Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

izskatījās, ka motelis nepiedāvā pornogrāfiju – krusts uz sienas, iespējams, izskaidroja, kāpēc, un viņš apstājās pie NASCAR sacensībām.

      Augu dienu Lūsija bija ilgojusies pēc dušas, taču doma par nepieciešamību izģērbties aiz caurspīdīgajām vannas istabas durvīm, kuru otrā pusē atradās Panda, nelikās valdzinoša. Lūsija tomēr paķēra savas mantas, ienesa tās vannas istabā un pagrieza nedrošo slēdzeni.

      Viņa vēl nekad nebija tā izbaudījusi dušu, pat neskatoties uz savām bažām par Pandas klātbūtni. Lūsija izmazgāja matus un iztīrīja zobus, tīksminādamās par sajūtu, ko sniedza jauniegūtā tīrība. Tā kā viņa nebija iedomājusies nopirkt pidžamu, Lūsija uzvilka savu jauno sporta krekliņu un šortus, kas derēja labāk nekā Pandas pirktās drēbes. Viņai iznākot ārā, Panda iebāza kaut ko savā kabatā.

      – Šejienes televīzija var iet dēt. – Viņš bija ieslēdzis šovu, kurā rādīja milzīgus furgonus.

      Jādomā, ka dzīve bez pornogrāfijas ir grūta cilvēkam ar tādu intelektu kā tavējais.

      – Man ļoti žēl, – Lūsija noteica.

      Panda pakasīja krūškurvi un pamāja.

      Viņš bija tieši tāds puisis, kāds būtu paticis viņas bioloģiskajai mātei. Sendija bija par daudz dzērusi, gulējusi ar pārāk daudziem vīriešiem un nomirusi, būdama tikai dažus gadus vecāka nekā Lūsija šobrīd. Viņām abām bija vienādas brūnas acis ar zaļganiem lāsumiem, tādi paši smalki vaibsti un tagad piemita arī tāda pati bezatbildība.

      Lūsijai vajadzēja sev pierādīt, ka tā īsti nav.

      – Vai drīkstu izmantot tavu telefonu?

      Pandas acis palika piekaltas milzu furgonu rallijam, kamēr viņš atbalstījās pret vienu gurnu un izvilka telefonu no tās pašas kabatas, kurā Lūsija bija redzējusi to iebāžam pirms īsa brīža. Meitene to paņēma.

      – Vai tu ar kādu runāji?

      Viņa skatiens neatrāvās no ekrāna.

      – Kas tev par daļu?

      – Es tikai gribu zināt.

      – Ar Tedu.

      – Tu runāji ar Tedu?

      Panda paraudzījās uz viņu.

      – Iedomājos, ka tas nabaga velns ir pelnījis zināt, ka tu vēl aizvien esi dzīva. – Viņa uzmanība atkal pievērsās furgoniem. – Piedod, ja nesu sliktas ziņas, taču viņš neteica neko par to, ka gribētu tevi atpakaļ.

      Lūsijas nodevīgais kuņģis izpildīja savu ierasto nāves cilpu, iedomājoties par Tedu, taču, ja viņa sāktu iztēloties, ko viņš šobrīd pārdzīvo, tad nespētu funkcionēt, lai gan arī tagad tas nepadevās īsti labi. Un tad Lūsijai prātā iešāvās cita doma. Ja nu Panda meloja? Ja nu viņš Teda vietā bija zvanījis bulvārpresei? Viņas stāsts ienestu puisim vairāk naudas, nekā Panda spētu nopelnīt gada laikā. Vairāku gadu laikā.

      Lūsijai trakoti gribējās pārbaudīt telefona zvanu arhīvu, taču viņa nevarēja to izdarīt, puisim to redzot. Tiklīdz viņš aizies uz vannas istabu, viņa pārbaudīs. Tikmēr vajadzēja pavēstīt Megai, ka viņa vēl aizvien ir dzīva, taču, kad Lūsija gribēja iznest telefonu ārā, Panda viņai uzrūca.

      – Paliec tepat. Ja vien negribi sadraudzēties ar kādu no tiem tipiem, kurus es redzēju grozāmies stāvvietā.

      – Solīdās viesnīcās tādu problēmu nav, – viņa nespēja noturēties nenorādot.

      – Par to es neko nezinu.

      Lūsija uzspieda Megas numuru un runāja īsi.

      – Viss kārtībā. Nezinu, ko darīšu tālāk. Labāk neteikt. Pastāsti manējiem. – Un visbeidzot: – Man jābeidz.

      Gadu gaitā viņas ar Megu bija runājušas par tik daudz ko, taču tagad Lūsija to nevarēja. Laimīgā kārtā Mega likās aizņemta un neuzstāja.

      Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad viņa nolika klausuli. Lūsijai nebija nekādas lasāmvielas. Nekā darāma. Pēc atgriešanās no medusmēneša viņa bija plānojusi ķerties pie projekta rakstīšanas par Nīliju, kuru bija uzsācis viņas tēvs, taču šobrīd Lūsija nekam tādam nespēja koncentrēties, un viņa pilnīgi noteikti nevarēja pat domāt par lobistes darbu, kuru bija iecerējusi atsākt rudenī.

      Viņa atvirzījās gultas malā un atbalstīja spilvenus pret ļodzīgo pagalvi. Furgonu šovs beidzot bija galā. Lūsija salēcās, kad līdzās nočīkstēja atsperes. Panda paķēra dažas no savām mantām un nozuda vannas istabā. Viņa piecēlās, lai sameklētu puiša telefonu, taču nevarēja to atrast – tas laikam bija palicis viņa kabatā.

      Dušā sāka tecēt ūdens. Lūsija nebija ievērojusi, ka puisis būtu nopircis pidžamu. Odze, sīkstā meiča, par kādu viņa būtu vēlējusies kļūt, nepamirkšķinātu par to ne acu, taču Lūsiju doma par kailu Pandu padarīja nervozu.

      Miegs piedāvāja izeju no šīs neveiklās situācijas. Lūsija sakārtoja segu un iespieda galvu starp spilveniem. Mēģinot aizmigt, viņa sadzirdēja, ka vannas istabas durvis atveras. Lūsija atkal iedomājās par to, cik ļoti Sendijai patiktu Panda. Viņš bija melnīgsnējs, skarbs un aprobežots. Tādi puiši kā Panda izskaidroja, kā viņas māte bija tikusi pie divām meitām no dažādiem tēviem.

      Pie Sendijas miglainajām atmiņām par Lūsijas spermas donoru piederēja arī vārdi “apdullis students”. Treisijas ākstīgais tēvs bija aizgājis bojā tajā pašā autoavārijā, kas bija laupījusi dzīvību Sendijai.

      Kāda roka sagrāba viņas plecu. Lūsija piešāvās sēdus, spilvenam nokrītot no galvas.

      – Kas ir?

      Panda stāvēja līdzās, ģērbies vienīgi tīros džinsos. Viņas sirds iepukstējās straujāk. Pandas kailais krūškurvis bija akmensciets – pārāk ciets. Viņš nebija papūlējies aizsprādzēt džinsu jostu, un bikses tik tikko turējās uz viņa gūžām. Lūsija ieraudzīja plakanu vēderu, šauru tumšu matiņu bultu un pamatīga izmēra uzkalniņu.

      Puisis paberzēja viņas plecu ar īkšķi.

      – Nu tad… vai tu gribi vai nē?

      Viņa atsprāga nostāk.

      – Nē.

      – Tu izturies tā, it kā gribētu.

      – Neizturos vis!

      Viņš pārslidināja vienu plaukstu pāri krūškurvim un paraudzījās uz televizoru.

      – Laikam labi vien ir.

      Lūsijas būtības neprātīgā daļa būtu vēlējusies uzzināt, kāpēc tas būtu labi. Viņa sakoda zobus.

      Panda atkal pievērsa savu uzmanību viņai.

      – Man patīk mežonīgs sekss, un tu neizskaties pēc īstās. – Viņš uzsita knipi pa viņas augšstilbu ar īkšķi un rādītājpirkstu. – Vai esi pārliecināta, ka negrasies pārdomāt?

      Lūsija atbrīvoja kāju un paberzēja vietu, kurai viņš bija pieskāries.

      – Noteikti nē.

      – Kā tu zini, ka tev tas nepatiks?

      Viņš vēl aizvien slējās Lūsijai pāri, un viņas sirds strauji pukstēja. Deviņu gadu garumā drošības dienesta apsargi bija likuši Lūsijai uzskatīt drošību par pašsaprotamu, taču tagad aiz moteļa istabiņas durvīm negaidīja neviens draudzīgs aģents. Viņa bija viena pati.

      – Es vienkārši zinu, un viss. Viņa plānās lūpas sašķobījās.

      – Tu bojā manu atvaļinājumu. To tu saproti, vai ne?

      – Es