Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

piekrita arī piedāvājumam pārdot šķīvjus un stikla traukus un to visu iesaiņoja. Pēc tam viņa nopirka četriem cilvēkiem paredzētu krāsainu plastikāta šķīvju, bļodu un krūzīšu komplektu.

      Tas noderēs.

      Tā kā visprātīgāk bija parūpēties, lai parādu būtu iespējami mazāk, viņa pilnībā samaksāja vienas kredītkartes rēķinu. Par vienu var aizmirst. Palikušas vienpadsmit.

      Mākslas darbi – turklāt ne jau oriģināli, kā Ričards bija paziņojis, – nebija tik vērtīgi, kā Šelbija cerēja. Tomēr pēc skaita to bija daudz, un tas zināmā mērā kompensēja kvalitāti.

      Ar katru dienu viņai kļuva mazliet vieglāk. Pat vētra, kas sanesa četrpadsmit collu biezu sniega segu, nespēja nomākt viņas omu. Viņa rūpīgi un biezi saģērba Kaliju, un abas kopā uzcēla meitenītes pirmo sniegavīru.

      “Nekā tāda, par ko aizrakstīt uz mājām,” Šelbija nodomāja, taču ar telefonu safotografēja dažādus kadrus, ko nosūtīt uz Tenesī.

      Šā piedzīvojuma nogurdinātā Kalija un Fifī jau ap pulksten septiņiem bija noliktas gulēt. Tādējādi Šelbijai parādījās brīvs vakars, ko varēja veltīt izklājlapai, rēķiniem un darāmo darbu sarakstam.

      Vai vajadzētu izmantot naudu, lai segtu nākamās kredītkartes parādu? Pašu mazāko summu? Un varētu par to aizmirst. Vai labāk būtu samaksāt kādu daļu no lielāka parāda? Kaut arī viņai ļoti gribējās nokārtot tā, lai varētu aizmirst jau par divām kredītkartēm, tomēr saprātīgāk likās pievērsties lielākam parādam.

      Ārkārtīgi uzmanīgi viņa internetā veica maksājumu, kā bija iemācījusies, un atzīmēja to savā izklājlapā.

      Četri simti astoņdesmit seši tūkstoši. Četri simti dolāru mazāk. Vēl tikai divi miljoni simt astoņdesmit četri dolāri jāmaksā.

      Neskaitot nākamo rēķinu, ko piesūtīs advokāti un grāmatveži. Tomēr šim brīdim vistiņa bija pabarota.

      Iezvanījās telefons. Ieraudzījusi Donnas vārdu displejā, Šelbija paķēra klausuli.

      Varbūt…

      – Sveika!

      – Sveika, Šelbij! Te zvana Donna. Saprotu, ka ir jau vēls, tomēr vēlējos paziņot, ka tagad esam saņēmuši labu piedāvājumu par mājas pirkšanu.

      – O! Tie taču ir patiešām lieliski jaunumi!

      – Manuprāt, aizdevējs būs gatavs piekrist šādam risinājumam. Zināt, tas varētu prasīt nedēļas, pat mēnešus, tomēr esmu gatava darīt visu nepieciešamo, lai panāktu pozitīvu rezultātu. Runa ir par ģimeni, ko jums jau pieminēju. Par tiem, kuri bija ieradušies pirmajā mājas apskates reizē. Viņiem patiešām patīk šī māja, un tās atrašanās vieta ir viņiem ļoti pa prātam. Un vēl kaut kas… Viņai riebjas mēbeles.

      Šelbija iesmējās un pacēla seju pret griestiem, sajuzdamās savādi brīva. – Viņai patiešām tās riebās?

      – Pat ļoti. Viņa man atzinās, ka skatījusies tām it kā pāri, izlikusies, ka mēbeļu tur vispār nav, lai patiešām ieraudzītu māju, telpu patieso izskatu. Viņu mazliet satrauc pats pārdošanas veids, tomēr viņa šo māju vēlas. Un viņš ir gatavs darījumam. Un, pēc manām domām, ja kreditoram pieņemamā summa būs mazliet tuvāka šīs ģimenes nosauktajai cenai, pircēji piekritīs.

      – Mans Dievs, Donna!

      – Es nevēlos skriet notikumiem pa priekšu, taču jums to vajadzētu kaut mazliet nosvinēt.

      – Jūtos tā, ka varētu izģērbties kaila un dejot pa šo sasodīto māju.

      – Dariet visu, kas jums sagādā prieku.

      – Nu… varbūt noderēs tikai dejošana. Paldies! No sirds pateicos!

      – Sakrustosim pirkstus veiksmei, Šelbij! Jau no paša rīta es sazināšos ar kreditoru. Tas būs mans pirmais darbs. Un jums novēlu labu nakti!

      – Jums tāpat. Vēlreiz pateicos! Uz tikšanos.

      Šelbija neizģērbās kaila, tomēr ieslēdza radio. Pie Adeles dziedātās dziesmas viņa dejoja pa vīra kabinetu, ļaudama balsij vaļu.

      Reiz viņai bija sapnis. Godkārīgs sapnis, un viņa bija tiekusies to piepildīt. Viņa vēlējās būt dziedātāja. Īsta zvaigzne.

      Balss bija dāvana, un viņa to izkopa, izmantoja un augstu novērtēja.

      Arī ar Ričardu viņa iepazinās, pateicoties savai balsij. Viņš iegāja kādā mazā Memfisas klubā, un Šelbija tajā bija vadošā dziedātāja un uzstājās kopā ar grupu “Apvārsnis”.

      “Man tolaik bija tikai deviņpadsmit gadu,” viņa nodomāja. “Pārāk jauna pat tam, lai legāli bārā iegādātos sev alu. Grupas bundzinieks Tajs bija manī mazliet iemīlējies un, kad bija tāda iespēja, sagādāja man pa pudelei “Corona” alus.”

      Cik gan laba bija sajūta, kad atkal varēja dziedāt un dejot! Jau mēnešiem ilgi viņa nebija dziedājusi neko citu kā vien šūpuļdziesmas. Pēc Adeles pienāca kārta Teilorei Sviftai. Viņa izdzirdēja, ka atkal zvana telefons, un nogrieza mūziku klusāk.

      Joprojām smaidīdama un šūpodamās dejas solī, viņa sacīja:

      – Hallo.

      – Es meklēju Deividu Metersonu.

      – Diemžēl jūs esat izvēlējies nepareizu numuru.

      – Deivids Metersons, – vīrietis atkārtoja un ātri nosauca telefona numuru.

      – Jā, telefona numurs ir tas pats, taču… – Šelbijai aizžņaudzās kakls. Viņa atklepojās un ciešāk satvēra telefona klausuli. – Šajā mājā nedzīvo neviens ar tādu vārdu. Atvainojiet.

      Šelbija nolika klausuli, lai nedotu svešajam vīrietim iespēju pateikt kaut ko vēl, pēc tam aizsteidzās pie seifa un uzmanīgi nospieda paroles ciparus, paķēra brūnu bieza papīra aploksni un stīviem, trīcošiem pirkstiem to atvēra.

      Šajā aploksnē viņa glabāja identifikācijas kartes un pases, ko bija atradusi bankas privātajā seifā. Uz katras no tām smaidīja Ričarda seja.

      Un viens komplekts patiešām bija ar vārdu Deivids Elens Metersons.

      Tagad Šelbijai vairs nebija noskaņojuma ne dejot, ne dziedāt. Pašai neizprotamu iemeslu dēļ viņa vēlējās pārbaudīt, vai visas durvis ir kārtīgi aizslēgtas un signalizācija darbojas pienācīgi.

      Lai arī tas bija papildu elektrības tēriņš, Šelbija foajē atstāja gaismu degam un tieši tāpat to neizslēdza arī otrā stāva hallē. Turklāt viņa nevis apgūlās savā gultā, bet iekārtojās blakus Kalijai.

      Šelbija vēl ilgi gulēja nomodā, lūgdama Dievu, kaut telefons neiezvanītos vēlreiz.

      Mēbeļu pārpirkšanas kompānija atsūtīja darbinieku brigādi, kas iztukšoja divas viesistabas, foajē un ēdamistabu, kur Šelbija nebija ieturējusi maltītes kopš dienas, kad notika negadījums, kurā Ričards aizgāja bojā. Mazliet pakaulējusies, viņa piekrita pārdot guļamistabas iekārtu privātam pircējam.

      Viņa samaksāja kārtējo parādu, ieskaitīja pilnu summu par vēl vienu kredītkarti. Par divām nu varēja aizmirst. Bija palikušas desmit.

      Tagad, kad tik daudz mēbeļu bija aizvākts, māja likās pat vēl milzīgāka un nedraudzīgāka. Iekšējā sajūta kūdīja Šelbiju ātrāk doties no šā nama projām, taču vēl bija šis tas kārtojams. Un viņa bija par to atbildīga.

      Pusdivos bija sarunāta tikšanās ar grāmatu pircēju. Šelbija šādu laiku bija izvēlējusies tāpēc, ka mazā Kalija tad būs nolikta gulēt diendusu. Saķemmējusi matus