Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

daudzmaz regulāri, taču nebija aizrāvusies ar skriešanu.

      – Kopš kura laika tu esi kļuvis par manu personisko treneri?

      Panda viņu sodīja, paātrinot soli. Tomēr beigu beigās viņš apžēlojās un samazināja tempu.

      Lūsijas pārliecība, ka viņš nav tāds neandertālietis, par kādu cenšas iztaisīties viņas acīs, bija uzjundījusi ziņkārību par ceļabiedra personību, un viņa ķērās pie izpētes.

      – Vai tu esi runājis ar savu draudzeni kopš aizbraukšanas no turienes, no kurienes tu aizbrauci?

      Ņurdiens.

      – Starp citu, kur tas ir?

      – Ziemeļos.

      – Kolorādo? Nomā?

      – Vai tev obligāti jārunā?

      – Precējies? Šķīries?

      – Uzmanies no tās bedres. Ja salauzīsi kāju, tu būsi brīva.

      Lūsija ievilka vēl mazliet gaisa degošajās plaušās.

      – Tu zini manu dzīvesstāstu. Būs tikai godīgi, ja es uzzināšu tavējo.

      Panda turpināja skriet. Atšķirībā no Lūsijas viņš nebija palicis bez elpas.

      – Nekad neesmu bijis precējies, ja tu gribi zināt to.

      – Vai tev ir attiecības?

      Puisis palūkojās uz viņu pāri plecam ar vieglu nožēlu.

      – Un kā tu domā?

      – Ka sieviešu – aligatoru cīnītāju rindas nav pietiekami lielas, lai sagādātu tev pienācīgi daudz potenciālo randiņu partneru?

      Viņa sadzirdēja skaņu – vai nu uzjautrinājumu, vai brīdinājumu par to, ka viņš ir uzklausījis pietiekami daudz muļķīgu jautājumu, taču Lūsija nebija uzzinājusi neko vairāk par to, ka viņš nav precējies, un šajā jautājumā Panda varēja arī melot.

      – Tas ir tik dīvaini, – viņa sacīja. – Tiklīdz mēs nonācām te, tavas manieres uzlabojās. Laikam to panācis purva gaiss.

      Panda šķērsoja ceļu.

      – Jautājums ir par to, – Lūsija turpināja, – kāpēc vajadzēja ņemties ar visu to spļaudīšanos un kasīšanos, ja reiz – un man jāatzīst, ka es jutos par to pārsteigta, – tas nenāca dabiski?

      Lūsija gaidīja, ka Panda izvairīsies no jautājuma, taču viņš to nedarīja.

      – Nu un tad? Man kļuva garlaicīgi, kad sapratu, ka tu esi pārāk apdauzīta, lai ar iebiedēšanas palīdzību darītu to, ko vajadzētu darīt bez kavēšanās.

      Vēl neviens nebija saucis Lūsiju par apdauzītu, taču, tā kā šis apvainojums nāca no Pandas, viņa neņēma to pie sirds.

      – Tu cerēji, ka, ieraugot kontrastu starp tevi un Tedu, es sapratīšu, ko esmu izdarījusi, un došos atpakaļ uz Vainetu.

      – Uz to pusi. Teds ir krietns puisis, un viņš acīmredzami bija tevī iemīlējies. Es mēģināju izdarīt viņam pakalpojumu. Es metu mieru, kad sapratu, ka lielākais pakalpojums, kādu varu viņam izdarīt, ir atturēt tevi no atgriešanās.

      Tas bija pietiekami patiesi, lai sāpētu, un viņi pabeidza skrējienu klusumā.

      Kad abi atgriezās mājā, Panda pārvilka savu sviedros izmirkušo sporta kreklu pāri galvai, paķēra šļūteni un aplaistījās. Viņa mati pielipa kaklam kā melnas lentes, un saule atspīdēja viņa sejā, kad puisis pavērsa to pret debesīm.

      Beidzot viņš nolika šļūteni un ar plaukstu notrauca ūdeni no krūtīm. Viņa melnīgsnējā āda, strupais deguns un lielās, slapjās dūres savādi kontrastēja ar Teda nevainojamo vīrišķīgo skaistumu. Varbūt Panda nebija tik raupjš, par kādu centās izlikties, un tomēr viņš eksistēja ārpus Lūsijas pieredzes robežām.

      Viņa saprata, ka sākusi blenzt, un aizgriezās. Lūsijas sievišķīgo ķermeni acīmredzami ieinteresēja redzētais. Laimīgā kārtā viņas sievišķīgās smadzenes nebija tik aušīgas.

      Diena sekoja dienai, līdz viņi bija pavadījuši pie ezera veselu nedēļu. Lūsija peldējās, lasīja vai cepa maizi – tas bija viens no nedaudzajiem pārtikas produktiem, kas garšoja labi. Toties viņa nebija piezvanījusi ne Tedam, ne savai ģimenei.

      Katru rītu pēc viņu skrējiena Panda uzradās virtuvē ar slapjiem matiem pēc dušas, uz laiku savaldījis savas cirtas, lai arī Lūsija zināja, ka tās drīz vien atkal nostāsies agrākajā vietā. Viņš paķēra pirmo no vairākām siltajām auzu miltu maizes šķēlēm, kuras Lūsija nupat bija izņēmusi no krāsns, glīti pārlauza maizi uz pusēm un apzieda katru pusi ar apelsīnu marmelādi.

      – Vai Teds zināja par tavām kulinārajām spējām, pirms ļāva tev sevi pamest? – Panda apvaicājās pēc otrā kumosa.

      Lūsija nolika malā savu maizes šķēli, vairs nejuzdamās izsalkusi.

      – Teds neēd daudz ogļhidrātu. – Tā nebija patiesība, tomēr Lūsija nevēlējās atzīt, ka tā arī nekad nav cepusi maizi savam līgavainim.

      Viņa bija apguvusi ēdiena gatavošanas māku zem piltuvveidīgajiem nerūsējošā tērauda gaismekļiem Baltā nama virtuvē – vietā, uz kurieni bēga tad, kad brāļa un māsu ķildas bija uzkritušas uz nerviem. Tur Lūsija bija mācījusies pie viena no valsts labākajiem pavāriem, un nu Panda, nevis Teds, baudīja šo mācību augļus.

      Viņš uzskrūvēja ievārījuma burciņai vāku.

      – Teds pieder pie tiem puišiem, kas dzimuši zem laimīgas zvaigznes. Galva, nauda, audzināšana. – Panda iestūma burciņu ledusskapī un aizvēra durvis. – Kamēr pārējā pasaule jūk prātā, Teds Bodins kuģo netraucēts.

      – Nu, pagājušajā nedēļas nogalē viņam arī nācās panervozēt, – Lūsija noteica.

      – Viņš jau ir ticis tam pāri.

      Viņai būtu gribējies, lai tā izrādītos patiesība.

      Mājas tuvumā Kado ezers bija sekls, ar dūņainu dibenu, tādēļ Lūsija nevarēja tajā peldēties, taču, kad viņi atradās dziļāk ezerā, viņa peldēja no mazās laiviņas, kas bija atradusies mājā. Panda nekad nekāpa ūdenī reizē ar Lūsiju, un astoņas dienas pēc viņu ierašanās – vienpadsmit dienas pēc Lūsijas bēgšanas – viņa apvaicājās par to, peldēdama līdzās dreifējošajai laivai.

      – Dīvaini, ka tāds izturīgs puisis kā tu baidās ieiet ūdenī. – Es neprotu peldēt, – viņš atbildēja, atbalstot kailo pēdu pret laivas malu. – Tā arī neiemācījos.

      Tā kā viņam acīmredzami patika atrasties uz ūdens, Lūsijai tas likās savādi. Un tie džinsi, kurus viņš allaž valkāja?

      Viņa apgriezās uz muguras un mēģināja vēlreiz.

      – Tu negribi, lai es ieraudzītu tavas kaulainās kājas. Tu baidies, ka es smiešos. – It kā kāda viņa ķermeņa daļa varētu nebūt muskuļota…

      – Man patīk džinsi, – viņš noteica.

      Viņa iegremdēja kājas dziļāk un sakūla ūdeni.

      – Es to nesaprotu. Te ir karsts kā pirtī, un tu met nost kreklu bez domāšanas. Tad kāpēc neuzvilkt šortus?

      – Man ir dažas rētas. Un tagad paklusē.

      Var jau būt, ka Panda teica taisnību, tomēr Lūsija par to šaubījās. Kad viņš atbalstījās pret laivas pakaļgalu, saules gaisma apzeltīja viņa melnīgsnējo pirāta ādu, un puiša pusaizvērto acu skatiens likās drīzāk laisks nekā draudīgs. Lūsija