Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

pēc tā, ko esmu lasījusi. Sešstūra akmeņi platīna ietvarā. Tā ir?

      Vecais kungs pacēla skatienu. – Foksvērtas kundze, diemžēl man jāteic, ka šis ir cilvēka veidots akmens.

      – Kā, lūdzu?

      – Tas ir sintētiskais briljants. Gluži tāpat kā akmeņi, kas tam apkārt.

      Viņa nolika rokas zem rakstāmgalda, lai vīrietis neredzētu, kā tās trīc. – Tas nozīmē, ka akmeņi ir viltoti.

      – Tas gluži vienkārši nozīmē to, ka akmeņi ir mākslīgi radīti. Un šis ir visnotaļ labs eksemplārs.

      Kalija sāka činkstēt. Sadzirdējusi šīs raudas, kas lauzās cauri skaļajai pulsācijai galvā, Šelbija somā sameklēja rotaļu telefonu. – Bērniņ, piezvani vecmāmiņai un pastāsti, kā tev klājas. Tas nozīmē, – viņa turpināja, atkal vērsdamās pie Vilsona Brauna, – ka šis nemaz nav D kategorijas briljants un gredzens nemaksā to summu, kāda norādīta šajā dokumentā? Tas nemaksā simt piecdesmit piecus tūkstošus dolāru?

      – Nē, mana dārgā, tas nemaksā tik daudz. – Viņa balss bija ļoti maiga, un tas visu padarīja vēl ļaunāku. – Es varu jums nosaukt vēl citus novērtētājus, lai viņi izsaka savu viedokli.

      – Jūs man nemelojat. Es zinu, ka nemelojat. – Bet Ričards gan bija melojis. Vēl, vēl, vēl, vēl… atkal un atkal. Viņa piekodināja pati sev, ka nesalūzīs. Ne jau tagad un ne šajā vietā. – Vai jūs apskatīsiet arī pārējos, Brauna kungs? Pasakiet man, vai arī tie ir viltoti!

      – Jā, protams.

      Briljantu auskari bija īsti. Un tas arī viss. Šelbijai tie patika, jo tie bija jauki un vienkārši auskariņi ar nagliņu, kas valkājot nelika viņai justies neatbilstīgi.

      Viņa bija augstu vērtējusi arī smaragda piekariņu, jo vīrs to dāvināja, kad viņas ar Kaliju atbrauca no dzemdību nama. Un arī tas izrādījās tikpat viltots kā viss pārējais.

      – Par briljantu auskariem varu jums dot piecus tūkstošus. Protams, ja vēl aizvien vēlaties tos pārdot.

      – Jā, paldies. Būs labi. Vai varat man pateikt, kurp aizvest visu pārējo? Vai labākais variants būtu lombards? Varbūt jums ir zināms kāds piemērots? Man negribētos vest Kaliju uz vietu, kas… Nu, jūs jau saprotat, ko vēlējos pateikt. Un, ja neiebilstat, varbūt pasakiet man, cik tas viss patiesībā maksā.

      Vilsons Brauns sēdēja un vēroja Šelbiju. – Saderināšanās gredzens ir kvalitatīvs darbs un, kā jau sacīju, lielisks sintētiskais briljants. Es par to varētu jums dot astoņus simtus.

      Šelbija cieši paraudzījās uz viņu un tad noņēma savu laulības gredzenu, kas bija saskaņots ar saderināšanās gredzenu. – Un cik jūs maksātu par komplektu?

      Galu galā viņa nesalūza, bet no juvelierveikala izgāja ar piecpadsmit tūkstošiem un sešiem simtiem dolāru makā. Ričarda aproču pogas nebija viltojums un deva viņai zināmu labumu. Piecpadsmit tūkstoši seši simti. Tā bija nevainojama summa. Ar to gan nepietika, lai nomaksātu visus parādus, tomēr tas bija vairāk, nekā viņai bija pirms satikšanās ar juvelieri.

      Un Brauna kungs bija ieteicis viņai veikalu, kur varēja aiznest Ričarda pulksteņus.

      Paņēmusi līdzi Kaliju, viņa mēģināja pielabināt veiksmi vēl divās bankās, tomēr nekas neizdevās. Un viņa nosprieda, ka šai dienai būs gana.

      Kalija izvēlējās disku ar filmu “Mans mazais ponijs”, un Šelbija nopirka sev klēpjdatoru un pāris zibatmiņu. Viņa šo pirkumu uzskatīja par ieguldījumu. Par lietām, kas palīdzēs visu turēt kārtībā.

      Viņa atgādināja sev, ka jādomā par darījumiem. Viltotos juvelierizstrādājumus viņa uztvēra nevis kā apliecinājumu kārtējai nodevībai, bet kā zināmu iespēju atelpai.

      Kamēr Kalija gulēja diendusu, Šelbija izveidoja izklājlapu un ievadīja tajā juvelierizstrādājumu nosaukumus un cenas. Viņa atsauca arī šo priekšmetu apdrošināšanu, un tas nepieciešamo maksājumu summu jau uzreiz padarīja mazāku.

      Milzīgā māja prasīja milzīgi daudz līdzekļu pat tad, ja istabas noslēdza, un nauda lieti noderēs.

      Šelbija atcerējās par vīna pagrabu – Ričarda lielo lepnumu. Viņa paņēma klēpjdatoru un sāka uzskaitīt vīna pudeles.

      Kāds tās nopirks.

      “Un… pie joda! Es paņemšu arī pudeli pati sev. Izdzeršu kādu glāzi vīna pie pusdienām.” Šelbija izvēlējās pino gridžo – pēdējo četrarpus gadu laikā viņa bija šo to apguvusi par vīniem un vismaz zināja, kas viņai garšo. Viņa nosprieda, ka šis vīns lieliski iederēsies pie vistas un klimpām, kas bija Kalijas mīļākais ēdiens.

      Kad diena tuvojās noslēgumam, Šelbija juta, ka vairāk vai mazāk visu kontrolē. Jo īpaši pēc tam, kad atvilktnē Ričarda kašmira zeķē bija atradusi piecus tūkstošus dolāru.

      Tagad viņai bija divdesmit tūkstoši, lai tiktu galā ar visu šo jucekli un sāktu dzīvi no jauna.

      Šelbija atlaidās gultā un pētīja atslēdziņu.

      “Kurām durvīm gan tu derēsi? Un ko es tur atradīšu? Es negrasos padoties! Varbūt vajadzētu nolīgt privātdetektīvu? Tas droši vien izrautu pamatīgu robu manā budžetā, taču ļoti iespējams, ka tā būtu saprātīga rīcība.”

      Viņa nolēma, ka vēl dažas dienas pati mēģinās sameklēt īsto vietu – bankās, kas atradās tuvāk pilsētai. Un varbūt pat dosies uz pilsētu.

      Nākamajā dienā viņa pārdeva Ričarda pulksteņu kolekciju un saņēma trīsdesmit piecus tūkstošus dolāru. Par viņa golfa nūjām, slēpēm un tenisa raketēm izdevās nopelnīt divus tūkstošus trīs simtus. Šāds panākums tik ļoti uzlaboja Šelbijas omu, ka banku apmeklējumu starplaikā viņa aizveda Kaliju panašķēties ar picu.

      Tagad droši vien viņa varētu atļauties noalgot privātdetektīvu. Un varbūt tieši to viņa arī izdarīs. Viņai gan vajadzēja iegādāties minivenu, un šis pirkums noteikti iecirtīs visai dziļu robu viņas piecdesmit astoņu tūkstošu lielajā kapitālā. Turklāt būtu tikai pareizi, ja daļu summas viņa izmantotu kredītkaršu parādu nomaksai.

      Tika nospriests iztirgot vīnus un tādējādi nopelnīt naudu privātdetektīva pakalpojumiem. “Bet pagaidām pa ceļam uz mājām es iegriezīšos vēl vienā bankā un izmēģināšu veiksmi tur.”

      Šelbija nolēma neņemt līdzi bērnu ratiņus un izcēla Kaliju no automašīnas.

      Meita apveltīja viņu ar īpašu skatienu, kas pauda gan ietiepību, gan īgnumu. – Es negribu, mammīt!

      – Es arī ne, taču šī būs pēdējā. Pēc tam mēs dosimies uz mājām un parotaļāsimies. Mēs pārģērbsimies un dzersim tēju.

      – Es gribēšu būt princese.

      – Kā vēlaties, jūsu augstība!

      Nu jau mazā jautri ķiķināja, un Šelbija, nesot meitu rokās, iegāja bankā.

      Tagad Šelbija labi zināja kārtību. Viņa devās uz īsāko rindu un gaidīja savu kārtu.

      Katru dienu viņa tā nevarēs staipīt Kaliju līdzi, graujot bērna dienas režīmu, un cilāt iekšā un ārā no automašīnas. “Sasodīts, arī es pati jūtos pietiekami saīgusi un ietiepīga, bet man taču nav trīsarpus gadu! Nē, šī būs pēdējā banka manā meklējumu ceļā. Pēdējā, ko es pārbaudīšu pati, lai pēc tam pavisam nopietni pievērstos privātdetektīva pakalpojumu apsvēršanai.”

      Mēbeles tiks pārdotas, vīns tāpat. Pienācis laiks kļūt optimistiskākai, nevis nepārtraukti raizēties.

      Ar Keliju uz rokām viņa piegāja pie bankas