Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

trīs ir uzdevuši jautājumu, par kuru vecāki nebija ne ieminējušies.

      – Lūsij, kur tu atrodies?

      Panda pievienojās viņai uz lieveņa un paņēma telefonu, pirms Lūsija bija paguvusi ieskatīties viņa zvanu arhīvā. Vai viņš bija sazvanījies ar bulvārpresi vai nē? Viņš atkal nozuda mājā, un, kad Lūsija arī iegāja iekšā, Panda skatījās beisbola spēli.

      – Man ir jāpiezvana vēl vienam cilvēkam, – viņa sacīja.

      Panda viņu nopētīja.

      – Telefons pēdējā laikā niķojas. Iedod man numuru, un es to sastādīšu.

      – Es pati varu tikt ar to galā.

      – Tas nav labojams.

      Lūsijai nācās pārstāt spēlēt spēlītes.

      – Es gribu apskatīt tavu telefonu.

      – Es zinu.

      – Ja tev nav nekā slēpjama, tu man ļausi tajā ieskatīties.

      – Kurš ir teicis, ka man nav nekā slēpjama? Panda uzjautrinājās, un Lūsijai tas nepatika.

      – Tu zini visu par mani, bet es par tevi nezinu neko vairāk par to, ko zināju pirms vienpadsmit dienām. Es pat nezinu tavu īsto vārdu.

      – Simpsons. Bārts.

      – Baidies, ka es ieraudzīšu National Enquirer ātri sastādāmo numuru sarakstā?

      – Tu to neieraudzīsi.

      – Tad kādu citu bulvāravīzi? Vai varbūt tu sazinājies ar dienas presi?

      – Tu tiešām domā, ka tāds džeks kā es kļūs par avīžnieku informatoru?

      – Varbūt. Es esmu izdevīga barotne.

      Viņš paraustīja plecus, izstiepa kāju un izņēma telefonu no kabatas.

      – Skaties pati.

      Tas, ka puisis pasniedza viņai telefonu, liecināja, ka Lūsija tur neatklās nekādus noslēpumus, un viņai bija taisnība. Vienīgais zvans arhīvā bija viņas pirmītējā saruna. Viņa pasniedza telefonu atpakaļ.

      Kad Lūsija devās projām, viņu sasniedza puiša balss, klusa un mazliet īgna.

      – Es tevī varu saskatīt daudz ko, tikai ne izdevīgu barotni.

      Viņa īsti nezināja, ko viņš ar to gribējis teikt, tāpēc izlikās, ka nav sadzirdējusi.

      Panda meta mieru beisbola spēles vērošanai un pārcēlās atpakaļ uz verandu. Bija pienācis laiks nopietni aprunāties ar sevi pašu. It kā viņš to nedarītu nu jau gandrīz divas nedēļas.

      Dari vislabāk to, kas tev padodas. Tas vienmēr bija viņa moto. Dari vislabāk to, kas tev padodas, un turies tālāk no tā, ko tu neproti. Un kas atradās šī saraksta galvgalī? Emocionālas blēņas.

      Taču atrašanās divatā kopā ar šo meiteni padarītu traku ikvienu vīrieti. Šajos šortos un sporta kreklos viņa izskatījās pēc sasodītas pusaudzes, kam vajadzētu uzdzīt viņam nelabumu, taču tā nenotika, jo viņa nebija pusaudze.

      Viņš bija iedzīts stūrī ar savu uzbudinājumu, savu aizvainojumu, savām bailēm. Panda nolūkojās naktī, cenzdamies tām nepadoties. Un tas viņam neizdevās.

      Lūsija pētīja atlīmējušās tapetes savā guļamistabā. Viņi grasījās braukt projām rīt no rīta, un Panda viņai bija tikpat neizprotams kā brīdī, kad viņa uzsēdās uz puiša motocikla. Viņa pat nezināja, kā viņu patiesībā sauc. Taču svarīgāk bija tas, ka viņa nezināja, vai puisis ir nolēmis viņu pārdot vai nē.

      Lūsija tikpat kā nebija neko ēdusi vakariņās, tāpēc devās uz virtuvi, lai pagatavotu sev graudu pārslas. Pa logu viņa ieraudzīja Pandu uz lieveņa, kur puisis atkal nolūkojās uz ezeru. Lūsija prātoja, par ko gan viņš domā.

      Viņa iebēra bļodiņā pārslas un ienesa to dzīvojamajā istabā. Televīzijā klusi skanēja “Amerikas prezidents”. Kad Lūsija jau dzīrās apsēsties, viņa pamanīja kaut ko līdzīgu vizītkartei, kas bija iespiesta starp klubkrēsla spilveniem. Lūsija izvilka to laukā.

      ČARITIJAS SALAS PRĀMIS

      PPASTĀVĪGĀ IEDZĪVOTĀJA CAURLAIDE

      NR. 3583

      JŪSU LABĀKAIS MIČIGANAS PIEDZĪVOJUMS SĀKAS ŠEIT

      Vai tas bija izkritis no Pandas maka, vai arī to bija atstājis iepriekšējais īrnieks? Bija tikai viena iespēja, kā to noskaidrot. Lūsija atlika kartīti atpakaļ starp spilveniem, kur bija to atradusi.

      Nākamajā rītā kartīte bija pazudusi.

      Piektā nodaļa

      Beidzot Lūsija bija uzzinājusi par Pandu ko tādu, ko viņš nevēlējās darīt tai zināmu. Tam būtu vajadzējis likt viņai sajusties labāk, taču Lūsija nevēlējās doties projām no Kado ezera, un aizbraucot viņas noskaņojums bija drūms. Viņa pierunāja Pandu apstāties pie veikala, kur, vēl aizvien tēlodama grūtnieci, Lūsija uzsvērti nopirka sev telefonu, piekodinot Pandam pierakstīt izdevumus viņas rēķinam.

      Kad viņi bija šķērsojuši Arkanzasas robežu, abiem nācās patverties tunelī, lai pārlaistu lietu. Lūsija apjautājās, kurp viņi dodas, negaidot, ka puisis atbildēs. Taču viņš tomēr atbildēja, vismaz daļēji.

      – Līdz vakaram mums jānonāk Memfisas tuvumā.

      Viņa motociklam bija Teksasas numura zīmes, viņš pavadīja atvaļinājumu uz Luiziānas robežas, viņi devās uz Tenesiju, un viņam bija pastāvīgā iedzīvotāja caurlaide, lai dotos ar prāmi uz salu kaut kur Mičiganā. Vai tie bija ceļojoša celtniecības strādnieka paradumi vai klejotāja dzīvesveids? Lūsija nožēloja, ka pati nav tik noslēpumaina, taču bija grūti saglabāt noslēpumus, ja tava dzīve tikusi izlikta publiskai apskatei jau pusaudzes gados.

      Viņu naktsmītne izrādījās kāds Arkanzasas motelis netālu no Tenesijas robežas. Lūsija nopētīja istabas krāsotās betona sienas un neglītās sarkanbrūnās gultas atsperes.

      – Esmu pārliecināta, ka kaut kur tepat netālu ir kāda Hyatt viesnīca.

      Panda nometa savas mantas uz gultas, kas atradās tuvāk durvīm.

      – Man te patīk. Šai vietai piemīt raksturs.

      – Runājot par raksturiem… Mums būs paveicies, ja tie narkotiku tirgoņi, kas pulcējas ārpusē, neielauzīsies iekšā un mūs miegā nenogalinās.

      – Tieši tāpēc tu nevari dabūt atsevišķu istabu.

      – Es nevaru dabūt atsevišķu istabu tāpēc, ka ar tevi ir grūti saprasties.

      – Tiesa. – Panda piešķieba galvu un veltīja Lūsijai savu dozēto motobraucēja vīpsnu. – Turklāt tagad es varbūt redzēšu tevi pliku.

      – Vēlu veiksmi. – Lūsija paķēra pidžamas šortus un sporta kreklu, kuru bija nopirkusi pie Kado ezera, un devās uz vannas istabu. Ieslēgusies tajā, viņa dziļi ievilka elpu. Lūsija jutās pietiekami satraukta pēc dienas, kas bija pavadīta, spiežoties klāt Pandam, un visām tām motocikla vibrācijām, kas viņu uzbudināja. Viņai tāda ķircināšanās nebija vajadzīga.

      Neizturīgā dušas kabīne nebija daudz lielāka par telefona būdiņu, un, katru reizi pakustoties, Lūsija atsita elkoni pret plastmasas paneli. Viņa centās iztēloties, kā Panda cenšas iespiest savu ķermeni tik neērti šaurā telpā.

      Savu kailo ķermeni.

      Lūsija noņēma plaukstas no krūtīm, kuras bija ieziepējusi pārāk ilgi. Viņa bija sieviete un nespēja pretoties tam, kā Panda saviļņoja viņas pamatinstinktus.