaulus maigākus.

      – Es neciešu adatas.

      – Tu nepeldi. Tu neciet adatas. Tu baidies nodemonstrēt savas kājas. Tu patiešām esi ķezā, ko?

      – Tu nu neesi īstais cilvēks, lai norādītu otram, ka viņš ir ķezā.

      – Tiesa gan. Ļoti atvainojos. – Lūsijai izdevās gluži ciešami atdarināt Pandas vīpsnu.

      – Kad tu zvanīsi saviem vecākiem? – viņš piepeši apjautājās.

      Lūsija ienira un iznira tikai tad, kad aptrūkās gaisa.

      – Mega viņiem pavēstīja, ka es esmu drošībā, – viņa noteica, lai arī apzinājās, ka tas nav gluži tas pats, kas aprunāties ar vecākiem pašai.

      Viņa ilgojās pēc Šarlotes un Holijas ķildām, Treisijas pārdzīvojumiem, Andrē stāstiem par izlasītajām fantastikas grāmatām. Viņa ilgojās pēc Nīlijas un Meta, taču doma par to, ka varētu paņemt telefonu un viņiem piezvanīt, iedarbojās uz Lūsiju paralizējoši. Ko lai viņa saka?

      Panda viņai bez lielām ceremonijām palīdzēja ierāpties atpakaļ laivā. Lūsijas lētais viendaļīgais peldkostīms uzrāvās augšup, taču viņš izlikās to neredzam. Puisis iedarbināja motoru, un viņi devās atpakaļ uz piestātni. Kad Panda izslēdza motoru, Lūsija savāca savas pludmales čības, taču viņa vēl nebija paguvusi izlēkt ārā, kad puisis ierunājās:

      – Man ir jāatgriežas darbā. Rīt mēs brauksim projām.

      Lūsija bija zinājusi, ka šī šķīstītava nav mūžīga, tomēr nebija izdomājusi, ko darīt tālāk. Viņa to nespēja, jo jutās paralizēta, iespiesta stūrī starp to mērķtiecīgo, kārtīgo cilvēku, kāda Lūsija bija agrāk, un bezmērķīgo, apjukušo sievieti, par kādu bija kļuvusi. Panika, kas nekad neatradās pārāk tālu, acumirklī ieslēdzās.

      – Es neesmu gatava.

      – Tā ir tava problēma. – Viņš pietauvoja laivu. – Es tevi pa ceļam izlaidīšu Šrīvportas lidostā.

      Lūsija norija siekalas.

      – Nav nekādas vajadzības. Es palikšu tepat.

      – Ko tu darīsi ar naudu?

      Lūsijai būtu vajadzējis atrisināt šo problēmu līdz šim laikam, taču viņa nebija to izdarījusi. Kaut gan Lūsija negribēja to atzīt, viņai nepatika doma par dzīvošanu šajā mājā bez Pandas. Lai arī viņš bija drūms un noslēpumains svešinieks, viņa klātbūtne izrādījās apbrīnojami vēlama. Daudz vēlamāka, nekā tas bija ar Tedu. Ar Pandu Lūsijai nevajadzēja izlikties par labāku cilvēku nekā viņa bija patiesībā.

      Puisis izkāpa ārā no laivas.

      – Zini, ko? Ja tu šovakar piezvanīsi savai ģimenei, tad varēsi pabraukāties kopā ar mani vēl kādu brītiņu.

      Lūsija izkāpa piestātnē.

      – Cik ilgi?

      – Kamēr tu mani būsi nokaitinājusi, – viņš teica, nostiprinādams laivu krastā.

      – Tas varētu nozīmēt, ka es netikšu pat līdz tuvākajai pilsētai.

      – Tas ir mans labākais piedāvājums. Padomā par to.

      Lūsija bija gandrīz priecīga par to, ka Panda liek viņai izdarīt to, ko būtu vajadzējis paveikt jau pašā sākumā, un viņa pamāja ar galvu.

      Tovakar viņa centās atlikt zvanīšanu, izdomājot dažādus nevajadzīgus uzdevumus, līdz Panda zaudēja pacietību.

      – Zvani viņiem.

      – Vēlāk, – Lūsija atbildēja. – Man vispirms jāsakravājas.

      Viņš novīpsnāja.

      – Bailule.

      – Kas tev par daļu? Tam nav nekāda sakara ar tevi.

      – Skaidrs, ka ir. Tava māte bija prezidente. Tas ir mans pilsoņa pienākums.

      Lūsija paķēra telefonu. Nospiežot numuru, viņa nožēloja, ka nav tikusi pie šī telefona, kamēr Panda neskatās. Lai arī Lūsija atkāpās līdz piestātnei, puisis varēja viņu redzēt pa logu.

      Viņas sirds iepukstējās straujāk, izdzirdot Meta pazīstamo zemo balsi. Lūsija apvaldīja asaras.

      – Tēt…

      – Lūsij! Vai tev nekas nekaiš?

      – Tā varētu teikt. – Viņas balss aizlūza. – Man ļoti žēl. Tu zini, ka es nemūžam nesagādātu sāpes ne tev, ne mammai.

      – Mēs to zinām. Lūsij, mēs tevi mīlam. To nekas nespēj mainīt.

      Viņa vārdi ietrieca vainas apziņas nazi vēl dziļāk. Viņi bija devuši Lūsijai visu, neko negaidot atpakaļ, un tā viņa bija par to atlīdzinājusi. Meitene centās neraudāt.

      – Es arī jūs mīlu.

      – Mums vajadzētu apsēsties un aprunāties par notikušo. Izdomāt, kāpēc tu nevēlējies par to runāt ar mums. Es gribu, lai tu atgrieztos mājās.

      – Es zinu. Kā… kā iet mazajiem?

      – Holija ir pie draudzenes, un Šarlote mācās spēlēt ģitāru. Andrē ir ticis pie draudzenes, un Treisija ir pamatīgi saniknojusies uz tevi. Ja runājam par tavu vectētiņu… Vari iztēloties, kā viņš to uztver. Es tev ieteiktu kaut ko iedzert, pirms zvanīt viņam. Taču vispirms tev jāaprunājas ar māti. Lai arī tev ir trīsdesmit viens gads, tu tik un tā esi daļa no šīs ģimenes.

      Mets nebūtu varējis pateikt neko tādu, kas liktu Lūsijai sajusties vēl vainīgākai.

      – Lūsij? – Tā bija Nīlija. Mets bija pasniedzis klausuli viņai.

      – Man ļoti žēl, – viņa aši noteica. – Patiešām.

      – Tas nekas, – māte strauji noteica. – Man vienalga, ka tu esi pieaugusi. Mēs gribam, lai tu atgrieztos mājās.

      – Es… es nevaru. – Lūsija iekoda lūpā. – Es vēl neesmu pabeigusi bēgšanu.

      Nīlija to nevarēja apstrīdēt un arī nemaz nemēģināja.

      – Un kad tu varētu būt beigusi?

      – Es… īsti nezinu.

      – Ļauj man aprunāties ar viņu! – Treisija fonā iespiedzās.

      Nīlija noteica:

      – Mums nebija ne jausmas, ka tu esi tik nelaimīga.

      – Es nebiju nelaimīga. Nedomājiet tā. Es tikai… es nevaru izskaidrot.

      – Man gribētos, lai tu pamēģinātu.

      – Iedod man klausuli! – Treisija sauca.

      – Apsoli, ka tu nepazudīsi, – māte sacīja. – Un apsoli, ka tu piezvanīsi vectētiņam.

      Lūsija neko nepaguva apsolīt, kad Treisija paķēra klausuli.

      – Kāpēc tu nepiezvanīji man? Tā ir tikai Megas vaina. Es viņu ienīstu. Viņa tevi apskauda par to, ka tu precies, bet viņa nē.

      – Treisij, es zinu, ka liku tev vilties, taču tā nav Megas vaina.

      Viņas mazā māšele Podziņa bija pārvērtusies par astoņpadsmitgadīgu sašutuma vulkānu.

      – Kā tu vienā mirklī vari kādu mīlēt un nākamajā nemīlēt?

      – Tā