Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

tev vajag izvēdināt galvu…

      Viņa paklausīja neglītajam sunim.

      Un abi devās skriet ap ezeru Buloņas mežā.

      Viņa skrēja, suns viņai sekoja.

      Suns skrēja pēdējais. Viņš kustējās nesteidzīgi, ritmiski, enerģiski. Viņš piespieda Žozefīni nepalēnināt gaitu, neapstāties, nepiekļaut pieri pie koka stumbra, lai ļautu vaļu šņukstiem, ko bija tik grūti apvaldīt.

      Viņa apskrēja apli, divus, trīs. Viņa skrēja tā, it kā viņas rokas, kakls, kājas, sirds būtu no koka.

      Kamēr viņai vairs nebija spēka paskriet.

      Viņa atslīga pret koku un sajuta, kā viņai pieglaužas smagais Digeklēns. Viņš elsa, sprausloja, siekalojās. Galvu viņš turēja paceltu, lai neviens neuzdrošinātos tuvoties.

      Liels, melns suns, neglīts, savainots, piekusis, sargāja viņu.

      Viņa aizvēra acis un ļāva bēdu asarām līt pār savu koka seju.

      Šērlija paskatījās uz trim zaļajiem āboliem, mandarīniem, mandelēm, vīģēm un riekstiem, kas bija salikti lielajā, oranžajā porcelāna traukā uz virtuves galda, un atcerējās brokastis, ko bija ieturējusi pēc atgriešanās no Hempstedas dīķa.

      Par spīti aukstumam, smalkajam, mērcējošajam lietum un agrajai rīta stundai, Šērlija devās peldēt.

      Viņa aizmirsa. Viņa aizmirsa, ka nupat bija atsitusies pret Žozefīnes bēdām. Ik rītu notika viens un tas pats: viņa atsitās pret šīm bēdām.

      Viņa gaidīja vispiemērotāko brīdi. Brīdi, kad Zoē būs aizgājusi uz skolu, bet Žozefīne, palikusi viena, sāks kārtot virtuvi. Basām kājām, pidžamā, ar vecu kokvilnas džemperi mugurā.

      Viņa zvanīja Žozefīnei.

      Runāja, runāja un nolika klausuli, kaut ko nomurminādama.

      Viņa vairs nezināja, ko teikt, ko darīt, ko izdomāt. Bezspēcība bija viņai laupījusi spēju skaidri domāt.

      Arī šorīt viņa bija piedzīvojusi neveiksmi.

      Viņa paņēma cepuri, cimdus, mēteli, peldlietu somu – peldkostīms, dvielis, peldu brilles – un sava divriteņa drošības saslēga atslēgu.

      Ik rītu viņa devās gremdēties Hempstedas dīķa ledaini saltajā ūdenī.

      Viņa uzstādīja modinātāju uz septiņiem, izvēlās no gultas, lādēdamās piespieda sevi kustēties. Nabaga muļķe! Tu esi mazohiste, vai? Viņa pabāza galvu zem ūdens krāna, uzvārīja sev tasi svilinoši karstas tējas, piezvanīja Žozefīnei, lika lietā viltību, piedzīvoja neveiksmi, nolika klausuli, saģērbās, uzāva smagus, ar vilnu oderētus zābakus, biezu džemperi, vēl vienu biezu džemperi, paņēma somu un izgāja aukstumā un lietū.

      Torīt viņa apstājās pie spoguļa līdzās ārdurvīm.

      Sameklēja lūpu spīduma tūbiņu. Uzklāja vienu plānu zaigojoši sārtu kārtiņu. Saspieda kopā lūpas, lai to izlīdzinātu. Lika lietā nedaudz ūdensnoturīgas skropstu tušas, drusciņu vaigu sārtuma, uzvilka balto, adīto cepuri pār īsi apgrieztajiem matiem, sakārtoja dažas gaišas cirtas, tad, apmierināta ar šo sievišķīgo piesitienu, aizcirta durvis un devās sēsties seglos savam divritenim.

      Tas bija vecs divritenis. Sarūsējis. Čīkstošs. Grabošs. To viņai bija uzdāvinājis tēvs kādos Ziemassvētkos, kas tika svinēti viņa Bakingemas pils dienesta dzīvoklī. Gerijam tolaik bija desmit gadu. Milzīga egle, spīdīgi rotājumi, vates sniegpārslas un sarkans divritenis ar astoņpadsmit ātrumiem, rotāts ar lielu, zeltītu pušķi. Viņai.

      Savulaik tas bija sarkani lakots, ar lepnu priekšējo lukturi un mirdzošām, hromētām detaļām. Tagad tas izskatījās…

      Viņa pat nevarēja atrast īstos vārdus. Viņa mēdza atturīgi piezīmēt, ka divritenis zaudējis savu spožumu.

      Viņa mina pedāļus. Mina pedāļus.

      Izvairījās no automašīnām un divstāvu autobusa, kas mēģināja viņu sadragāt un izgrūst no ceļa līkumiem. Nogriezās pa labi, nogriezās pa kreisi, paturēdama prātā vienu vienīgu mērķi: sasniegt Hītroudu, Hempstedu, Ziemeļlondonu. Pabrauca garām Spaniard’s Inn, sasveicinājās ar Oskaru Vaildu, aizšāvās pa riteņbraucēju celiņu, augšā, lejā. Pabrauca garām Belsaizas parkam, kur reiz bija pastaigājušies Bairons un Kītss, nobrīnījās par lapu dzelteno zeltu un liesmojošo sārtumu, aizvēra acis, atkal tās atvēra, nelāgi novietoja divriteni krastā un… iemetās dīķa zaļganajā ūdenī. Ūdenī, ko bija padarījuši tumšu gari un brūni ūdensaugi, izmirkuši un satrunējuši koku zari, starp gulbjiem un pīlēm, kuras klaigādamas pajuka uz visām pusēm…

      Vai pirms iegāšanās ūdenī viņa bija kādu sastapusi?

      Vīrieti ar divriteni, kurš agri rītā brauca uz aizsalušo dīķi. Viņi bija sastapušies jau pirms nedēļas. Braucot lejā pa Parlamenthilu, Šērlijas divriteņa bremzes bija kļuvušas vaļīgas, un viņa bija uztriekusies vīrietim virsū.

      – Es ļoti atvainojos, – viņa bija sacījusi, pabīdīdama augstāk cepuri, kas bija noslīdējusi priekšā acīm.

      Viņa bija nobrāzusi zodu. Sadursmes brīdī viņas seja bija atsitusies pret vīrieša plecu.

      Viņš bija nokāpis no sava divriteņa, lai to apskatītu. Varēja redzēt tikai viņa cepuri, gandrīz tādu pašu kā Šērlijai, pār divriteni noliekušos platu muguru zem jakas ar sarkanām skotu rūtīm un divas kājas gaišās velveta biksēs ar platām svītrām, kas uz ceļgaliem bija padilušas.

      – Vainīgas ir bremzes. Tās ir nolietotas un nedarbojas, kā nākas… Vai jums nav ienācis prātā tās nomainīt?

      – Mans divritenis ir vecs… Man vajadzētu iegādāties jaunu!

      – Tā būtu labāk…

      Un tad viņš bija izslējies.

      Šērlijas skatiens no apdilušajām bremzēm bija pacēlies pie vīrieša sejas. Tā bija izskatīga seja. Silta, sirsnīga, ar… viņa piespieda sevi sameklēt īstos vārdus, lai apvaldītu vētru, kas bija sākusi viņā plosīties. Uzmanību! Uzmanību! Septītā bīstamības pakāpe! Nočabēja kāda klusa balss. Šī seja vēstīja gan par maigumu, gan par stiprumu, par iekšēju spēku, par acīmredzamu spēku bez jebkāda manierīguma. Lieliska seja ar platu smaidu, platu žokli, smejošām acīm un bieziem, kastaņbrūniem matiem, kuru nepaklausīgās šķipsnas lauzās ārā no cepures. Viņa nekādi nespēja atraut skatienu no šīs sejas. Viņš izskatījās pēc, pēc… karaļa, kuram pieder bagātība, kurai citu acīs nav nekādas vērtības, taču viņam pašam tā ir svarīga. Jā, tieši tā: pieticīga un jautra karaļa seja.

      Viņa turpināja nekustīgi raudzīties uz vīrieti, un tas noteikti izskatījās īpaši muļķīgi, jo viņš klusi iesmējās un piebilda:

      – Es jūsu vietā dotos atpakaļ kājām… stumjot divriteni. Jo citādi jūs līdz dienas beigām iedzīvosieties krietnā negadījumu skaitā…

      Un nesagaidījis atbildi, jo Šērlija vēl aizvien turpināja skatīties viņam acīs, mēģinādama atrauties no šī skatiena, kas bija tik maigs un spēcīgs, ka bija viņu padarījis galīgi dumju, galīgi mēmu, viņš bija apvaicājies:

      – Ē… vai mēs esam pazīstami?

      – Nedomāju vis.

      – Olivers Būns, – viņš bija sacījis, sniegdams roku. Ar gariem, smalkiem, gandrīz trausliem pirkstiem. Mākslinieka pirkstiem.

      Viņa nokaunējusies pastiepa roku.

      – Šērlija Vorda.

      Viņa plauksta bija spēcīga, un Šērlija