Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

prieku. Uguns siltums un priecīgā sprakšķēšana.

      Taču šis prieks maksāja daudz naudas, un viņa to nevēlējās tērēt gāzes liesmu iedegšanai. Džemperis un biezās zeķes dāvāja pietiekami daudz siltuma. Viņa izņēma pašas uzrakstīto veicamo darbu uzskaitījumu.

      Jāpiezvana nekustamo īpašumu tirgošanas aģentei un jāpavēsta, ka māju varēs apskatīt sestdienā un svētdienā. Vajadzēs paņemt Kaliju un doties kaut kur projām, atstājot šo nodarbi nekustamā īpašuma pārdošanas aģentes ziņā.

      Vēl Šelbijai vajadzēja sameklēt juristu ieteiktās kompānijas nosaukumu un sazināties ar viņiem, lai pārdotu mēbeles un izvairītos no atsavināšanas.

      Ja neizdosies pārdot visas uzreiz vai vismaz lielāko daļu no tām, viņai vajadzēs izmēģināt laimi internetā un piedāvāt tās pa vienai. Protams, ja viņai vēl kādreiz būs iespēja piekļūt datoram.

      Ja viņai neizdosies savākt nepieciešamo summu, nāksies vien paciest pazemojumu un noskatīties, kā mēbeles tiek atsavinātas.

      Nelikās, ka šajā apkaimē būtu populāras izpārdošanas māju pagalmos, turklāt ārā bija sasodīti auksts.

      Pēc tam viņa piezvanīja savai mammai, vecaimātei un vīra māsai un palūdza, lai viņas pasaka visām krustmātēm, māsīcām un brālēniem, kuri arī bija viņai zvanījuši, ka viss ir kārtībā gan ar Šelbiju pašu, gan mazo Kaliju. Diemžēl aizņemtības dēļ viņai nav bijis iespējams visiem atbildēt, jo ir ļoti daudz darāmā.

      Šelbija nespēja viņiem izstāstīt. Ne jau visu… Vismaz ne tagad. Protams, kaut ko jau viņi zināja, un tieši tik daudz viņa bija spējusi atklāt. Pagaidām. Sarunājoties par šo tematu, Šelbija kļuva dusmīga un raudulīga.

      Lai kaut kā sevi nodarbinātu, viņa uzkāpa augšstāvā un ķērās pie dārglietu šķirošanas. Viņas saderināšanās gredzens, briljantu auskari, Ričarda dāvana viņas divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Smaragda piekariņš, kuru Ričards bija viņai pasniedzis, kad piedzima Kalija. Vēl citas lietas, citas dāvanas. Vīra pulksteņi – seši – un vesels lērums aproču pogu.

      Viņa atkal visu uzskaitīja sarakstā, tāpat kā bija darījusi ar mantām, ko aizveda uz komisijas veikalu, un tad iesaiņoja juvelierizstrādājumus kopā ar to novērtējumu un apdrošināšanas informāciju. Pēc tam viņa telefoniski sazinājās ar apkārtnē atrodamajiem juvelierveikaliem, lai noskaidrotu, kurā šādi izstrādājumi tiek pārdoti un pieņemti tirgošanai.

      Sagādātajās kastēs Šelbija sāka likt lietas, kuras uzskatīja par svarīgām. Fotogrāfijas un dāvanas, ko bija saņēmusi no savas ģimenes. Nekustamā īpašuma pārdošanas aģente ieteica Šelbijai māju padarīt mazāk personisku, un to viņa arī centās paveikt.

      Kad Kalija pamodās no diendusas, Šelbija izdomāja viņai dažādus mazus uzdevumus, kas paveicami, un meitai nebija garlaicīgi. Iepakojusi mantas, Šelbija visu sakopa. Vairs nebija aptekšņu, kas slaucītu un berztu nebeidzamās flīžu rindas, pulētu cietkoksnes grīdas vai spodrinātu stiklu un hromu.

      Vakariņās viņa ieēda, cik spēja, tika galā ar meitas vannošanu, pasakas lasīšanu un gulēt likšanu, pēc tam turpināja mantu saiņošanu un nesa tās uz garāžu. Gandrīz pilnīgā spēku izsīkumā viņa palutināja sevi ar putu vannu un pēc tam ierāpās gultā, paņēmusi līdzi planšeti, lai ieplānotu nākamās dienas darbus.

      Viņa iemiga, neizslēgusi gaismu.

      Nākamajā dienā Šelbija atkal devās izbraucienā kopā ar Kaliju, Fifī, “Šreku” un ādas portfeli, kas reiz bija piederējis Ričardam. Portfelī viņa bija salikusi juvelierizstrādājumus un dokumentus par tiem, kā arī vīra pulksteņus un aproču pogas. Viņa izmēģināja veiksmi arī vēl trijās bankās, paplašinot meklējumu apvidu. Pēc tam, atgādinājusi sev, ka tādu greznību kā lepnumu viņa atļauties vairs nevar, novietoja automašīnu iepretī juvelierveikalam.

      Šelbijai nācās tikt galā ar kaprīzu trīsgadnieci, kura nepavisam nebija apmierināta, ka “Šreks” jau kārtējo reizi paliek līdz galam nenoskatīts. Meitu izdevās piekukuļot ar solījumu nopirkt kādu jaunu DVD.

      Nemitīgi atgādinādama sev, ka tas ir tikai darījums, tie ir tikai dolāri un centi, viņa atvēra juvelierveikala durvis.

      Tur viss bija tik mirdzošs un likās tik kluss, gluži kā baznīcā dievkalpojumu starplaikos. Šelbijai gribējās steigšus pagriezties un doties projām. Tā pavisam vienkārši – pagriezties un aiziet, tomēr viņa piespieda sevi virzīties uz priekšu. Viņa piegāja pie sievietes, kurai mugurā bija izsmalcināts, melns kostīms un ausīs spīguļoja gaumīgi zelta auskari.

      – Atvainojiet! Es gribētu parunāt par juvelierizstrādājumu pārdošanu. Pie kā man būtu jāvēršas?

      – Jūs varat runāt ar jebkuru no mūsu darbiniekiem. Juvelierizstrādājumu pārdošana ir mūsu ikdiena.

      – Nē, kundze. Es pati vēlētos pārdot. Dažas lietiņas. Es lasīju, ka jūs arī uzpērkat juvelierizstrādājumus.

      – Protams. – Sievietes asais un pētošais skatiens pārslīdēja Šelbijai līdz pat viņas apavu purngaliem.

      “Varbūt es neizskatos tik labi, kā varētu,” Šelbija nodomāja. “Varbūt man nav izdevies nomaskēt tumšos lokus zem acīm, tomēr vecmāmiņa bija iemācījusi, ka brīdī, kad klients ienāk veikalā, pret viņu izturas ar cieņu. Lai kā viņš arī izskatītos.”

      Šelbija izslējās taisnāk un pūlējās raudzīties tieši uz veikala darbinieci. – Vai es varētu ar kādu par to parunāt, vai arī man labāk izvēlēties kādu citu vietu, kur veikt šādu darījumu?

      – Vai tiem priekšmetiem, kurus vēlaties pārdot, esat saglabājusi čekus, kas apliecina iegādi?

      – Ne visiem. Rotas man tika arī dāvinātas. Taču man ir dokumenti, kas apliecina to vērtību, kā arī apdrošināšanas papīri. Vai es izskatos pēc zagles, kura vadā līdzi savu mazo meitu pa smalkiem juvelierveikaliem pūliņos notirgot savu guvumu? – Šelbija juta, kā viņā mostas kaut kas biedējošs, kas jau gatavs izlauzties uz āru un aizskalot visu savā ceļā. Laikam to manīja arī veikala darbiniece un pakāpās soli atpakaļ. – Vienu mirkli uzgaidiet, lūdzu!

      – Mammu, es gribu braukt mājās!

      – Ak, mazulīt! Es arī to gribu. Un mēs tā arī darīsim. Jau pavisam drīz mēs brauksim mājās.

      – Vai varu jums palīdzēt?

      Vīrietis, kurš tikko bija ienācis tirdzniecības telpā, izskatījās kā godājams vectētiņš, kā tāds, kurus rāda Holivudas filmās par bagātniekiem, kam liela nauda ir piederējusi visu mūžu.

      – Jā, kungs. Es ceru, ka tā. Lasīju, ka jūs uzpērkat juvelierizstrādājumus, un man ir daži, ko es vēlētos pārdot.

      – Labi. Nāciet tur. Jūs apsēdīsieties, bet es paskatīšos, ko esat atnesusi.

      – Paldies!

      Šelbija pūlējās noturēt staltu stāju, kamēr gāja pāri telpai pie krāšņa rakstāmgalda. Vīrietis atvilka krēslu un piedāvāja apsēsties. Šis pieklājības žests likās tik aizkustinošs, ka viņa teju gluži muļķīgi apraudājās.

      – Man ir dažas rotas, ko mans… mans vīrs man uzdāvināja. Man ir speciālista novērtējums un tamlīdzīgi dokumenti. – Viņa atvēra portfeli, izņēma no tā kārbiņas ar juvelierizstrādājumiem un brūnu aploksni ar jau pieminētajiem papīriem.

      – Es… Viņš… Mēs… – viņa stomījās, tad apklusa, aizvēra acis un pāris reižu dziļi ieelpoja. – Atvainojiet. Es nekad iepriekš neesmu to darījusi.

      – Viss ir ideālā kārtībā.