Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

noticēt, ka tas viss notiek īstenībā. Viņa atbalstījās pret pagalvi, juzdamās izbiedēta un nikna.

      – Tu man nepieskarsies, un vai zini kāpēc? Tāpēc ka tad, ja tu to darīsi, Savienoto Valstu tiesu sistēmas vara tevi samals miltos.

      – Tavs vārds pret manējo. – Viņš nosmīnēja.

      – Tieši tā. Bijušais cietumnieks un prezidentes meita. Padomā pats!

      Beidzot viņa bija caururbusi to cieto pauri. Kaut ko neskaidru nomurminājis, viņš novīpsnāja un atkāpās.

      Lūsija palika sēžam, piespiedusi muguru pie galvgaļa, asinīm vēl aizvien šalcot. Viņa piespieda palagu pie krūtīm, it kā tas viņu spētu pasargāt, ja Panda mainītu domas.

      Tas bija beidzies. Panda bija izdarījis izvēli viņas vietā. Lūsija nevarēja pavadīt vēl vienu dienu kopā ar šo puisi pēc nupat notikušā. Rīt no rīta viņa piezvanīs savai ģimenei, sameklēs lidostu un aizlidos mājās. Viņas piedzīvojumi sīkstās meitenes Odzes ādā bija beigušies.

      Lidot atpakaļ uz mājām – pie kā? Pie ģimenes, kura ir viņā vīlusies? Pie darba, kuru viņa bija sākusi ienīst?

      Lūsija apspraudīja palagu sev apkārt kā vārgas bruņas. Kāpēc gan viņš nevarēja būt nekaitīgs klaidonis, kurš ļautu braukt sev līdzi, nesagādājot nekādus satraukumus? Lūsija atkal iespieda galvu starp spilveniem, juzdama iekšējus drebuļus un sašutumu. Caur spraugu viņa vēroja Pandu, kuru no meitenes šķīra tikai attālums starp abām gultām. Sienas bija plānas. Lūsijai bija bail aizvērt acis. Ja viņš vēlreiz pakustēsies, viņa kliegs. Jādomā, ka pat šajā noplukušajā motelī kāds to izdzirdēs.

      Panda gulēja uz muguras, sakrustojis kājas pie potītēm, piespiedis tālvadības pulti pie krūtīm, un viņa mati uz baltā spilvena fona izskatījās tintes melni. Viņš bija pārslēdzies no milzu furgoniem pie asaru ķeršanas un izskatījās pilnīgi atslābinājies, nepavisam neatgādinot vīrieti, kuram prātā ir izvarošana.

      Pilnīgi un galīgi atslābinājies…

      Varbūt to panāca no televizora krītošā spokainā gaisma, taču Lūsija būtu varējusi zvērēt, ka saskata vieglu apmierinājuma pilnu smaidu šo plāno lūpu kaktiņos.

      Viņa piemiedza acis. Tā nebija viņas iztēle. Panda izskatījās apmierināts, nevis draudīgs.

      Viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš izdomājis ideālu iespēju, kā atbrīvoties no nevēlama traucēkļa un kļūt bagātākam par tūkstoš dolāriem.

      Nākamajā rītā Lūsija ģērbās vannas istabā un nesarunājās ar savu ceļabiedru līdz brīdim, kad viņi tika apkalpoti pankūku ēstuvē, kas bija iespiesta starp uzpildes staciju un lētu preču veikalu. Dažas no ēdājām bija sievietes, taču vairums izrādījās vīrieši ar cepurēm no tālbraucēju šoferu līdz sportistu arsenālam. Viņi aizdomīgi nopētīja Pandu, taču neviens nepievērsa uzmanību ne Lūsijai, ne viņas grūtnieces vēderam. Panda skaļi iestrēba kafiju un tad ķērās klāt pankūkām, kuras košļāja, nepapūloties aizvērt muti. Puisis pamanīja, ka Lūsija viņu vēro, un sarauca pieri. Viņas pārliecība par to, ka Panda iepriekšējā vakarā ar viņu manipulējis, sašķobījās. Lūsija jutās gandrīz droša, ka puisis tīšām centies viņu aizbiedēt, taču viņas instinkti pēdējā laikā nebija gluži nekļūdīgi.

      Runājot Lūsija cieši viņu nopētīja, pievēršot īpašu uzmanību puiša acīm.

      – Nu, vai tu esi izvarojis daudzas sievietes?

      Viņa to ieraudzīja. Sašutuma dzirksti, kuru gandrīz nekavējoties nomainīja puspavērtu acu skatiens un skaļš strēbiens no kafijas krūzes.

      – Tas atkarīgs no tā, ko tu saproti ar izvarošanu.

      – Tu to zinātu, ja būtu izdarījis. – Viņa metās nezināmajā.

      – Man jāatzīst, ka pagājusī nakts bija interesanta.

      Pandas uzacis saraucās.

      – Interesanta! Tu domā, ka tas bija interesanti? Tobrīd viņa tā nedomāja. Bet tagad? Noteikti.

      – Varbūt, ja tu būtu labāks aktieris, tev tas būtu izdevies.

      Viņš kļuva piesardzīgs.

      – Es nesaprotu, par ko tu runā.

      Lūsija nepievērsa uzmanību viņa vīpsnai.

      – Ir acīmredzams, ka tu gribi tikt no manis vaļā – un kā to vislabāk izdarīt? – Puiša izteiksmīgās lūpas sakniebās, un viņa sejas izteiksme kļuva tik draudīga, ka Lūsijai nācās saņemt visu savu drosmi, lai saliktu elkoņus uz galda un ieskatītos viņam acīs. – Es nekur neiešu, Panda. Tu esi saistīts ar mani. – Kāds nejauks velniņš viņu paraustīja aiz mēles, un viņa norādīja uz savas mutes kaktiņu. – Tev tur ir pielipušas ēdiena atliekas.

      – Man vienalga.

      – Tu esi par to pārliecināts? Tāds izvēlīgs ēdājs kā tu?

      – Ja tev tas nepatīk, tu zini, ko darīt.

      – Jā. Aizlidot uz mājām un atsūtīt tev čeku par tūkstoš dolāriem, plus izdevumi.

      – Tev ir sasodīta taisnība, plus izdevumi. – Panda noslaucīja muti ar salveti, kas drīzāk bija refleksīva kustība nekā kapitulācija.

      Lūsija satvēra savu kafijas krūzi. Puisis būtu varējis atstāt viņu ceļa malā jebkurā laikā un nozust, taču viņš gribēja naudu, tāpēc to nedarīja. Un tagad Panda vēlējās aizbiedēt viņu projām un tomēr iekasēt naudu. Slikti gan.

      Lūsija nolika savu krūzi. Visu šo laiku viņa bija pieņēmusi, ka Pandam pienākas virsroka, taču bija gluži otrādi.

      – Tu esi liels un ļauns, Panda. Es to sapratu. Un tagad, kad esmu to sapratusi, tu varbūt būsi tik laipns un metīsi to pie malas?

      – Es nesaprotu, par ko tu runā.

      – Par glūnēšanu. Par savu nepārvaramo vēlmi nokniebties.

      Puisis atbīdīja nostāk savu šķīvi, atstājot pankūkas pusapēstas, un ar nepatiku uzlūkoja Lūsiju.

      – Man tas izskatās tā. Bagāta meiča ir iedomājusies, ka var padarīt savu dzīvi aizraujošāku, padzīvojot nabadzībā kopā ar tādu puisi kā es. Vai es kļūdos?

      Lūsija atgādināja sev, ka gūst virsroku.

      – Nu, šī pieredze man noteikti liks pārdomāt jautājumu par pieklājīgu galda manieru nozīmi. – Viņa tam uzmeta to pašu izteiksmīgo skatienu, kuru mēdza veltīt māsām un brālim, kad viņi slikti uzvedās. – Pasaki man, uz kurieni mēs dosimies.

      – Es došos uz Kado ezeru. Ja tu zinātu, kas tev nāks par labu, tu dotos uz lidostu.

      – Piedošanu. – Apmēram sešdesmitgadīga sieviete persiku krāsas bikškostīmā bija pienākusi pie viņu galdiņa. Sieviete norādīja uz netālo galdiņu, kur apvēlies vīrs ar ūsām izlikās skatāmies pretējā virzienā. – Man un manam vīram Konrādam vajadzētu pasēdēt pie ratiem, taču es nespēju neievērot… – Viņa pablenza uz Lūsiju. – Vai kāds jums ir teicis, ka jūs izskatāties pēc prezidentes meitas? Pēc tās Lūsijas.

      – Viņa to dzird visu laiku, – Panda sacīja. Viņš paraudzījās uz Lūsiju un noteica tekošā spāņu valodā: – Elle es otra persona que piensa que te pareces a Lucy Jorik. – Un tad piebilda, vēršoties pie sievietes: – Viņas angļu valoda nav necik laba.

      – Apbrīnojami, – sieviete noteica. – Protams, tagad, kad atrodos tuvāk, es redzu, ka viņa ir daudz jaunāka. Jācer, ka nekļūs tāda kā viņa, kad izaugs.

      Panda