Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

ceļoju bez liekas bagāžas. Pāris džinsu, pāris sporta kreklu un kārbiņa ar prezervatīviem.

      Cilvēki vienmēr izturējās ārkārtīgi pieklājīgi, satiekoties ar prezidentes ģimeni. Neviens, atskaitot Megu vai kādu no tēva septiņām māsām, nebija viņai stāstījis neķītras anekdotes vai bārstījis divdomības. Cilvēku stīvā pieklājība allaž bija Lūsiju kaitinājusi, taču nu viņa būtu priecājusies par kādu drusku no tās, tāpēc izlikās, ka nav dzirdējusi.

      – Tātad nav nekā tāda, kā atstāšanu es nevarētu kompensēt?

      – Uz ko tu tēmē?

      Viņas ģimene zināja, ka Lūsija ir drošībā. Mega būs viņiem pateikusi.

      – Es patiešām nevaru atgriezties Vainetā, kamēr tur vēl ir prese. – Prese nebija viņas galvenais rūpju avots, taču to Lūsija negrasījās viņam teikt. – Interesanti, kādi ir tavi tuvākie plāni.

      – Atbrīvoties no tevis. – Viņš paberzēja savu bārdas rugājiem apaugušo zodu. – Un nokniebties.

      Viņa norija siekalas.

      – Ko tad, ja es tev par to atlīdzinātu?

      Viņš pievērsa skatienu Lūsijas krūtīm, kas izskatījās labāk, pateicoties ekstravaganti dārgajam franču krūšturim.

      – Tu neesi mans tips.

      Nepievērs viņam uzmanību.

      – Es gribēju teikt, ka atlīdzinātu par to, ka tu uz kādu laiku atteiksies no saviem plāniem?

      – Tas mani neinteresē. – Viņš pacēla segu no zemes. – Man ir atvaļinājums, un es negrasos sabojāt vēl vienu dienu. Tu brauksi atpakaļ uz Vainetu.

      – Es tev samaksāšu, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Ne šodien. Man nav līdzi naudas, taču es drīz to nokārtošu. – Kā? To viņai vajadzēs izdomāt. – Es segšu izmaksas par degvielu, ēdienu, tavus izdevumus. Plus… simts dolārus dienā. Sarunāts?

      Viņš samīcīja segu.

      – Pārāk liela ņemšanās.

      – Es tagad nevaru atgriezties. – Lūsija atraka kādu drusciņu no pārdrošības, kas viņai neierobežotā daudzumā bija piemitusi pusaudzes gados, pirms atbildības nasta bija to atņēmusi. – Ja tu neņemsi mani līdzi, es sameklēšu kādu, kurš to izdarīs.

      Varbūt viņš zināja, ka viņa blefo, jo tikai novīpsnāja vien. – Tici man. Tāda čiksa kā tu nav radīta tam, lai pavadītu astoņas stundas dienā motocikla seglos.

      – Varbūt arī nav. Taču vienu dienu es izturēšu.

      – Aizmirsti.

      – Tūkstoš dolāru, plus izdevumi.

      Motociklists sabāza segu sedlu somā.

      – Tu domā, es noticēšu tam, ka tu samaksāsi?

      Viņa saspieda plaukstas kopā. – Es samaksāšu. Es tev apsolu.

      – Nuja, Tedam arī tu apsolīji, un izrādījās, ka tavs solījums nav neko vērts.

      Lūsija sarāvās.

      – Es apsolīšu rakstveidā.

      – Žēl gan, ka tavs līgavainis par to neiedomājās. – Nosmīnējis viņš aizcirta sedlu somu.

      Lai arī Panda neizmantoja viņas piedāvājumu, viņš arī neaizbrauca bez Lūsijas, un sieviete to uzskatīja par pozitīvu zīmi. Viņai gribējās ēst, taču vēl vairāk gribējās uzvilkt ērtas kurpes un pārģērbties.

      – Vai tu atgriezīsies? – Lūsija iekliedza Pandam ausī, kad viņš izbrauca no Volmārtas. – Es gribētu paņemt dažas mantas.

      Vai nu viņa nebija runājusi pietiekami skaļi, vai arī viņš to nesadzirdēja, jo puisis neapstājās.

      Pa ceļam Lūsija ļāva domām aizslīdēt pagātnē un atcerējās dienu, kad Mets Džoriks bija ieradies tajā noplukušajā īres namā Harisburgā, kurā viņa slēpās kopā ar savu mazo māsiņu briesmīgajās nedēļās pēc mātes nāves. Viņš bija nostājies pie durvīm, nikns un nepacietīgs. Lūsijai vajadzēja aizstāvēt mirušo māti un gadu veco māsu, tāpēc par spīti tam, ka viņa bija četrpadsmit gadus veca un nobijusies līdz nāvei, meitene to neizrādīja.

      “Mums nav nekā, par ko runāt,” viņa bija teikusi, kad viņš ielauzās iekšā.

      “Aiztaupi tās blēņas… Ja tu tagad nebrauksi man līdzi, Bērnu un ģimenes aizsardzības dienests būs klāt tuvākās stundas laikā, lai jūs savāktu.”

      Sešas nedēļas viņa bija izmantojusi visas iespējas, kādas vien spēja izdomāt četrpadsmitgadīgs bērns, lai neļautu varas iestādēm uzzināt, ka viņa viena pati aprūpē mazulīti, kuru bija nodēvējusi par Podziņu – to pašu mazulīti, kas bija pieaugusi un kļuvusi par Treisiju. “Mums nav vajadzīgs neviens, kas par mums rūpētos!” viņa bija kliegusi. “Mums lieliski klājas arī vienām pašām. Sasodīts, kāpēc tu nerūpējies pats par sevi?”

      Taču Mets nebija rūpējies par sevi, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš, Lūsija un Podziņa jau bija ceļā, kur viņi satika Nīliju un devās ceļojumā ar Meiblu, nobružāto Winnebago treileri, kas vēl aizvien atradās vecāku īpašumā Virdžīnijā, jo neviens no viņiem nespēja saņemties, lai atbrīvotos no tā. Mets bija vienīgais tēvs, kuru viņa jebkad tika pazinusi, un Lūsija nebūtu varējusi atrast vēl labāku. Vai arī labāku vīru Nīlijai mīlas pilnā savienībā, kuru Lūsija bija palīdzējusi kaldināt. Tolaik viņa bija tik drosmīga. Tik bezbailīga. Viņa bija zaudējusi šo savu būtības daļu tik pakāpeniski, ka pat nebija apzinājusies pārmaiņas.

      Panda iebrauca netīrā stāvvietā pie baltas ēkas, uzraksts virs tās durvīm vēstīja “Stokija lauku veikals”. Skatlogos bija izlikts viss, sākot ar pistolēm, beidzot ar bļodām un bērnu gumijas čībām. Dzērienu automāts atradās līdzās durvīm kompānijā ar dārza rūķi un pastkaršu stendu.

      – Kāds tev ir apavu izmērs? – Panda izklausījās nikns.

      – Septiņarpus. Un man gribētos…

      Viņš jau skrēja augšā pa kāpnēm, pārlecot diviem pakāpieniem uzreiz.

      Lūsija, nenoņemdama ķiveri, nokāpa no motocikla un paslēpās aiz piegādes furgona. Viņai būtu gribējies pašai izvēlēties sev kurpes, taču došanās iekšā veikalā šādā izskatā likās neiedomājama. Lūsija cerēja, ka viņš nepirks alu. Vai prezervatīvus.

      Panda iznāca ārā ar plastmasas maisiņu, kuru iegrūda viņai rokās.

      – Tu man esi parādā.

      “Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”

      – Es jau teicu, ka tev samaksāšu.

      Viņš izgrūda savu kārtējo alu cilvēka ņurdienu.

      Lūsija ielūkojās maisiņā. Džinsi, pelēks kokvilnas sporta krekls, lētas tumšzilas sporta kurpes un cepure ar nagu. Viņa aiznesa to visu aiz mājas, noņēma ķiveri un pārģērbās vietā, kur neviens nevarēja viņu ieraudzīt. Džinsi bija stīvi un neglīti, pārāk plati gurnos un ap kājām. Sporta kreklam bija uzdrukāts Teksasas universitātes logotips. Viņš bija aizmirsis zeķes, taču Lūsija vismaz varēja atbrīvoties no savām augstpapēžu kurpēm. Atšķirībā no puiša viņa nepiesārņoja apkārtni, bet ielika talāru un kurpes plastmasas maisiņā un devās atpakaļ.

      Panda pakasīja krūškurvi, un viņa sejas izteiksme likās neizdibināma.

      – Veikalā bija ieslēgts televizors. Tu šobrīd esi galvenais