Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

kā klājas eņģelītim?

      – Tagad viņa ir cieši aizmigusi. Viņa ceļā patiešām labi uzvedās.

      – Nevaru ne sagaidīt, kad varēšu viņu apskaut. Un tevi tāpat, mīļumiņ. Kaut tu būtu jau iepriekš mums paziņojusi, kad izbrauc! Klejs juniors aizbrauktu un atvestu jūs.

      Šelbijai nācās sev atgādināt, ka viņa bija vienīgā meita triju bērnu ģimenē. Protams, ka mamma uztraucās.

      – Man viss ir labi, mammu. Tici. Mums abām nekas nekaiš, turklāt mēs esam paveikušas jau pusi ceļa. Klejam ir darbs un pašam sava ģimene, par ko rūpēties.

      – Arī tu esi viņa ģimene.

      – Nevaru vien sagaidīt, kad viņu satikšu. Kad satikšu visus jūs. – Sejas, balsis, kalni, zaļums… Tas viss lika asarām sariesties acīs, un viņa pūlējās balsij piešķirt vairāk mundruma. – Domāju, ka ap astoņiem mēģināšu doties ceļā. Varbūt arī mazliet vēlāk. Taču galā man vajadzētu būt apmēram divos. Es tev piezvanīšu, lai tu zinātu skaidri. Mammu, es vēlreiz gribu tev pateikties, ka atļāvi mums pie tevis apmesties.

      – Es pat dzirdēt nevēlos neko tamlīdzīgu no tevis! Mans bērns un mana bērna bērns. Šīs ir jūsu abu mājas. Tu atgriezies mājās, Šelbija Ena.

      – Rīt. Pasaki tētim, ka nakti mēs pavadīsim drošībā.

      – Lai notiek. Un tev mazliet jāatpūšas. Izklausās, ka esi nogurusi.

      – Jā, mazliet esmu. Arlabunakti, mammu.

      Kaut gan bija tik tikko astoņi vakarā, viņa ieritinājās gultā un jau pēc dažām minūtēm bija aizmigusi tikpat cieši kā viņas mazā meitiņa.

      Pamodās Šelbija dziļā tumsā, redzētā sapņa satricināta. Viņa to atcerējās sīkās detaļās. Vētra jūrā, augsti viļņi cenšas noslīcināt jahtu – kustīgu baltu punktu bangojošā okeānā. Viņa stāvēja pie stūres, pūlēdamās vadīt savu jahtu, par spīti negantajiem viļņiem un zibens šautrām. Un kaut kur raudāja Kalija. Sauca mammu.

      Un Ričards… Jā, jā, Ričards, ģērbies vienā no saviem smalkajiem uzvalkiem, grūda Šelbiju projām no vadības stūres, jo viņa taču nezina, kā vadāma jahtu. Viņa vispār nezina neko. Pēc tam sekoja kritiens. Viņa krita, krita, krita un krita alkainajos jūras viļņos, lai pazustu dzelmē.

      Aukstuma pārņemta, dreboša viņa sēdēja svešajā, tumšajā istabā un pūlējās atgūt elpu.

      Jo ūdenī bija iekritis Ričards, ne jau viņa. Noslīcis bija Ričards.

      Kalija gulēja, izslējusi gaisā jauko dibenteli. Viņa atradās siltumā un drošībā.

      Šelbija atlaidās palagos un kādu brīdi gulēja, glāstīdama meitas muguru, lai rastu sev mierinājumu. Taču miegs jau bija projām, tāpēc Šelbija piecēlās un klusi devās uz vannas istabu.

      Viņa apstājās un uzsāka sarunu pati ar sevi.

      “Vai atstāt durvis atvērtas, lai Kalija, pamodusies svešā vietā, redzētu, kur ir viņas mamma? Vai tomēr būtu labāk tās aizvērt, lai gaisma un ūdens šalkoņa dušā nepamodinātu manu mazulīti?”

      Izvēle krita par labu kompromisa variantam. Viņa pievēra durvis, atstādama nelielu spraugu.

      Radās sajūta, ka moteļa duša vēl nekad nav bijusi tik veldzējoša un laba. Tā sasildīja un aizskaloja projām nakts murgus un pēdējās noguruma paliekas.

      Viņa bija paņēmusi līdzi pati savu šampūnu un dušas želeju. Jau ilgi pirms tikšanās ar Ričardu viņa bija izlutinājusi sevi ar kvalitatīviem produktiem. Viņa bija ar tiem uzaugusi, jo viņas vecmāmiņa vadīja Randevūridžas labāko skaistumkopšanas salonu.

      “Un tagad viņa vada dienas spa,” Šelbija prātā piebilda.

      “Vecmāmiņa vienkārši nav apturama.”

      Likās grūti sagaidīt, kad atkal varēs viņu sastapt, satikties ar visiem pārējiem. Šelbijai gribējās būt mājās, ieelpot kalnu gaisu, skatīt apkārt valdošo zaļumu un brīnišķi zilās debesis, dzirdēt balsis, kuras viņas pašas balsij neliek izklausīties kaut kā aplami.

      Šelbija aptina dvieli ap matiem, jo zināja, ka būs vajadzīga vesela mūžība, lai tos izžāvētu. Viņa rīkojās tā, kā no mammas iemācījās agrā bērnībā.

      Viņa iezieda augumu ar losjonu. Bija patīkami just, kā āda pieskaras ādai, pat šajā gadījumā, kad tās bija tikai viņas pašas rokas. Jau tik ilgi neviens cits nebija viņai pieskāries.

      Saģērbusies Šelbija paraudzījās uz Kaliju, pavēra durvis mazliet plašāk un ķērās pie kosmētikas. Viņa negrasījās ierasties mājās bāla, ar pietūkušiem, smagiem plakstiņiem.

      Nebija viņas varā mainīt to, ka ir gluži vai izdēdējusi, taču viņa bija pārliecināta, ka apetīte atgriezīsies, kad viņa atkal būs mājās. Viņa iejutīsies un jau drīz atgūs apaļumu vajadzīgajās vietās.

      Arī drēbes šķita jaukas. Melni legingi un zāles zaļuma blūze, kas mudināja domāt par pavasari. Šelbija izrotājās ar auskariem, uzsmidzināja mazliet parfīma. Pēc Eidas Mejas Pomerojas uzskatiem sievieti, kura nebija lietojusi smaržas, nevarēja uzskatīt par pilnībā apģērbušos.

      Nospriedusi, ka ir saposusies pienācīgi, Šelbija devās atpakaļ uz istabu un sasaiņoja visas mantas, izņemot Kalijas drēbes, kas būs jau drīz viņai jāvelk mugurā, – jauku zilu kleitu ar baltiem ziediņiem un baltu džemperi. Viņa ieslēdza vienu naktslampiņu, ierāpās gultā un sāka bužināt Kaliju, lai pamodinātu.

      – Kalija Roza. Kur ir mana Kalija Roza? Vai vēl kavējas Sapņu zemē, kur vizinās ar sārtiem ponijiem?

      – Es esmu te, mammīt! – Silta un maiga kā trusēns, meita ieritinājās mammas skavās. – Mēs esam meklētājas.

      – Jā, mēs esam gan. – Šelbija vēl mirkli paauklēja meitu, jo šādi brīži bija nenovērtējami dārgi.

      – Es nepiečurāju gultu.

      – Zinu. Tu esi jau liela meitene. Tagad iesim pačurāt un saģērbsimies.

      Viņa sapina Kalijas matus bizē un iesēja zilu lenti, kas saskanēja ar kleitas krāsu, brokastīs viņa mazajai pasniedza vafeles un pēc tam atkal nomazgāja viņai seju un rokas, lai viss būtu skaisti un kārtīgi. Šelbija iedarbināja automašīnu, un jau ap pussastoņiem viņas izbrauca uz ātrgaitas šosejas.

      “Agri esam sākušas,” Šelbija nodomāja. Viņai tā likās gluži laba zīme.

      Desmitos Šelbija apstājās, lai aizietu uz tualeti un iedzertu kokakolu, kā arī piepildītu ar dzērienu Kalijas īpašo krūzīti. Viņa aizsūtīja īsziņu mammai.

      Agri izbraucām. Satiksme ir laba. Mums vajadzētu būt galā ap divpadsmitiem trīsdesmit. Mīlu tevi!

      Kad Šelbija atkal izstūrēja uz ātrgaitas šosejas, aizmugurē trīs automašīnas tālāk ieslīdēja arī pelēks kompaktklases auto. Un sekoja viņām.

      “Tātad jaunā atraitne brauc uz mājām savā lietotajā minivenā. Visas viņas veiktās darbības ir pārdomātas, normālas un gluži ikdienišķas. Taču viņa kaut ko zina,” Privits domāja. “Un es noskaidrošu, kas tas ir.”

      Šelbija beidzot pamanīja kalnus, milzīgās, zaļuma klātās robotās virsotnes. Sirds priekā teju vai salēcās, un acīs dzēla asaras. Viņai likās, ka bija nojautusi, cik ļoti ilgojas un alkst pēc tā visa, taču izrādījās, ka emocijas ir daudzkārt spēcīgākas.

      Te viss bija drošs un patiešām īsts.

      – Paskaties,