Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

viegli pārnesa svaru uz sēdekļa.

      – Skatoties uz tevi, nožēloju, ka pazaudēju savu iemīļotāko kreklu.

      Lūsija atkal ķērās pie airiem.

      – Es negribu dzirdēt.

      – Tur bija teikts: “Es atbalstu geju laulības, ja vien abas meičas ir seksīgas”.

      Lūsija sadusmojās, un laiva nodrebēja, viņai pagriežoties.

      – Politkorektums tev acīmredzot šķiet viens liels joks, bet man gan ne. Vari saukt mani par vecmodīgu, taču es uzskatu, ka ikviena cilvēka pašcieņa ir jātur godā.

      Panda izcēla savu airi no duļķainā ūdens.

      – Sasodīts, žēl, ka es nepaņēmu to, kuru nopirku pirms pāris nedēļām.

      – Esmu pārliecināta, ka tas ir briesmīgs zaudējums.

      – Vai gribi zināt, kas tur rakstīts?

      – Nē.

      – Tur rakstīts… – Viņš pieliecās tuvāk un runāja skaļā čukstā, kas pārskanēja ūdens virsmu, – “Ja es būtu tevi nošāvis tad, kad gribēju, tagad jau būtu iznācis no cietuma”.

      Te nu bija saruna.

      Kad abi atgriezās mājā, Lūsija pagatavoja sev sviestmaizi no veikalā nopirktajiem produktiem, paķēra vecu grāmatu mīkstos vākos, kuru kāds bija atstājis, un patvērās guļamistabā. Vientulība viņu apņēma kā pārāk smags mētelis. Vai Teds bija darījis kaut ko, lai viņu sameklētu? Jādomā, ka nē, ja reiz viņš nebija pūlējies neļaut savai līgavai iziet no baznīcas. Un viņas vecāki? Lūsija bija divreiz zvanījusi Megai no Pandas telefona, tātad drošības dienestam nenāktos grūti noskaidrot, kur viņa atrodas.

      Ko tad, ja Mets un Nīlija bija viņu norakstījuši? Lūsija centās sev iestāstīt, ka viņi tā nerīkotos.

      Ja vien viņi nebija tik ļoti sašutuši, ka nevēlējās Lūsiju vairs redzēt.

      Lūsija nevarēja viņiem to pārmest.

      Dažu nākamo dienu laikā notika kas dīvains. Pandas manieres manāmi uzlabojās. Sākumā Lūsija nepamanīja, ka viņš vairs neatraugājas, nestrebj un nekasās. Tikai tad, kad viņa ieraudzīja, kā puisis glīti nogriež vistas gaļas gabaliņu no kaula un uzmanīgi norij pirmo kumosu, pirms palūgt pasniegt piparus, Lūsija sajuta apjukumu. Kas bija noticis ar to gremošanu, neaizverot muti, un plaukstas virspuses izmantošanu par salveti? Runājot par norādēm uz jebkādu seksuālu uzmākšanos… Šķiet, Panda nemaz neievēroja, ka viņa ir sieviete.

      Viņi devās uz Maršalas pilsētiņu pēc pārtikas un pirmās nepieciešamības precēm. Lūsija nopirka saulesbrilles, pārvilka cepuri pār acīm, novietoja vajadzīgajā vietā grūtnieces vēderu, kuru bija sākusi neieredzēt, un, pateicoties Pandas klātbūtnei, neviens nepievērsa viņai uzmanību.

      Viņš noņēmās ap savu motociklu, to remontēdams. Ar kailajām krūtīm un zilo lakatiņu, kas bija apsiets ap pieri, viņš eļļoja un spodrināja, pārbaudīja šķidruma līmeni un mainīja bremžu klučus. Viņš ievietoja radio atvērtā logā un klausījās hiphopu, taču vienu reizi Lūsija bija izgājusi ārā un izdzirdējusi āriju no “Burvju flautas”. Kad viņa bija par to ieminējusies, Panda apsūdzēja Lūsiju radiostaciju sagrozīšanā un lika to nomainīt. Reizi pa reizei viņa to pieķēra runājam pa mobilo telefonu, taču puisis vairs nekad neatstāja aparātu pa ķērienam, tāpēc Lūsijai neradās iespēja pārbaudīt sarunu vēsturi.

      Naktīs viņa ieslēdzās guļamistabā, kamēr viņš palika nomodā, dažkārt vērodams beisbola spēli televīzijā, taču biežāk sēdēdams uz verandas un nolūkodamies ūdenī. Dažu pirmo dienu stīvums sāka izgaist, un Lūsija pieķēra sevi vērojam viņu.

      Panda ievilka plaušās attekas muskusa smaržu. Viņam bija pārāk daudz laika domāšanai – pārāk daudz atmiņu, ko pārcilāt, un ar katru dienu viņa sašutums kļuva dziļāks.

      Viņš nebija gaidījis, ka meitene izturēs ilgāk par dažām stundām, taču viņa vēl aizvien bija tepat, septiņas dienas pēc tam, kad puisis bija viņu uzsēdinājis uz motocikla. Kāpēc viņa nevarēja rīkoties tā, kā pieklājās? Doties atpakaļ uz Vainetu vai mājup uz Virdžīniju? Pandam bija vienalga, kurp Lūsija dosies, ja vien viņa pazudīs.

      Viņš nespēja meiteni saprast. Viņa bija atmaskojusi tēloto izvarošanas mēģinājumu, kuru viņš tai bija izspēlējis otrajā vakarā, un izturējās tā, it kā nedzirdētu pusi no apvainojumiem, kurus viņš izmeta. Lūsija bija tik savaldīga, tik disciplinēta. Tas, ko meitene bija izdarījusi kāzu dienā, acīmredzami bija viņai pilnīgi neraksturīgi. Un tomēr… Aiz šīm labajām manierēm Panda manīja pazibam kaut ko – kādu daudz sarežģītāku personu. Viņa bija gudra, kaitinoši vērīga un spītīga pēc velna. Viņai nepieķērās ēnas. Puisis būtu varējis derēt, ka viņa nekad nav pamodusies kliedzot. Vai dzērusi līdz samaņas zudumam. Un bērnībā…

      Bērnībā viņa varēja darīt visu to, ko nevarēja viņš.

      Piecsimt dolāru. Tik vērts bija izrādījies viņa mazais brālītis.

      Cauri purva saceltajiem trokšņiem viņš sadzirdēja sava astoņgadīgā brāļa balsi, kad pa izroboto trotuāru viņi devās uz kārtējām audžumājām, pa čīkstošajiem lieveņa pakāpieniem sekojot kārtējai sociālajai darbiniecei. “Ko tad, ja es atkal piečurāšu gultu?” Kērtiss čukstēja. “Par to viņi mūs izmeta no iepriekšējām mājām.”

      Panda paslēpa savas bailes aiz piecpadsmitgadīga pusaudža dižošanās. “Neraizējies par to, jocīgais.” Viņš uzplikšķināja pa Kērtisa tievo augšdelmu. “Es pamodīšos nakts vidū un aizvedīšu tevi uz tualeti.”

      Bet ko tad, ja viņš nepamodīsies, kā tas bija noticis pagājušajā nedēļā? Viņš bija sev solījies palikt nomodā, kamēr būs aizvedis Kērtisu pačurāt, taču tik un tā bija aizsnaudies, un nākamajā dienā vecā Gilbertes kundze bija pavēstījusi sociālajam dienestam, ka viņiem jāmeklē Kērtisam citas mājas.

      Panda nebija ar mieru ļaut sevi nošķirt no brāļa, tāpēc pavēstīja sociālajai darbiniecei, ka aizbēgs, ja viņi tiks izšķirti. Viņa acīmredzot bija noticējusi, jo sameklēja jaunas mājas abiem. Taču viņa brīdināja, ka vairs nebūs citas ģimenes, kas vēlēsies pieņemt viņus abus. “Man bail,” Kērtiss nočukstēja, kad viņi bija nonākuši pie lieveņa. “Vai tev ir bail?”

      “Man nekad nav bail,” viņš meloja. “Tur nav, no kā baidīties.”

      Viņš bija kļūdījies.

      Panda nolūkojās uz tumšajiem ūdeņiem. Lūsijai bija četrpadsmit gadu, kad nomira viņas māte. Ja viņi ar Kērtisu būtu sastapušies ar Metu un Nīliju Džorikiem, viņa brālis vēl aizvien būtu dzīvs. Lūsija bija sasniegusi to, ko nespēja viņš – viņa bija pasargājusi savu māsu, bet Kērtiss tagad gulēja kapā, kamēr Lūsijas nosargātā māsa gatavojās pirmajam mācību gadam koledžā.

      Kērtiss bija sapinies ar ielas bandu, kad viņam vēl bija tikai desmit gadu, un Panda to būtu varējis novērst, ja neatrastos nepilngadīgo pāraudzināšanas iestādē. Viņu izlaida uz dažām dienām, lai Panda varētu piedalīties jaunākā brāļa bērēs.

      Viņš samirkšķināja acis. Domas par Kērtisu uzvandīja citas atmiņas. Bija vieglāk nedomāt, ja mūzika novērsa uzmanību, taču viņš nevarēja klausīties “Otello” vai “Borisu Godunovu”, vai kādu citu operu, kamēr Lūsija bija tuvumā. Kamēr kāds cits bija tuvumā.

      Pandam būtu gribējies, lai viņa iznāk ārā un parunā ar viņu. Viņš gribēja, lai Lūsija atrastos tuvumā, un vēlējās, lai viņa atrastos tālāk. Viņš gribēja,