Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

zilu ķiveri, ko paslēpt aizmugurē.

      – Laikam gan.

      Lūsijai vajadzēja to izbeigt, un viņa saņēma drosmi.

      – Vai tev gadījumā nav mobilais telefons, ko es varētu aizņemties? Man… kādam jāpiezvana.

      Viņš iebāza roku uzvalka žaketes kabatā un pameta viņai telefonu. Lūsijai neizdevās to noķert, un viņa bija spiesta meklēt telefonu talāra krokās.

      – Lai veicas ar signāla uztveršanu šajā biezoknī.

      Par to Lūsija nebija iedomājusies, taču spēja domāt loģiski viņu bija pametusi jau pirms vairākām stundām. Viņa kliboja pa izcirtumu uz saviem nu jau neizturamajiem papēžiem, līdz atrada vietu upes krastā, kur atskanēja vārgs signāls.

      – Tā esmu es, – viņa noteica, kad Mega atsaucās.

      – Lūsij? Vai tev nekas nekaiš?

      – Kā to ņem. – Viņa aprauti iesmējās. – Vai zini to manas dabas mežonīgo pusi, kuru tu vienmēr esi piesaukusi? Man šķiet, ka būšu to atradusi. – Nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Viņa bija cilvēks, kam nepiemita nekā mežonīga.

      Varbūt kādreiz piemita, bet nu jau sen vairs ne.

      – Ak, mīļā… – Signāls bija vājš, taču ne tik vājš, lai apslāpētu draudzenes raizes.

      Lūsijai vajadzēja atgriezties Vainetā. Taču…

      – Es… es esmu gļēvule, Mega. Es nespēju rādīties acīs savai ģimenei.

      – Lūsij, viņi tevi mīl. Viņi sapratīs.

      – Pasaki viņiem, ka man ļoti žēl. – Viņa cīnījās ar asarām. – Pasaki viņiem, ka es viņus mīlu un zinu, ka esmu visu salaidusi briesmīgā grīstē, un ka es atgriezīšos, lai visu vērstu par labu, bet… Šovakar vēl nē. Es nespēju to izdarīt šovakar.

      – Labi. Es viņiem pateikšu. Bet…

      Lūsija atvienojās, pirms Mega bija paguvusi uzdot vēl kādu jautājumu, uz kuru viņai nebija atbildes.

      Lūsiju pārņēma milzīgs nogurums. Viņa bija slikti gulējusi jau nedēļām ilgi, un šīsdienas briesmīgie notikumi bija paņēmuši visu atlikušo enerģiju. Panda bija nozudis brikšņos, un, kad viņš iznāca ārā, Lūsija nosprieda, ka ļaus viņam piedzerties vienā mierā. Viņa paraudzījās uz segu, kas bija izklāta uz cietās zemes, un iedomājās par šaurajām, ērtajām gultām Air Force One prezidenta privātajā nodalījumā un žalūzijām, kas aizsedza logus, nospiežot pogu. Viņa piesardzīgi nogūlās segas tālākajā stūrī un paraudzījās zvaigznēs.

      Lūsijai būtu gribējies paslēpties aiz kādas skarbās meitenes iesaukas. Tai vajadzēja būt sīkstai. Spēcīgai un draudīgai. Tādai, kāda nebija viņa pati.

      Viņa iemiga, domājot par iesaukām. Čūska… Ilkne… Inde…

      Odze.

      Otrā nodaļa

      Viņu pamodināja rīta mitrais vēsums. Lūsija atvēra acis un ieraudzīja blāvus saules starus, kas centās izlauzties cauri zemajiem mākoņiem. Viņas ķermenis smeldza visās malās – viņa bija nosalusi, netīra un jutās tikpat nelabi kā aizmiegot. Šī bija pirmā diena no viņas iecerētā medusmēneša. Lūsija iztēlojās, kā Teds pamostas, domādams to pašu un ienīzdams viņu…

      Panda gulēja viņai līdzās savā saburzītajā baltajā kreklā. Viņš gulēja uz muguras, izspūrušajiem, nevaldāmajiem matiem haotiski vijoties ap galvu. Uz zoda vīdēja zilmelni bārdas rugāji, bet degungalu bojāja dubļu plankums. Lūsijai negribējās atrasties viņam tik tuvu, tāpēc viņa neveikli pieslējās kājās. Puiša uzvalka žakete noslīdēja viņai no pleciem un nokrita uz segas. Viņa saviebās, iebāžot kājas augstpapēžu kurpēs un klibojot uz krūmu pusi. Pa ceļam Lūsija pamanīja tukšās alus pudeles, kas bija samestas zālē, drūmi simbolizējot jucekli, kurā viņa bija iepinusies.

      Medusmēnesim Teds bija noīrējis villu Senbārtas pludmalē. Varbūt viņš brauks viens, lai gan – kas varētu būt ļaunāks par medusmēnesi vienatnē? Pat ne pamošanās upes malā nekurienes vidū līdzās īgnam, paģirainam, iespējams, bīstamam motociklistam.

      Kad Lūsija iznāca no meža, viņš stāvēja pie upes, uzgriezis meitenei muguru. Iepriekšējā vakara iedomas par Odzi, sīksto meiteni, izbaloja, un likās nepieklājīgi nepievērst puisim uzmanību.

      – Labrīt, – Lūsija klusi noteica.

      Viņš kaut ko atņurdēja.

      Lūsija aši novērsās, baidīdamās, vai tikai viņš negrasās čurāt upē, kamēr viņa skatās. Viņa ilgojās pēc karstas dušas, tīrām drēbēm un zobu sukas – tieši tāda komforta, ko viņa tagad baudītu, ja būtu aizgājusi līdz altārim. Pēc kafijas kannas. Pēc kārtīgām brokastīm. Pēc Teda rokām uz sava ķermeņa un izsmalcinātajiem orgasmiem, kurus tās prata sagādāt. Tagad viņa atradās starp tukšām alus pudelēm kopā ar vīrieti, kurš bija atklāti atzinies, ka “vēlējies nokniebties”. Lūsija necieta šo nenoteiktību un haosu. Viņa ienīda savu paniku. Puisis vēl aizvien nebija pagriezies, taču Lūsija neredzēja, ka viņš noņemtos ap bikšu rāvējslēdzēju, tāpēc riskēja uzdot jautājumu.

      – Vai tu… šorīt brauksi atpakaļ uz Vainetu?

      Atkal ņurdoņa.

      Lūsija nekad nebija jutusies omulīgi Vainetā, lai arī bija izlikusies to mīlam tikpat aizrautīgi kā Teds. Taču, atrodoties tur, meitene juta, kā visi viņu vērtē. Lai arī viņa bija Savienoto Valstu bijušās prezidentes adoptētā meita, Lūsija jutās tā, it kā apkārtējo acīs viņa nebūtu pietiekami laba partija Tedam. Bez šaubām, nu viņa bija pierādījusi, ka tiem visiem bijusi taisnība, taču neviens to nebija zinājis iepazīstoties.

      Panda turpināja lūkoties uz upi, garajam augumam iezīmējoties pret kaļķakmens klintīm. Viņa krekls izskatījās saburzīts līdz pēdējam, vienā pusē tā stērbele karājās ārā no biksēm – viss viņā šķita apkaunojošs. Lūsijas kurpes sagādāja elles mocības, taču viņa vēlējās izciest savu sodu ar sāpēm, tāpēc tās nenovilka.

      Puisis piepeši pārtrauca upes vērošanu un nāca uz viņas pusi, zābaku papēžiem iegraužoties dubļos.

      – Vai esi gatava atgriezties savā sačakarētajā dzīvē?

      Vairāk nekā gatava. Viņai bija apnicis atlikt savu pienākumu pildīšanu. Jau četrpadsmit gadu vecumā Lūsija bija apzinīga. Cik daudzas reizes pēdējo septiņpadsmit gadu laikā Nīlija un Mets viņai bija teikuši, ka nevarētu darīt savu darbu, ja viņa nebūtu tik laba brāļu un māsu aprūpētāja?

      Lūsija bija smagi strādājusi arī pati savā darbā. Sākumā viņa bija likusi lietā savu bakalaura grādu sociālajās zinībās, lai sniegtu padomus apjukušiem pusaudžiem, paralēli studējot sabiedriskās zinātnes maģistra grāda iegūšanai. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija pametusi iemīļoto nodarbošanos un sākusi izmantot savu slaveno vārdu darbā, kas sniedza mazāku gandarījumu, taču bija daudz ietekmīgāks – lobēšanā. Daļēji pateicoties viņai, tika pieņemti daži svarīgi likumu grozījumi, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem bērniem. Lūsija nebija iecerējusi mest pie malas lobēšanu pēc apprecēšanās, lai cik kārdinoši tas bija. Viņa gatavojās lidot uz Vašingtonu uz dažām dienām katru mēnesi un darīt pārējo darba daļu no Teksasas bāzes. Nu jau sen bija laiks apzināties savas rīcības sekas.

      Taču viņas kuņģis tam nepiekrita. Kad sajūta kļuva pavisam draudīga, Lūsija metās uz krūmiem un paguva tieši laikā, lai izvemtos. Viņa nebija ēdusi tik ilgu laiku, ka tas bija sāpīgi.

      Beidzot