Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

tā arī nav bijis iespējas iegūt šeit sava vecuma draugus. Māja ir pilnīgi tukša. Man liekas, tā allaž tāda ir bijusi, taču tagad nav pat iespējams izlikties to nemanām. Es šeit vairs nespēju palikt, un rīt mēs dodamies projām. Vēlākais, sestdien.

      – Tas nav nekāds milzu pakalpojums un arī nerada nekādas problēmas. Par māju es parūpēšos, neraizējieties. Un visu to garo ceļu jūs veiksiet viena pati?

      – Man taču ir Kalija. Es grasos slēgt šo stacionāro telefona līniju, taču man būs mobilais telefons. Zvaniet, ja kaut kas nepieciešams. Un man ir arī klēpjdators, tātad var sūtīt elektroniskās vēstules. Ja darījums neizdosies, izrādiet māju kādam citam. Tomēr es ceru, ka vienošanās tiks panākta un tie cilvēki māju arī dabūs. Un viņiem varbūt izdosies to padarīt mājīgu. Bet mums ir jādodas projām.

      – Kad nonāksiet galā, vai atsūtīsiet man elektroniskā pasta vēstuli? Es mazliet raizēšos par jums.

      – Es jums paziņošu, kad būšu galā. Un ar mums viss būs kārtībā. Kaut es jau agrāk būtu zinājusi, cik jauka jūs esat! Ak, tas izklausījās muļķīgi.

      – Nemaz arī ne, – Donna sacīja un iesmējās. – Es varētu to pašu sacīt par jums. Un neraizējieties, te viss būs kārtībā. Ja jums kaut kas būs nepieciešams, kad jau būsiet mājās, tikai paziņojiet man. Jums Filadelfijā ir draudzene, Šelbij.

      – Un jums ir draudzene Tenesī.

      Šelbija nolika klausuli un dziļi ieelpoja. Viņa sagatavoja sarakstu, rūpīgi atzīmējot visu, kas vēl jāpadara. Kad viņa būs paveikusi visu, kas tajā minēts, beidzot varēs doties uz mājām.

      Viņa aizvedīs Kaliju uz Randevūridžu.

      4

      Bija vajadzīga lielākā daļa dienas un visai prasmīga Kalijas piekukuļošana, lai panāktu, ka viņa liek Šelbiju mierā. Bija jāslēdz vai jāpārceļ daži konti, kā arī jānomaina numuri. Pārvadājumu kompānijas pieprasītās summas bija pārmēru augstas, lai nogādātu Kalijas mēbeles galapunktā un tur tās arī uzstādītu. Šelbija sāka apsvērt, ka vajadzētu noīrēt šim darbam piemērotu automašīnu un visu paveikt pašai.

      Tomēr, lai gultu un skapi dabūtu lejā pa kāpnēm un ieceltu piekabē, palīdzība bija nepieciešama.

      Viņa norija šo smago kamolu un samierinājās ar tēriņiem. Liekas, tas atmaksājās. Nākamajā dienā pēc divdesmit dolāru dzeramnaudas saņemšanas strādnieki nocēla lielo televizoru no sienas dzīvojamajā istabā, iesaiņoja to un aiznesa uz viņas minivenu.

      Donna, kā jau bija solījusi, noorganizēja čeku pasta kastes uzstādīšanu.

      Šelbija sasaiņoja vēl atlikušās mantas, kā arī salika lielā somā visu, kas varētu noderēt tālajā ceļā.

      Iespējams, ka izbraukšana tik vēlā piektdienas vakarā bija muļķīgs solis. Gudrāk un apdomīgāk būtu sākt braucienu no rīta.

      Bet viņa nevēlējās pavadīt vēl vienu nakti mājā, kas nekad nav viņai piederējusi.

      Viņa izstaigāja māju krustām šķērsām un pēc tam apstājās foajē.

      Tagad, kad visi dīvainie mākslas darbi un nepievilcīgās mēbeles bija aizvāktas, viņa varēja iztēloties, kādai tai vajadzētu izskatīties. Siltākas krāsas, maigāki toņi, varbūt kāda liela senatnīga glezna… Kaut kas ar savu raksturu, ziedi un sveces pie ieejas.

      “Jaunā un senā sajaukums,” viņa nodomāja. “Vienkārša elegance un kāds mazumiņš nenopietnības.”

      Antīki spoguļi… Jā, viņa būtu varējusi pie tās sienas izlikt senus dažādu formu spoguļus, ģimenes fotogrāfijas un kādus mīļus niekus plauktos. Un…

      “Māja nav mana,” Šelbija sev atgādināja. “Šīs telpas vairs nepieder man, tātad vairs par iekārtojumu nav jāraizējas.”

      – Es nesacīšu, ka ienīstu šo vietu. Tas nebūs godīgi pret to, kurš māju nopirks. Tas būtu gandrīz tas pats, kā uzlikt šai mājai lāstu. Sacīšu, ka es par to rūpējos, cik bija manos spēkos, kamēr vien varēju.

      Mājas atslēgas Šelbija atstāja uz virtuves galda kopā ar pateicības vēstulīti Donnai un pēc tam satvēra Kalijas plaukstiņu.

      – Nāc nu, mazulīt! Mēs dosimies ceļā.

      – Mēs satiksim vecmāmiņu un vectētiņu.

      – Par to tu vari būt droša. Un mēs satiksim vēl arī visus pārējos.

      Šelbija devās uz garāžu kopā ar Kaliju, kura sev līdzi ripināja somu ar Pelnrušķītes attēliem. Pelnrušķīte kādreiz bija mazās meitenes iemīļotā pasaku varone, taču tagad viņu bija aizēnojusi princese Fiona.

      – Piesprādzēsim tevi un Fifī.

      Kad Šelbija iekārtoja meitu sēdeklītī, mazā papliķēja viņai pa vaigu. Tas bija signāls – paskaties uz mani, pievērs man uzmanību!

      – Kas ir, bērniņ?

      – Vai mēs jau drīz tur būsim?

      Ak… Šelbiju šis jautājums gan uzjautrināja, gan lika iedomāties par nenovēršamo. Viņa par atbildi noglāstīja meitas vaidziņu. Ja jautājums “Vai jau atbraucām?” un tam līdzīgie sāksies brīdī, kad viņas vēl nebūs tikušas ārā no garāžas, tad ceļojums nudien būs garš un grūts.

      – Līdz Tenesī ir tāls ceļš, vai atceries? Būs vajadzīgs laiks, un tik drīz mēs galā nenonāksim. Bet… – Viņa iepleta acis, lai parādītu, kādi prieki gaidāmi pēc tam. – Mēs pa nakti gulēsim motelī. Kā īstas piedzīvojumu meklētājas.

      – Meklētājas.

      – Jā, tieši tā. Abas, Kalija Roza. Pirksti pie deguna, – viņa vēl piebilda. Kalija ieķiķinājās un pielika pirkstiņus sev pie deguna, dodot iespēju Šelbijai aizvērt minivena durvis.

      Viņa atpakaļgaitā izbrauca no garāžas un pagaidīja, līdz durvis atkal nostājās vietā.

      – Tad nu viss, – viņa noteica.

      Šelbija aizbrauca, atpakaļ neatskatīdamās.

      Satiksme izrādījās ļoti mierīga, taču tam nebija pārāk lielas nozīmes. Viņa bija gatava izmantot tik daudz laika, cik vien šim ceļojumam būs nepieciešams.

      Lai paglabātu “Šreku” brīdim, kad bērnam patiešām kļūs neizturami garlaicīgi, viņa pūlējās Kaliju izklaidēt ar dziesmām. Gan tādām, kas meitenītei bija zināmas, gan jaunām, lai gluži vienkārši nesajuktu prātā no nebeidzamajiem atkārtojumiem.

      Gandrīz visu laiku šī taktika darbojās.

      Robežas šķērsošana un nokļūšana Mērilendā jau likās kā maza uzvara. Šelbijai gribējās turpināt ceļu. Uz priekšu. Tikai uz priekšu. Taču pēc trijām stundām viņa tomēr nobrauca no ātrgaitas šosejas. “Laimīgā maltīte” palīdzēja uzplaukt smaidam Kalijas sejā un radīja patīkamu sāta sajūtu vēderā. “Vēl apmēram divas stundas,” Šelbija nodomāja. “Un tad jau būs paveikta apmēram puse ceļa.” Viņām vajadzēs apstāties, lai pārnakšņotu. Šelbija jau bija izvēlējusies piemērotu moteli un, vadoties pēc GPS rādījumiem, devās turp.

      Apstājusies Virdžīnijā, Šelbija saprata, ka izvēlējusies pareizi. Kalija bija pietiekami nogurusi un sāka patiešām niķoties. Lēkāšana pa moteļa istabas čīkstošo gultu lieliski uzlaboja viņas omu.

      Tīra pidžama, pasaka un Fifī – viss kopā bija gana labs līdzeklis aizmigšanai. Pārliecināta, ka tajā brīdī pat salūts diezin vai spētu uzmodināt mazo meiteni, Šelbija devās uz vannas istabu, lai piezvanītu saviem vecākiem.

      – Mammu,