Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

nāk par labu, – Panda piekrita.

      – Godīgi sakot, Konrāds arī ne. – Viņa uzsmaidīja Lūsijai. – Nu labi, lai jums veicas. Piedodiet, ka iztraucēju.

      – Tas nekas, – Panda noteica tik pieklājīgi kā mazpilsētas sprediķotājs. Taču, tiklīdz sieviete bija aizgājusi, viņš saburzīja savu salveti. – Taisīsimies prom no šejienes, kamēr nav uzradies lielāks fanu klubs. Man tas nav vajadzīgs.

      – Vari vīpsnāt, cik vien vēlies, – Lūsija viņam sacīja. – Tu esi tas, kurš mani uzaicināja šajā izpriecu braucienā, un es no tā neatsakos.

      Panda nometa uz galdiņa dažas banknotes ar daudz lielāku sparu, nekā nepieciešams.

      – Kur nu.

      Ceturtā nodaļa

      Nelielais izīrējamais namiņš atradās pie vienas no Kado ezera slēptajām attekām. Pāris veci gaisa kondicionētāji rēgojās pie paplukušās sinepju krāsas sienas, un lieveni klāja mākslīgas zāles četrstūris. Iepriekšējo nakti viņi bija pavadījuši motelī netālu no Nekedočes, kur Panda bija centies Lūsiju ignorēt. Agri no rīta viņi bija devušies uz ziemeļaustrumiem uz ezera pusi, kas atradās uz Teksasas un Luiziānas robežas un, spriežot pēc brošūras, kuru Lūsija bija paņēmusi benzīna uzpildes stacijā, bija lielākais saldūdens ezers Dienvidos – un pilnīgi noteikti arī spokainākais ar saviem pirmatnējiem purviem, kurus apskaloja brūna rāva.

      Māja bija noplukusi, taču tīra, ar nelielu dzīvojamo istabu, divām vēl mazākām guļamistabām un vecmodīgu virtuvi. Lūsija izvēlējās istabu ar divguļamajām gultām. Oranžās tapetes pārklājuma vietās lupa nost un nesaderējās ar lēto violeti zaļi puķaino gultasveļu, taču viņa jutās pārāk pateicīga par to, ka viņus ar Pandu tagad šķirs vesela siena, lai par to satrauktos.

      Lūsija pārģērbās šortos un devās uz virtuvi. Tajā atradās metāla skapīši, nobružātas darba virsmas un pelēka linoleja grīda. Logs virs izlietnes izgāja uz atteku, un tuvākās durvis veda uz nelielu koka lieveni ar plastmasas galdu, grīļīgiem dārza krēsliem, propāna gāzes grilu un makšķerēšanas rīkiem.

      Lūsija atrada Pandu vērojam kokiem apaugušos attekas krastus. Viņš bija uzlicis kājas uz lieveņa margām un rokā satvēris kolas skārdeni. Vismaz nebija izvēlējies kārtējo alus sešpaku. Puisis nepievērsa Lūsijai uzmanību, kad viņa pārbaudīja grilu un aplūkoja makšķerkātu. Viņa klusēšana bija neizturama.

      – Te ir karsti, – Lūsija beidzot noteica.

      Panda iedzēra malku kolas, pat nepapūlēdamies atbildēt. Lūsija novērsa skatienu no nepatīkamā sporta krekla, kuru bija centusies neievērot visas dienas laikā. Pandas priekšstati par eleganci nesniedzās tālāk par dušu un tīriem džinsiem. Lūsija piepeši sailgojās pēc Teda – jaunā, jūtīgā, iecietīgā līgavaiņa, kuru viņa bija pametusi.

      – Noderētu saulessargs, – viņa noteica.

      Atkal klusums.

      Lūsija tālumā pamanīja ekskursiju laivu, kas vīdēja starp gaišajām, ar sūnām apaugušajām cipresēm.

      – Ja es būtu motobraucēja, es izdomātu kādu labāku vārdu par Pandu.

      Odze.

      Puisis saspieda savu kolas skārdeni plaukstā un nokāpa no lieveņa, lai dotos uz pagalmu, pa ceļam iemezdams skārdeni melnā plastmasas atkritumu tvertnē. Kad Panda sāka soļot uz ezera pusi, Lūsija atkrita viņa pamestajā krēslā. Teds bija lielisks runātājs un labākais klausītājs, kādu viņa jebkad bija satikusi. Viņš izturējās tā, it kā viņu apburtu viss, ko Lūsija teica. Protams, viņš tā izturējās pret visiem, pat pret trakajiem, un tomēr… Lūsija nekad nebija redzējusi Tedu nepacietīgu vai aizkaitinātu – nekad nebija dzirdējusi, ka viņš izteiktu kaut vienu skarbu vārdu. Viņš bija laipns, pacietīgs, apdomīgs, saprotošs, un tomēr Lūsija bija Tedu pametusi. Ko tas par viņu liecināja?

      Ar kāju pirkstiem viņa pievilka vienu no krēsliem tuvāk, sajuzdamās skumjāka ar katru mirkli. Panda bija nonācis līdz piestātnei. Krastā gulēja otrādi apgriezta kanoe laiva, un zivju ērglis lidinājās virs ūdens. Panda nebija viņai teicis, uz cik ilgu laiku ir ieplānojis noīrēt mājiņu, tikai to, ka viņa var doties projām, kad vien pati vēlēsies, jo ātrāk, jo labāk. Bet vai viņš patiešām to vēlējās? Lūsijā aizvien vairāk nostiprinājās pārliecība, ka viņš ir gudrāks, nekā izlikās, un viņa nespēja atbrīvoties no nepatīkamajām aizdomām, ka Panda varētu runāt ar bulvārpresi. Ko tad, ja viņš izdomās, ka var nopelnīt daudz vairāk par solītajiem tūkstoš dolāriem, pārdodot presei savu stāstu?

      Lūsija devās lejā pa pakāpieniem uz ūdens pusi, kur Panda bija apstājies pie kanoe laivas. Viņa pabakstīja dubļus ar sporta kurpes papēdi. Puisis nepacēla galvu. Lūsija būtu vēlējusies ceļojuma biedru, kurš nemēdz tik nomācoši klusēt un nedod priekšroku neķītrām buferu uzlīmēm. No otras puses, viņa vēlējās daudz ko. Arī citu līgavaini, ko pamest pie altāra – tādu, kurš būtu izdarījis kaut ko, jebko, lai attaisnotu viņas bēgšanu. Taču Tedam nekas tāds nepiemita, un tumšākajos sirds dziļumos Lūsija ienīda viņu par to, ka Teds ir daudz labāks par viņu pašu.

      Lūsija nespēja izturēt šīs domas ne mirkli ilgāk.

      – Man patīk makšķerēt, – viņa sacīja. – Es metu visas zivis atpakaļ. Izņemot to reizi, kad devos mācīties uz Kolorādo. Toreiz es paturēju zivis, jo…

      – Tas mani neinteresē. – Panda izslējās un uzmeta viņai ilgāku skatienu – viņš neizģērba meiteni ar skatienu, jo bija pārstājis to darīt, bet nolūkojās uz viņu tā, ka Lūsijai likās – viņš redz tai cauri un saskata pat to, par kā eksistenci viņa pati nenojauš. – Piezvani Tedam un pasaki, ka tev ir ļoti žēl. Piezvani saviem vecākiem. Ir pagājušas jau trīs dienas. Tu esi izbaudījusi savu piedzīvojumu. Bagātajai meitenei pienācis laiks atgriezties mājās.

      – Es esmu dzirdējusi pietiekami daudz teicienu par bagātajām meitenēm.

      – Es saucu lietas īstajos vārdos.

      – Tavuprāt, īstajos.

      Panda viņu pētīja vēl kādu brīdi un tad pamāja ar galvu uz kanoe laivas pusi.

      – Palīdzi man iedabūt to ūdenī.

      Viņi apgrieza laivu un iestūma to ezerā. Lūsija paķēra vienu no airiem un, negaidot uzaicinājumu, iekāpa iekšā. Viņa cerēja, ka puisis atkāpsies, taču viņš paņēma otru airi un ierāpās laivā ar tik graciozu kustību, ka laiva tik tikko sašūpojās.

      Nākamo stundu viņi slīdēja pa ūdeni, izvairīdamies no ūdens hiacintēm, kas bija pārņēmušas purvāju. Laivojot no vienas slēptas attekas uz nākamo, cauri spokainiem ciprešu mežiem, kurus ieskāva sūnas, Panda tikpat kā nerunāja. Lūsija paraudzījās uz puisi – viņam airējot, muskuļi nostiepa balto sporta kreklu pāri krūtīm un izcēla ar melniem burtiem drukāto uzrakstu. Krekls nepiederēja pie viņa jaunākajiem pirkumiem, bet acīmredzot atradās motocikla sedlu somā, kad viņš bija aizbraucis no Vainetas. Būtu labāk, ja tas tur arī būtu palicis.

      – Tās briesmīgās bufera uzlīmes ir pietiekami nejaukas, – viņa sacīja, – taču cilvēkam vismaz ir jāatrodas tuvu tavam motociklam, lai tās ieraudzītu.

      Puisis vēroja, kā otrā krastā saulē gozējas aligators.

      – Es tev pateicu par uzlīmēm.

      Viņa pagriezās savā sēdeklī, atbalstot airi pret ceļgaliem un ļaujot puisim airēt.

      – Tu teici, ka tās uzlīmējis motocikla iepriekšējais īpašnieks. Tad kāpēc tu man neļāvi tās noplēst?

      Panda pārlika