Ilūziju gūstā. Nora Robertsa

undze

      Džoannai

      Manai mūžīgajai apbrīnojamajai draudzenei

      PIRMĀ DAĻA

      Nepatiesība

      “Ne jau tie ir meli, kas gluži vienkārši ienāk prātā. Meli ir tie, kas paliek mūsos, iekārtojas uz palikšanu un nodara sāpes.”

FRĀNSISS BĒKONS

      1

      Lielajā mājā – un Šelbija allaž domāja par to kā par lielo māju – viņa apsēdās sava vīra lielajā ādas krēslā, pie viņa lielā, svarīgā rakstāmgalda. Šī mēbele bija espresso krāsā. Ne jau brūna. Šādas nianses Ričards ievēroja ārkārtīgi precīzi. Rakstāmgalds bija nopulēts un mirdzošs, izgatavots Itālijā pēc īpaša pasūtījuma no Āfrikas melnkoka.

      Kad viņa bija ieteikusies – vienkārši jokojot –, ka nemaz nav zinājusi par melnkoka esamību Itālijā, viņš veltīja viņai to skatienu. Skatienu, kurš atgādināja, ka, par spīti lielajai mājai, pasakainajām drānām un masīvajam briljantam viņas kreisās rokas ceturtajā pirkstā, viņa vienmēr būs tikai Šelbija Ena Pomeroja, kas joprojām atrodas divu soļu attālumā no lauķu pilsēteles Tenesī štatā, kur bija piedzimusi un uzaugusi.

      “Reiz Ričards arī smējās,” Šelbija nodomāja. “Viņš bija sapratis, ka es jokoju, un smējies, it kā es būtu viņa dzīves gaisma. Tikai… Mīļais Dievs! Vīra acīs šī gaisma kļuva nespodra, turklāt ļoti ātri.”

      Vīrietis, kuru Šelbija sastapa pirms pieciem gadiem kādā zvaigžņotā vasaras naktī, burtiski apbūra viņu, lika aizmirst par visu, ko viņa iepriekš bija zinājusi un pazinusi. Viņš pārcēla Šelbiju pilnīgi citā pasaulē – tādā, kādu viņai pat aptuveni būtu grūti bijis iedomāties.

      Viņš pret Šelbiju izturējās kā pret princesi, veda uz vietām, par kurām viņa bija lasījusi vienīgi grāmatās vai redzējusi kinofilmās. Un reiz taču viņš bija Šelbiju mīlējis… vai ne?

      Tagad bija svarīgi to atcerēties. Viņš bija mīlējis Šelbiju, alcis pēc viņas, devis viņai itin visu, ko vien sieviete varētu vēlēties.

      Paredzēts. Šo vārdu viņš lietoja bieži. Viņš bija paredzēts Šelbijai.

      Var jau būt, ka viņš bija saīdzis, kad uzzināja par Šelbijas grūtniecību. Varbūt viņa pat jutās nobijusies – tikai uz vienu mirklīti – no vīra skatiena, kad viņam šo jaunumu pavēstīja. Bet viņš taču bija Šelbiju apprecējis, vai ne? Aizvedis viņu uz Lasvegasu, it kā mestos dzīves lielākajā piedzīvojumā.

      Toreiz viņi bija laimīgi. Arī to tagad bija svarīgi atcerēties. To nedrīkstēja aizmirst, vajadzēja cieši turēties pie atmiņām par labajiem laikiem.

      Sievietei, kas divdesmit četru gadu vecumā kļuvusi par atraitni, ir vajadzīgas atmiņas.

      Sievietei, kura ir uzzinājusi, ka visu laiku dzīvojusi melos, turklāt atklājusi pašai uzkrauto briesmīgo parādu slogu, kas neļauj pat brīvi elpot, – viņai noteikti ir nepieciešams atgādinājums par laimīgākiem laikiem.

      Juristi, grāmatveži un nodokļu inspektori viņai visu bija paskaidrojuši. Diemžēl tikpat labi viņi varēja runāt grieķu valodā, kad sāka detalizēti izklāstīt dažādos terminus.

      Lielā māja – tā pati, kura Šelbijai likās biedējoša jau kopš brīža, kad viņa pirmo reizi tajā spēra kāju, – nemaz nepiederēja viņai. Vai vismaz nepiederēja tik lielā mērā, lai tam būtu kaut niecīgākā nozīme. Tā piederēja kompānijai – hipotekārā aizdevuma sniedzējai. Automašīnas bija ņemtas līzingā, bet nebija izpirktas. Turklāt ikmēneša maksājumu termiņi bija sen nokavēti. Tātad automašīnas arī nepiederēja viņai.

      Mēbeles? Pirktas kredītā. Un maksājumu termiņi nokavēti.

      Un nodokļi. Viņa pat nespēja domāt par nodokļiem. Domas par nodokļiem viņai uzdzina stindzinošas šausmas.

      Kopš Ričarda nāves bija pagājuši divi mēneši un astoņas dienas, un Šelbijai nācās raizēties par jautājumiem un problēmām, kuras Ričards kādreiz bija pieskaitījis pie tādām, kas nav sievas rūpju lokā iekļaujamas. Ja Šelbija par tām ieminējās, viņš sievai veltīja to skatienu. Viņš bija pārliecināts, ka tā nav Šelbijas darīšana.

      Tagad toties tās izrādījās tikai viņas raizes un viņas darīšana, jo viņa bija parādā kreditoriem, viņa bija parādā hipotekārā kredīta izsniedzējkompānijai un viņa bija parādā arī Amerikas Savienoto Valstu valdībai. Kopā tas nozīmēja tik šausmīgi daudz naudas, ka domas gluži vienkārši paralizēja. Tomēr paralīzi viņa nevarēja atļauties. Viņai bija bērns. Meita. Kalija tagad bija vissvarīgākā. Tikai trīs gadus veca. Šelbijai gribējās nolikt galvu uz gludā, mirdzošā rakstāmgalda virsmas un ļauties asarām. “Bet tu tā nerīkosies. Tu esi viss, kas viņai tagad ir. Un tāpēc tu darīsi to, ko nepieciešams paveikt.”

      Viņa atvēra vienu kasti. To, uz kuras bija rakstīts “Privāti dokumenti”. Viņa pieņēma, ka advokāti un nodokļu inspektori jau ir visu izskatījuši un visu nepieciešamo nokopējuši. Tagad viņa nolēma visu izskatīt pati un paraudzīties, kas glābjams. Kalijas dēļ.

      Viņai bija nepieciešams kaut kur sameklēt pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu uzturēt savu bērnu – pēc tam, kad būs nomaksāti visi parādi. Protams, viņa ies strādāt, taču ar to vien būs par maz.

      Sākot pārskatīt dokumentus, viņa iedomājās, ka nekad nav raizējusies par naudu. Viņa raudzījās uz čekiem par iegādātiem uzvalkiem un kurpēm, uz restorānu un viesnīcu rēķiniem un kvītīm par privātu lidmašīnu izmantošanu. Viņa atskārta, ka pirmajā vētrainajā gadā vispār nebija raizējusies par naudu. Arī pēc Kalijas piedzimšanas.

      Tolaik Šelbija vēlējās vienīgi vietu, ko saukt par mājām.

      Viņa pārtrauca papīru šķirstīšanu un pārlūkoja Ričarda kabinetu. Skarbi otas triepieni modernās mākslas paraugos (tādai mākslai Ričards bija devis priekšroku), absolūti baltas sienas (viņš apgalvoja, ka tieši uz tām vislabāk izceļoties šīs gleznas), tumšs koks un āda.

      Šīs nebūs mājas. Un tādas nekad nebija. Viņa nosprieda, ka arī pēc astoņdesmit te nodzīvotiem gadiem tās nespētu kļūt par mājām, nemaz jau nerunājot par tiem trijiem mēnešiem, kas bija aizritējuši, kopš viņi šajā namā ievācās.

      Ričards māju nopirka, neapspriedies ar sievu. Arī mēbeles iegādājās, pat nepavaicājot, vai viņai tādas patiktu. Viņš bija sacījis, ka tas ir pārsteigums, un atrāvis vaļā šīs gigantiskās Villanovas ēkas durvis. Viņš šo atbalsu pilno namu nodēvēja par labāko celtni visā Filadelfijas priekšpilsētā.

      Un viņa bija izlikusies, ka mīl šo māju. Vai ne? Viņa bija pateicīga par pastāvīgu dzīves vietu, par spīti nemīlīgajām krāsām un biedējoši augstajiem griestiem. Kalijai būs mājas, viņa mācīsies labās skolās un rotaļāsies drošā vidē.

      Viņai būs draugi. Viņai noteikti būs draugi. Vismaz Šelbija tā cerēja.

      Tikai tam nepietika laika.

      Un nebija dzīvības apdrošināšanas polises, kas vērta desmit miljonus dolāru. Arī par to viņš meloja. Tāpat kā par koledžas fondu Kalijai.

      Kālab?

      Šo jautājumu Šelbija aizgainīja. “Es taču nekad neuzzināšu atbildi, tad kādēļ vispār vajadzīgs šāds jautājums?”

      Viņa varētu paņemt vīra uzvalkus, kurpes, kaklasaites un sporta inventāru, golfa nūjas un slēpes. Aiznest to visu uz komisijas preču veikaliem. Paskatīties, cik par šīm mantām varētu dabūt.

      Paņemt jebko, kas nav atsavināts, un pārdot to. Pat tajā sasodītajā “eBay” vietnē, ja nāksies. Vai izmantot “Craigslist” vietni. Vai galu galā ieķīlāt. Nekādas starpības.

      Arī no viņas skapja bija daudz kas pārdošanai derīgs. Un dārglietas.

      Šelbija paraudzījās uz briljantu, uz gredzenu, ko Ričards bija uzslidinājis viņai pirkstā, kad abi brauca uz Vegasu. Laulības riņķi viņa paturēs, taču briljantu varētu pārdot. Bija ļoti daudz viņas mantu, ko varētu pārdot.

      Kalijas labad.

      Citu