Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

izskatīsies ļengani? Ko tad, ja viņa palaidīs gāzes?

      Visas šīs bažas.

      Ar Pandu būtu pavisam savādāk, pavisam viegli. Viņš domātu tikai par sevi. Un būtu vienalga, ko viņa darītu un ko viņš par to domātu. Lūsija varētu atbildēt vai neatbildēt atkarībā no noskaņojuma. Viņai nevajadzētu raizēties par to, kā Panda uztvertu viņas vārdus, viņas rīcību, viņas vaidus vai to trūkumu.

      Doma par to, ka varētu vienkārši paņemt to, ko pati vēlas, no vīrieša, kurš negaida neko citu kā vien sievietes ķermeni, Lūsijai likās neizturami valdzinoša. Vidusskolas un augstskolas laikā viņa bija fantazējusi par mežonīgajiem vīriešiem, kurus reizi pa reizei sastapa: par bagātas sabiedrības dāmas dēlu, kurš bija papildinājis kabatas naudu ar narkotiku izplatīšanu, par koledžas basketbola spēlētāju ar plato smaidu, kurš bija špikojis eksāmenā, par puišiem ar cienīgo gaitu un cigaretēm lūpu kaktiņos, kuri brauca pārāk ātri, dzēra par daudz un smadzeņu vietā nodarbināja savu ķermeni. Un tagad par Pandu.

      Kā viņš reaģētu, ja Lūsija iznāktu ārā no dušas kaila? Viņa nespēja iztēloties, ka puisis novērstos.

      Šis brauciens gandrīz bija beidzies. Lūsija to saprata, lai arī Panda vēl nebija viņu iepazīstinājis ar precīzu grafiku. Kuru katru dienu viņš varēja to pamest. Vai Lūsijai vēl kādreiz radīsies labāka izdevība, lai nodotos neķītram seksam bez jebkādiem pienākumiem? Šī bija izdevība, kādas mēdz gadīties vienreiz mūžā. Vai viņa to palaidīs garām?

      Pirms divām nedēļām viņa bija saderinājusies ar citu vīrieti – ar vīrieti, kuru vēl aizvien daudzējādā ziņā mīlēja. Likšanās gultā ar Pandu būtu nepiedodama.

      Un tomēr šī doma nebija gluži nepatīkama.

      Lūsija sajuta iracionālu vēlmi aprunāties par to ar Tedu. Viņš allaž saglabāja skaidru galvu, bet viņa šobrīd netika skaidrībā ne par ko.

      Pat slaucīdamās viņa vēl aizvien turpināja par to domāt. Lūsija zināja, ko vēlas. Un nezināja, ko vēlas. Visbeidzot viņa izšķīrās par gļēvulīgu kompromisu. Viņa ietinās izdilušajā dvielī, atvēra vannas istabas durvis un teica: – Neskaties.

      Viņš skatījās. Pat necentās izlikties, ka nenopēta viņu ar tādu skatienu, kas lika Lūsijas ādai sakarst. Pagāja ilgas sekundes, pirms viņš ierunājās.

      – Vai tu esi pārliecināta? – Nekādu rotaļu. Tieši desmitniekā. Panda visā savā krāšņumā.

      – Nē.

      – Tev jābūt pavisam drošai.

      – Es tāda neesmu.

      Viņš domāja ilgāk, nekā Lūsija bija gaidījusi. Visbeidzot viņš piecēlās no gultas un pārvilka savu sporta kreklu pār galvu.

      – Man jāieiet dušā. Ja tu vēl aizvien būsi ietinusies dvielī, kad es iznākšu, atbrīvojies no tā.

      Lūsijai tas nepatika. Ne tas, ka Panda bija iecerējis ieiet dušā – viņa labi zināja, cik netīri viņi abi bija pēc ilgā brauciena ar motociklu, – viņai nepatika tas, ka tagad ir vairāk laika, lai apdomātos, nekā Lūsija būtu vēlējusies. Vai tiešām vislabākā iespēja ir nomainīt Tedu pret vissliktāko variantu? Vannas istabas durvis aizcirtās. Panda bija atstājis istabā savu telefonu, pierādot tikai to, ka viņš atkal izdzēsis visus ierakstus. Lūsija sastādīja numuru.

      – Mega…

      – Lūsij? Mīļā, vai tev nekas nekaiš?

      – Man… nekas nekaiš.

      – Kāpēc tu čuksti?

      – Tāpēc ka… – Lūsija uz mirkli apklusa. – Vai es būtu… galīgi nožēlojama, ja es tagad pārgulētu ar citu puisi? Teiksim, pēc desmit minūtēm?

      – Es nezinu. Varbūt. – Tā jau es domāju. – Vai viņš tev patīk?

      – Uz to pusi. Viņš nav Teds Bodins, bet…

      – Tad tev noteikti vajag ar viņu pārgulēt.

      – Es to gribētu, bet…

      – Esi nožēlojama, Lūsij. Tas tev nāks par labu.

      – Jādomā, ka tad, ja es tiešām gribētu, lai kāds mani no tā atrunā, es būtu zvanījusi kādam citam.

      – Tādā gadījumā tas daudz ko izsaka.

      – Tev taisnība. – Vannas istabā pārstāja tecēt ūdens. Panda bija nomazgājies dušā rekordīsā laikā, – Man jābeidz runāt, – Lūsija steigšus noteica – Piezvanīšu, kad varēšu. – Viņa atvienojās.

      Vannas istabas durvis atvērās. Tagad viņi abi bija ietinušies izdilušos dvieļos. Pandas dvielis bija aptīts viņam ap vidu tik zemu, ka Lūsija varēja saskatīt visu viņa vēderu… un izcilni zem tā.

      Panda turēja savas drēbes vienā rokā. Viņa mati bija mitri, lūpas savilkušās tādā kā vīpsnā. Ūdens pērlītes bija sakrājušās uz viņa kailajām krūtīm un kājām, uz kurām, protams, nebija nekādu rētu. Un tās bija pārsteidzoši labi iedegušas, ņemot vērā saules staru trūkumu. Vēl pārsteidzošāks bija viņa drūmais noskaņojums, kas nemaz nepiederējās vīrietim, kuram nupat bija paveicies.

      Panda pamāja ar galvu uz viņas dvieļa pusi.

      – Es vēl aizvien domāju, – Lūsija sacīja.

      – Nē, tu nedomā vis. Tu esi pieņēmusi lēmumu. – Panda izvilka savu kabatas portfeli no džinsu kabatas, atvēra to un izņēma prezervatīvu. – Man ir tikai viens, tāpēc uzvedies labi.

      – Varbūt. Varbūt arī ne, – viņa sacīja. – Tas atkarīgs no mana noskaņojuma. – Pašas vārdi viņu sajūsmināja.

      Panda nometa drēbes, piegāja pie viņas un iebāza rādītājpirkstu starp Lūsijas krūtīm. Ar vienu vienīgu kustību dvielis nokrita zemē.

      – Laiks nogaršot aizliegto augli, – viņš noteica tik tikko sadzirdamā čukstā.

      Kurš tad bija tas aizliegtais auglis? Viņa vai viņš? Lūsijai negribējās domāt, bet baudīt. Panda pietuvināja galvu viņas plecam, taču Lūsija nevēlējās būt vienīgā kailā persona istabā, tāpēc parāva arī viņa dvieli. Tas nokrita uz grīdas, abu ķermeņiem saskaroties. Pandas lūpas pieskārās meitenes atslēgas kaulam. Viņš viegli pakodīja ādu, tad pārgāja pie kakla. Viņš nebija skuvies, un bārdas rugāji viegli kutināja Lūsijas ādu, izraisot zosādu.

      Šodien viņa vairākas stundas bija nosēdējusi, piespiedusies puiša augumam, un nu, pieņēmusi lēmumu, vēlējās sajust vēl vairāk. Lūsija atbalstījās ar plaukstām pret Pandas krūtīm. Viņš pakavējās tieši zem meitenes auss ļipiņas. Lūsijai negribējās ļaut sevi skūpstīt, un viņa pagrieza galvu, pirms vēl viņš bija pieskāries tās lūpām. Tā viņa atklāja lielāko daļu kakla, un Panda pieņēma uzaicinājumu.

      Nepagāja ilgs laiks, kad viņa plauksta jau atradās uz viņas krūtīm, bet īkšķis uz krūtsgala. Lūsijas asinis sabangojās. Viņš viegli uzplikšķināja, un viņa darīja to pašu. Puiša elpa kļuva straujāka, un Lūsijas elpa tāpat. Viņš saķēra meiteni, pacēla augšup un aiznesa uz gultu, kuru Lūsija bija izvēlējusies sev. Nekādu skūpstu. Nekādu mīļvārdiņu. Nekā tāda, kas viņai atgādinātu par Tedu.

      Panda atklāja segu ar vienu roku. Iekrītot gultā, Lūsija nejauši viņam ieskrāpēja. Viņai bija vienalga. Meitene iegremdēja plaukstas puiša mežonīgajās sprogās un parāva tikai tāpēc, ka pati tā vēlējās.

      – Au.

      – Nerunā, – viņa sacīja.

      – Tev