Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

izpleta rokas. – Šī māja? Ja man neizdosies to pārdot, turklāt ļoti ātri, man visu atsavinās. Jūs apsūdzat Ričardu cilvēku apkrāpšanā un gandrīz trīsdesmit miljonu dolāru nozagšanā? Nu ko… Lai kas jūs arī būtu nolīdzis, arī viņam jāstājas rindā. Es kā prazdama ķepurojos ārā no trīs miljonus liela parāda, ko Ričards man atstājis mantojumā. Jums vienkārši jāiet projām. Sakiet savam klientam, ka tā ir kļūda. Tas ir cits cilvēks. Un pat ja tā nav, viņš ir miris. Un es tur neko nevaru mainīt. Ja jūsu klients vēlas vērsties pie manis, lai atgūtu naudu… Nu ko, lai nāk. Tikai būs jāgaida rindā, un šī rinda ir gara.

      – Kundze! Jūs vēlaties, lai noticu, ka dzīvojāt ar viņu četrus gadus un ne reizi nedzirdējāt par Metersonu? Un neko nezināt?

      Šelbiju pāršalca dusmas, tās pārņēma viņu savā varā. Viņai beidzot bija gana. Gluži vienkārši nu jau bija gana. Šīs emocijas līdzinājās spēji uzliesmojušam ugunsgrēkam. – Man ir pilnīgi vienalga, kam jūs ticat vai neticat, Privita kungs. Pilnīgi vienalga! Ja tomēr jūs turpināsiet uzstāt, jo cerat, ka es piepeši no kabatas izvilkšu vērtīgas pastmarkas un juvelierizstrādājumus vai dolāru tūkstošus, es pilnīgi droši noticēšu, ka jūs esat muļķis, turklāt vēl arī rupjš cilvēks. Lasieties ārā!

      – Es tikai meklēju informāciju par…

      – Man nav nekādas informācijas! Man nekas nav zināms par to, ko vaicājat! Es zinu tikai to, ka esmu šeit, iestrēgusi šajā vietā, kuru pat nepazīstu. Un šī māja… man tā nemaz nav vajadzīga, jo…

      – Jo?

      – Man vairs nav ne jausmas… – Pat dusmas bija izsīkušas. Viņa jutās ļoti nogurusi. – Es nevaru jums pastāstīt to, kas man nemaz nav zināms. Ja jums ir jautājumi, varat parunāt ar Maiklu Spīrsu vai Džesiku Brodveju. “Spīrss, Kenons, Faifs un Henovers”. Tie ir advokāti no Filadelfijas. Viņi man palīdz tikt galā ar visu šo jucekli, kurā esmu nonākusi. Un tagad ejiet projām… vai arī es izsaukšu policiju.

      – Jau eju, – privātdetektīvs noteica un sekoja Šelbijai, kura strauji aizsoļoja taisnā ceļā pie skapja, lai paņemtu viņa mēteli.

      Privits pasniedza Šelbijai savu vizītkarti. – Ja kaut ko atceraties, varat sazināties ar mani.

      – Es nespēšu atcerēties to, ko nemaz nezinu. – Tomēr karti viņa no rokas neizlaida. – Ja Ričards tiešām bija tas, kurš izkrāpa jūsu klientu naudu, man žēl. Lūdzu, neatgriezieties pie manis. Otrreiz es jūs vairs neielaidīšu.

      – Nākamreiz pie durvīm stāvēs policisti, – viņš sacīja.

      – Tas jums jāpatur prātā. Un saglabājiet šo vizītkarti!

      – Mani taču nevar ielikt cietumā par to, ka biju muļķe. Un tā ir mana vienīgā vaina.

      Šelbija atvēra durvis un īsi iekliedzās, jo pie durvīm stāvēja kāds cilvēks. Viņa roka tieši tobrīd sniedzās pie durvju zvana pogas.

      – Ak… Foksvērtas kundze? Piedodiet, ka jūs izbiedēju. Es esmu Mārtins Loderdeils.

      Pavecāks kungs ar bāli zilām acīm aiz brillēm plānos ietvaros. Viņam bija labi kopta bārdiņa, kurā pār tumšo krāsu dominēja sirmums.

      – Paldies, ka ieradāties Loderdeila kungs. Un visu labu, Privita kungs.

      – Saglabājiet vizītkarti, – detektīvs piekodināja un paspraucās garām Loderdeilam. Pa notīrīto celiņu viņš devās pie pelēka kompaktklases automobiļa.

      Šelbija mazliet saprata no transportlīdzekļiem. Viņas vectēvs bija automehāniķis. Un šo “Honda Civic” ar Floridas numuru viņa iegaumēja.

      Ja viņa vēl kādu reizi to pamanīs šajā apkaimē, tad zvanīs policijai.

      – Ļaujiet, es paņemušu jūsu mēteli, – Šelbija sacīja Loderdeilam.

      Pienāca nedēļas beigas. Guļamistaba un bibliotēka bija iztukšotas. Šelbijai izdevās pārdot biljarda galdu, flīģeli, Ričarda trenažierus un vēl daudzas un dažādas lietas.

      Viena no atlikušajām desmit kredītkartēm bija gandrīz jau aizpildīta. Šelbija teju vai varēja izbaudīt prieka garšu.

      Viņa noņēma no sienām vēl atlikušās gleznas un pārdeva arī tās. Gluži tāpat kā lielisko kafijas automātu un blenderi.

      Tai vajadzēja būt pirmajai pavasara dienai. Šelbija pamodās, un bija sasnidzis sešas collas biezs sniegs, kas turpināja lēnām klāties pār zemi. Viņai gluži vienkārši gribējās ieritināties atpakaļ ar princeses Fionas attēliem rotātajā guļammaisā, kas pagaidām kalpoja viņai par guļvietu.

      Viņa dzīvoja gandrīz tukšā mājā. Un vēl ļaunāk – mazā meitiņa dzīvoja gandrīz pilnīgi tukšā mājā. Ja neskaita mammu, viņai nebija ne draugu, ne kāda, ar ko parunāties vai parotaļāties.

      Pirms četrarpus gadiem kādā emociju pārpilnā oktobra vakarā viņa bija nopirkusi zilu skaistu kleitu – Ričardam patika sievu redzēt zilās drānās –, stundu žāvēja matus, jo gribēja, lai tie būtu gludi, un gāja pa nelielas jocīgas kapelas ailu. Rokā viņai bija brīnišķīga balta roze.

      Šelbijai toreiz likās, ka šī ir viņas dzīves laimīgākā diena. Un izrādījās, ka tā vispār nebija viņas dzīve… Tā bija tikai ilūzija. Vēl ļaunāk – vieni vienīgi meli.

      Un pēc tam katru nākamo dienu viņa pūlējās, cik vien spēdama, lai būtu laba sieva. Viņa iemācījās gatavot Ričarda iecienītos ēdienus. Iemācījās ātri sakravāties, lai dotos ceļā, kad Ričardam tā gribējās. Viņa ģērbās atbilstoši Ričarda gaumei un rūpējās, lai Kalija būtu nomazgāta, pabarota un skaisti ietērpta, kad vīrs pārradās mājās.

      Tas viss ir aiz muguras.

      – Jā, aiz muguras… – viņa skaļi noteica. – Kālab tad es vēl esmu šeit?

      Viņa iegāja savā agrākajā ģērbtuvē, kur negribīgi bija sākusi likt Luija Vitona zīmola ceļasomā savas drēbes. Somu Ričards viņai nopirka tās vietā, kuru, steigā pietūcītu, viņa bija paķērusi līdzi, kad aizbēga no mājām.

      Nu jau viņa ceļasomu piepildīja ar lielāku dedzību, tomēr, pārkāpusi nodomu to nepamest pusdarītu, devās pamodināt Kaliju. Kamēr mazā bija aizņemta ar “Šreka” vērošanu un brokastu pārslu ēšanu, Šelbija sasaiņoja meitas mantas. Klausīdama savas mammas ieteikumiem agrāk par deviņiem no rīta nezvanīt nevienam, izņemot policiju, santehniķus vai ugunsdzēsējus, viņa sagaidīja noteikto stundu un tikai tad sameklēja Donnas numuru.

      – Sveika, Šelbij! Kā klājas?

      – Jau atkal snieg.

      – Tā ir ziema, kas nepadodas. Prognozē, ka sasnigs vismaz astoņas collas, taču līdz sestdienai jau būs pāri piecdesmit. Cerēsim, ka tas ir pēdējais mēģinājums.

      – Es gan uz to nepaļaujos. Donna, mājā bez manis un Kalijas gandrīz nekas vairs nav palicis. Es gribu paņemt televizoru no virtuves. Aizvedīšu savai vecmāmiņai. Viņai tas ļoti patiks. Un kādu no lielajiem plakanekrāna televizoriem. Vienalga kuru. Pa visu māju ir deviņi, es saskaitīju. Gribu vienu aizgādāt uz mājām tētim. Varbūt pircēji vēlēsies pārējos? Es zinu, ka vienošanās nav pilnībā panākta, taču televizoru pārdošanu mēs varbūt varētu sasaistīt ar visu pārējo. Godīgi sakot, mani nemaz neinteresē, cik viņi man par tiem samaksās.

      – Es, protams, varu viņus par to informēt. Lai viņi izsaka savu piedāvājumu.

      – Tas būtu vienkārši lieliski. Ja viņi tos nevēlēsies vai arī gribēs tikai dažus, es par to parūpēšos.

      “Kaut kā,” viņa nodomāja, berzēdama savus sāpošos