Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

Kalijas galvvidu. – Es jau gandrīz esmu pabeigusi. Vēl tikai tas jāieliek atpakaļ.

      “Kalija ir īsta. Viņa patiešām eksistē,” Šelbija nodomāja. “Un tas ir svarīgi. Pārējais? To es uzzināšu. Bet varbūt arī ne. Taču Kalija ir īsta. Un vairāk nekā divsimt tūkstoši dolāru ļaus iegādāties gluži pieklājīgu mašīnu, samaksāt daļu parādu, varbūt pat izdosies sagrabināt pirmajai iemaksai, lai nopirktu nelielu māju, un pēc tam varētu sameklēt stabilu darbu.”

      Var jau būt, ka Ričards tā nebija iecerējis, un viņa vispār nezināja, kas te savulaik plānots, tomēr galu galā meitas nākotni vīrs izrādījās nodrošinājis. Un viņa atkal varēja uzelpot, tāpēc par visu pārējo nolēma nedomāt.

      Viņa paņēma Kaliju rokās, uzlika somu uz pleca un tik cieši satvēra portfeli, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.

      – Labi, meitiņ! Tagad iesim un sarīkosim tējas viesības.

      3

      Viņa atkal atvēra visu istabu druvis un noregulēja apkures sistēmu uz pilnu jaudu, pat iekurināja kamīnus. Visus septiņus. Viņa nopirka svaigus ziedus un tikko ceptus cepumus.

      Krietnu laiku viņa bija pavadījusi pie klēpjdatora, pētīdama labākās un ātrākās iespējas mājas pārdošanai, un tas nozīmēja, ka būs vajadzīgi cepumi un svaigi ziedi.

      Un nekustamā īpašuma pārdošanas aģente apgalvoja, ka māju vajadzētu padarīt bezpersonisku.

      Tai jābūt pilnīgi neitrālai.

      Šelbija jutās pārliecināta, ka šī māja vienmēr bijusi pilnīgi neitrāla. Arī dienā, kad viņi tajā ievācās. Lielā māja nekad nelikās aicinoša. Var jau būt, ka maigāka stila mēbeles un siltākas krāsas to padarītu mājīgāku.

      Taču tās jau bija Šelbijas izjūtas, un tām nebija nekādas nozīmes.

      Jo ātrāk viņa atbrīvos šo sasodīto vietu, jo ātrāk no viņas pleciem nokritīs pārāk smagā parādu nasta.

      Nekustamā īpašuma pārdošanas aģente ieradās, bruņojusies ar ziediem un cepumiem. Šelbija secināja, ka šajā ziņā būtu varējusi ietaupīt gan savu laiku, gan naudu.

      Aģente bija paņēmusi līdzi “skatuves strādniekus”, kā pati tos dēvēja. Viņi tad nu rosījās apkārt, pārbīdīja mēbeles, izvietoja vairāk ziedu, iededza sveces. Šelbija arī bija iegādājusies kādu duci aromatizētu sveču, tomēr nolēma tās pietaupīt, varbūt atdot atpakaļ veikalā vai arī izmantot pati savām vajadzībām – atkarībā no tā, kas liksies labākais pēc tam, kad viss jau būs izdarīts un pateikts.

      – Šī vieta ir nevainojama, – nekustamā īpašuma pārdošanas aģente uzsmaidīja Šelbijai un apsveicot papliķēja viņai pa plecu. – Jūsu apkopēji ir paveikuši varenu darbu.

      Šelbija iedomājās par to, kā pusnaktī berzusi un pulējusi. Viņa neko neteica, vien pasmaidīja. – Man gribējās to parādīt labākajā gaismā.

      – Ticiet man, tieši tā arī ir. Lai arī aizdevējs dod piekrišanu zemākai cenai, pārdošana reizēm mēdz būt visai sarežģīta un var arī dažus klientus atbaidīt. Tomēr esmu pārliecināta, ka mēs saņemsim piedāvājumus, turklāt labus. Un jau visai drīz.

      – Ceru, ka jums ir taisnība. Redziet, pirmdien no rīta ieradīsies cilvēki apskatīt mēbeles, tomēr, ja kāds no tiem, kas interesēsies par māju, vēlētos arī mēbeles, es palūgšu tās novērtēt tirgošanai.

      – Tas ir patiešām lieliski! Te ir tik daudz brīnišķīgu lietu! Es noteikti par to pateikšu pircējiem.

      Pārlaidusi pēdējo kritisko skatienu visapkārt, Šelbija iedomājās par ieroci, dokumentiem un skaidro naudu, ko bija ieslēgusi seifā Ričarda kabinetā.

      Un tad viņa paņēma lielo, smago somu, kuru jau tik ierasti nēsāja līdzi.

      – Mēs ar Kaliju dosimies projām, lai netraucētu. Man vēl ir kārtojamas lietas.

      Jānopērk minivens.

      Tētis laikam gan nebūtu apmierināts ar Šelbijas izvēli, kad viņa nopirka nevis amerikāņu ražojuma auto, bet piecus gadus vecu “Toyota”. “CarMax” interneta vietnē viņa bija atradusi ziņas, ka šī automašīna ir uzticama un droša un šajā ziņā tiek augstu vērtēta. Un arī cena likās pieņemama. Turklāt cena kļuva vēl labāka pēc tam, kad Šelbija nolēma pakaulēties un piedāvāja skaidru naudu. Īstu skaidru naudu.

      Rokas tā vien tiecās trīcēt, skaitot banknotes, kad viņa maksāja pusi summas. Otra puse bija jāsamaksā nākamajā pēcpusdienā, kad viņa ieradīsies pēc transportlīdzekļa.

      Varbūt vajadzētu aizbraukt kādus trīs kvartālus uz priekšu un atspiest galvu pret pilsētas džipa stūri. Vēl nekad savā mūžā viņa vienuviet nebija iztērējusi tik lielu naudas summu. Nekad savā dzīvē viņa nebija iegādājusies automašīnu.

      Tagad viņa ļāva, lai ķermenis trīc, taču ne jau no nerviem. Nē, ne jau tajā brīdī. Viņu bija pārņēmis apdullinošs prieks. Šelbija Ena Pomeroja – jo tieši tā viņa pēc savas būtības bija, lai ko sacītu dokumenti, – tikko nopirka divtūkstoš desmitā gada “Toyota” minivenu priecīgā ķiršu krāsā. Un to viņa izdarīja viena pati. Tikai viņa.

      Turklāt bija pat ietaupījusi tūkstoš dolāru, jo nenobijās un pavaicāja par to.

      – Mums viss būs labi, Kalij, – viņa sacīja meitai, kura bija pilnībā iegrimusi “Šreka” vērošanā. – Mums patiešām viss būs labi.

      Jau nākamajā mirklī Šelbija paņēma mobilo telefonu, piezvanīja līzinga kompānijai un sarunāja laiku, kad viņi ieradīsies pēc džipa. Un atkal nebaidījās palūgt, lai kāds viņu aizved pakaļ jaunajai automašīnai. Pagaidām džipu viņa uztvēra kā savu darba kabinetu.

      Parūpējusies par to, lai apdrošināšana tiktu pārcelta uz jauno transportlīdzekli, viņa ieskatījās interneta vietnē, kur bija pieteikusi izsolei vīra kolekcijas vīnus.

      – Mans Dievs, Kalij! Ir solītāji! – Priecīgā aizrautībā viņa pētīja lapu un ieraudzīja, ka jau ir ietirgoti tūkstoš dolāri. – Šovakar es tur ievietošu vēl pārējās divpadsmit pudeles. Jā, tieši tā arī darīšu.

      Tā kā veiksme likās pievērsusi viņai savu vaigu, Šelbija nolēma doties uz Filadelfiju. Pat izmantojot GPS sistēmu, viņa trīs reizes nogriezās nepareizās vietās. Dzīvā satiksme lika viņas vēderā savilkties nepatīkamam kamolam. Tomēr viņa atrada meklēto kažokādu veikalu un iegāja tajā, nesot rokās savu meitu un šinšillas kažoku, kuru nekad nebija valkājusi.

      Šelbijai par lielu izbrīnu neviens nelūkojās viņā ar žēlumu un nelika justies pazemotai tikai tālab vien, ka viņa atnesusi atpakaļ uz veikalu kažoku. Un iegūtā summa būs labs atspaids kredītkaršu parādu nomaksai.

      Nācās atzīt, ka viņa pārāk ilgi ir sēdējusi stingumā, un tāpēc Šelbija nolēma ieiet “McDonald’s” bistro un palutināt savu meitiņu ar “Laimīgo maltīti”.

      Daudz, daudz par ilgu. Beidzot viņa bija salauzusi ledu un, sasodīts, grasījās piedzīvot īstus plūdus.

      Tikusi ārā no pilsētas, Šelbija palielināja braukšanas ātrumu – lādēdama nejauko aukstumu un degvielas cenas –, pēc tam vienkārši stūrēja bez kāda noteikta mērķa, jo Kalija bija aizmigusi.

      Divas reizes viņa pabrauca garām savai mājai – vai, precīzāk sakot, līzinga kompānijas mājai –, jo pamanīja pagalmā potenciālo pircēju automašīnas. Viņa centās sev iegalvot, ka tās liecina par labām izredzēm. Kā gan citādi. Protams, ka labi. Ikviens, kas ieradies māju apskatīt, varēja būt tās nākamais īpašnieks. Tikai… Dieva dēļ,