Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

iespējamos veidos.

      Viņš iznira no ledusaukstā ūdens sprauslodams un lamādamies, un viņa mati bija slapji un izspūruši. Trūka vēl tikai mačetes zobos. Lūsija atglauda savus slapjos matus no acīm un iesaucās: – Man likās, ka tu neproti peldēt.

      – Es iemācījos, – viņš kliedza pretī.

      Lūsija peldēja prom no kajaka, glābšanas vestei padusēs šūpojoties.

      – Tu esi āksts, vai zini? Melīgs, naudaskārs āksts.

      – Šauj tik visu ārā. – Viņš peldēja uz steķu pusi ar gariem un spēcīgiem vēzieniem.

      Lūsija peldēja aiz viņa, un viņas pašas vēzieni bija saraustīti aiz dusmām.

      – Un tu esi pirmklasīgs… – Īsto vārdu atrada Odze. – Pakaļa!

      Panda palūkojās atpakaļ uz viņu un tad uzkāpa pa kāpnītēm.

      – Vai ir vēl kaut kas?

      Lūsija pieķērās pie apakšējā pakāpiena. Ūdens nebija zaudējis pavasarīgo vēsumu, un viņas zobi klabēja tik stipri, ka sāka sāpēt.

      – Melis, krāpnieks un… – Viņa aprāvās, pamanījusi izcilni. Tieši tur, kur bija gaidījusi to ieraudzīt. Viņa uzrāpās augšā pa kāpnēm aiz puiša. – Ceru, ka tā pistole ir ūdensizturīga. Nē? Slikti gan.

      Panda sēdēja piestātnē un pavilka augstāk džinsu labo staru, atklādams melnu ādas maksti ap potīti, kas izskaidroja, kāpēc viņš bija atteicies ģērbties šortos pie Kado ezera, kāpēc viņš nekāpa ūdenī. Viņš izņēma pistoli un atvēra patronu nodalījumu.

      – Vai tu atkal esi atgriezies darbā? – Lūsija atglauda slapjos, nokrāsotos matus no acīm, pirkstiem aizķeroties aiz oranžas sprogas. – Vai mani vecāki pagarināja tavu līgumu?

      – Ja tev ir problēmas ar notikušo, risini tās ar savu ģimeni, nevis ar mani. Es tikai darīju savu darbu. – Viņš izbēra patronas saujā.

      – Viņi nolīga tevi atkal. Tāpēc tu esi te.

      – Nē. Es esmu šeit tāpēc, ka padzirdēju, ka kāds ieņēmis manu māju. Vai neviens tev nav teicis, ka ielaušanās mājā ir noziegums? – Viņš iepūta tukšajā patronu nodalījumā.

      Lūsijai no dusmām reiba galva.

      – Vai neviens tev nav teicis, ka miesassargiem jānosauc savs vārds?

      – Kā jau es teicu. Skaidrojies ar savu ģimeni.

      Lūsija paraudzījās uz Pandas galvu. Viņa mati jau sāka cirtoties. Šīs mežonīgās cirtas. Biezas un nepaklausīgas. Kuram vīrietim gan varēja būt tādi mati? Viņa cīnījās ar glābšanas vestes pogām, juzdamās tik nikna uz viņu un uz sevi, ka tik tikko spēja dabūt tās vaļā. Viņa bija mērojusi visu šo ceļa gabalu skūpsta dēļ, iestāstot sev, ka tas kaut ko nozīmējis. Un daļēji viņai izrādījās taisnība. Tas nozīmēja, ka viņa ir zaudējusi prātu. Lūsija norāva glābšanas vesti.

      – Tā būs tava aizsardzība, vai ne? Ka tu tikai darīji savu darbu.

      – Tici man, tas nenācās viegli. – Panda bija pārstājis pūst patronu nodalījumā pietiekami ilgi, lai aplūkotu Lūsijas matus un asiņaino tetovējumu uz rokas. – Ceru, ka nekas no tā nav pastāvīgs. Tu izskaties dīvaini.

      – Ej tu dillēs. – Odze būtu teikusi “ej dirst”, taču Lūsijas lūpas īsti nespēja izrunāt ko tādu. – Esmu pārliecināta, ka tev patika tā nelielā prēmija, pie kuras tu tiki beigās? Prezidentes meitas izkniebšana droši vien ļauj tev vareni izlielīties miesassargu ģērbtuvēs.

      Tagad viņš izskatījās gandrīz tikpat nikns, cik Lūsija jutās.

      – Vai tā tu domā?

      Es domāju, ka biju zaudējusi pēdējās pašcieņas paliekas, ierodoties šeit.

      – Es domāju, ka tu esi profesionālis, un tas nozīmē, ka tev vajadzētu rīkoties kā tādam. Tev vajadzēja man pateikt, kas tu esi. Un galvenais, tev nevajadzēja palaist rokas.

      Panda uzlēca uz laipas.

      – Sasodīts, es to darīju! Visas dienas, kamēr mēs bijām nošķirti tajā štruntīgajā ūķī pie Kado ezera. Mēs abi berzējāmies viens gan otru. Tu skraidīji apkārt melna celofāna lupatiņā, kuru dēvēji par peldkostīmu, un tajā sārtajā krekliņā, kuram pat pusaklais būtu redzējis cauri. Es pilnīgi noteikti toreiz nepalaidu rokas.

      Lūsija bija izlauzusies cauri puiša bruņām, kas bija neliels plāksteris viņas lepnumam.

      – Tu zināji visu par mani, Panda, – vai kā tevi patiesībā sauc. Tev bija mans dosjē ar visu informāciju, taču tu neatklāji par sevi nevienu patiesu detaļu. Tu izturējies pret mani kā pret idioti.

      – Es nepavisam tā nedarīju. Tam, kas notika tonakt, nav nekāda sakara ar darbu. Mēs bijām divi cilvēki, kas gribēja viens otru. Pavisam vienkārši.

      Taču viņai tas nebija tik vienkārši. Ja tas būtu vienkārši, Lūsija nemūžam nebūtu ieradusies te.

      – Es darīju savu darbu, – Panda sacīja. – Neesmu tev parādā tuvākus paskaidrojumus.

      Lūsijai bija jāzina – bija jāpajautā, un Odze nosmīnēja, lai noslēptu jautājuma svarīgumu.

      – Vai pie tava darba piederējās tas nožēlojamais vainīgais skūpsts lidostā?