Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

steidzās lejup pa kāpnēm un cerēja, ka viņš nezvanīs vēlreiz. Kalijas miegs diendusā bija visai trausls.

      Viņa atvēra durvis un ieraudzīja daudz jaunāku un izskatīgāku cilvēku, nekā bija gaidījusi. “Nevar paļauties uz savām iedomām,” viņa secināja.

      – Loderdeila kungs, jūs esat ieradies ļoti laicīgi.

      – Foksvērtas kundze, – viņš pastiepa roku un paspieda Šelbijas delnu sveicienā.

      – Lūdzu, ienāciet! Ārā ir auksts. Es nekādi nespēju pierast pie šejienes ziemām.

      – Jūs te dzīvojat samērā nesen.

      – Taisnība, bet pietiekami ilgi, lai būtu paguvusi izjust ziemu. Vai drīkstu paņemt jūsu mēteli?

      – Būšu pateicīgs.

      Vīrietis bija plecīgs, izskatījās spēka pilns, stūrainu zodu, aukstām gaiši brūnām acīm un nemaz nelīdzinājās viņas iedomātajam tievajam, pavecajam un briļļainajam grāmatu tārpam.

      – Donna… hmm… Tinsdeilas kundze sacīja, ka jūs varētu interesēt manas grāmatas. – Šelbija iekarināja raupjo pusmēteli foajē skapī. – Kāpēc gan mēs nevarētu iet uzreiz uz bibliotēku? Jūs visu apskatīsiet savām acīm.

      – Jums ir iespaidīga māja.

      – Visādā ziņā liela – viņa sacīja un veda vīrieti garām dzīvojamai istabai, kurā stāvēja neviena nespēlēts flīģelis, un garām atpūtas zonai ar biljarda galdu, kuru viņai noteikti vajadzēja pārdot. Viņi nonāca līdz bibliotēkai.

      Šī telpa arī būtu Šelbijas iemīļotākā vieta, gluži tāpat kā istaba, kurā dzīvoja mazā Kalija. Tomēr bibliotēkā viņai nebija ļauts ieviest izmaiņas, lai telpa kļūtu omulīgāka, siltāka. Šajā dienā viņa bija iekurinājusi kamīnu un pacēlusi smagās drapērijas – arī tās bija pieskaitāmas pārdošanai paredzētajiem priekšmetiem –, un ziemas saule, cik nu tās vispār bija, varēja ieskatīties pa logiem.

      Mēbeles no šīs telpas – ādas dīvāns, kura krāsu Šelbija salīdzināja ar citronu pīrāga toni, kā arī tumši brūnie krēsli un divi spodrie galdi – visas būs projām jau nedēļas beigās.

      Plauktus pildīja neskaitāmas grāmatas ar ādas muguriņām. Tās neviens nekad nebija lasījis, un viņa cerēja, ka sējumi jau pavisam drīz no mājas pazudīs.

      – Kā jau sacīju pa telefonu, es tuvākajā laikā pārvākšos, tālab esmu noskaņota pārdot šīs grāmatas. Tās, kuras vēlējos paturēt, esmu jau sasaiņojusi. Bet šīs… Teikšu jums godīgi, mans vīrs tās nopirka, jo uzskatīja, ka tās šajā telpā labi izskatīsies.

      – Tās ir iespaidīgas, gluži kā šī māja.

      – Laikam jau tā ir. Man tomēr interesantāks liekas grāmatas saturs, nevis tas, kā šī grāmata izskatīsies plauktā. Varbūt jūs varētu tās aplūkot, bet es tikmēr pagatavošu kafiju?

      Viņš pastaigāja pa bibliotēku, paņemdams pa kādai grāmatai. – “Fausts”.

      – Esmu lasījis, ka daudzi cilvēki šādi iegādājas grāmatas. Dekorācijai.

      Šelbijai gribējās sažņaugt rokas, bet viņa pavēlēja sev nomierināties. Nu jau viņai būtu vajadzējis pierast, tomēr tas joprojām padarīja viņu nervozu.

      – Neapšaubāmi būtu jaukāk… manām acīm patīkamāk, – viņa izlaboja sacīto, – ja tās visas nebūtu vienādas. Iesējums, svars. Un laikam jau man jāteic, ka es noteikti nebūtu no tiem, kas, ieritinājušies krēslā pie kamīna, lasa “Faustu”.

      – Un noteikti ne jūs vien. – Viņš ielika grāmatu vietā un pievērsa aukstu skatienu Šelbijai. – Foksvērtas kundze, es neesmu Loderdeils. Mani sauc Teds Privits.

      – Ak tā? Vai Loderdeila kungs jūs atsūtīja apskatīt grāmatas?

      – Es esmu nevis grāmatu pārdevējs, bet privātdetektīvs. Pirms pāris vakariem es ar jums runāju pa telefonu un vaicāju par Deividu Metersonu.

      Viņa pakāpās soli atpakaļ. Vai nu viņai kājās bija kurpes ar augstiem papēžiem vai ne, vajadzēja šo cilvēku dabūt ārā no mājas. Projām. Tālāk no Kalijas.

      – Un es jums jau paskaidroju, ka esat kļūdījies. Tagad jums jādodas projām. Kuru katru mirkli ieradīsies ciemiņš.

      – Man nepieciešama tikai minūte. – Ar smaidu sejā Privits pacēla rokas augšup, it kā lai parādītu viņai, cik nekaitīgs ir. – Es tikai veicu savu pienākumu, Foksvērtas kundze. Es izsekoju Deividu Metersonu, un pēdas mani atveda uz šo reģionu. Man pieejamā informācija… Man ir fotogrāfija. – Viņš ielika roku žaketes iekškabatā, otru joprojām turēdams paceltu miermīlīgumu apliecinošā žestā. – Jums tikai jāapskatās. Vai pazīstat šo cilvēku?

      Šelbijas sirds dunēja smagā ritmā. Viņa bija ielaidusi mājā svešinieku. Viņa bija kļuvusi neuzmanīga, jo tik daudzi ļaudis staigāja iekšā un ārā… Viņa bija šo cilvēku ielaidusi. Un viņas mazā meitiņa rāmi gulēja augšstāvā.

      – Jūs mani maldinājāt, ļāvāt man noprast, ka esat kāds cits. – Viņa centās balsij piešķirt asumu un cerēja, ka tas iedarbosies. – Vai tā jūs veicat savu darbu?

      – Jā, patiesību sakot. Šad un tad nākas tā darīt.

      – Man ne sevišķi patīk jūsu darba metodes… un jūs tāpat. – Viņa izrāva vīrietim no rokām fotogrāfiju un ieskatījās tajā. Viņa jau bija gatava ieraudzīt Ričarda seju, taču realitāte – kinozvaigznes smaids, brūnās acis ar zeltītiem lāsumiņiem – izrādījās smagāka par iedomām. Viņa mati bija tumšāki, viņam bija kopta bārdiņa, kas padarīja viņu vizuāli vecāku: tieši tāda pati, kā bankā atrastajos dokumentos. Un tomēr tas bija Ričards.

      Tas vīrietis fotogrāfijā reiz bija viņas vīrs. Un viņas vīrs bija melis.

      Un kas tad bija viņa?

      – Tā ir mana nelaiķa vīra Ričarda fotogrāfija.

      – Pirms septiņiem mēnešiem šis cilvēks… tolaik viņš dēvēja sevi par Deividu Metersonu… kādai sievietei Atlantā izkrāpa naudu. Piecdesmit tūkstošus dolāru.

      – Man nav ne jausmas, par ko jūs runājat. Es nepazīstu nekādu Deividu Metersonu. Manu vīru sauca Ričards Foksvērts.

      – Un divus mēnešus pirms tam Deivids Metersons apkrāpa nelielu investoru grupu Džeksonvilā, Floridā. Tur viņa guvums bija divtik liels. Es varētu runāt gan par laiku pirms tam, gan par to, kas notika vēlāk, ieskaitot laupīšanu Maiami pirms pieciem gadiem. Divdesmit astoņi miljoni. Retas pastmarkas un juvelierizstrādājumi.

      Pēc tā, ko Šelbija jau bija paguvusi uzzināt, vēstis par naudas izkrāpšanu nelikās nemaz tik satriecošas. Taču laupīšana, turklāt tādā apjomā… Viņai sareiba galva un pakrūtē ievilkās smagums.

      – Es nesaprotu, par ko jūs runājat. Es vēlos, lai jūs dodaties projām.

      Svešinieks lika fotogrāfiju kabatā, bet viņa acis palika pievērstas Šelbijai. – Pēdējā laikā Metersons darbojās Atlantā, kur pievērsās mahinācijām ar nekustamo īpašumu. Pirms pārcelšanās uz šejieni jūs taču dzīvojāt Atlantā, vai ne?

      – Ričards bija finanšu konsultants. Un tagad viņš ir miris. Vai jūs saprotat? Viņš nomira tieši pēc Ziemassvētkiem, tālab uz jūsu jautājumiem nekādi nevar atbildēt. Un man nav zināmas atbildes uz šiem jautājumiem. Jums nebija tiesību te šādi ielauzties, melot un mani biedēt.

      Jau atkal viņš pacēla augšup rokas, taču viņa acis apliecināja Šelbijai, ka šis cilvēks nav nekaitīgs.

      – Es