Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

viņai sniedza atbalstu. Tas apturēja pļāpīgās mutes, kuras kaisīja jautājumus. Viņa it kā pārcēlās tālumā, vairs nedzirdēja balsis, lasīja vārdus no lūpām, satraukta par šo cilvēku riebīgo līdzjūtību, kuri nekādi nespēja pārtraukt runāt, nekad nezaudēja vēlmi ar viņu sazināties.

      Viņa tiem apgrieza mēles, viņa tiem nocirta galvas, viņa nogrieza skaņu.

      …tāpēc, ka…

      …tāpēc, ka…

      …tāpēc, ka…

      Tā nabaga Kortesa kundze, viņi, šķiet, klusībā domāja. Viņai bija viss, taču nu vairs nav nekā. Tikai acis, lai lietu asaras. Jāteic, ka bieži tā vis negadās. Par kaut ko tādu parasti mēdz rakstīt žurnālos, tikai nekad nepaskaidro, kā ar tādām lietām tikt galā. Sākumā es domāju, ka tā nav taisnība, tomēr to rādīja televīzijā. Vienā pārraidē. Jā, jā… Es sev sacīju, ka tas nav iespējams. Tādā veidā nonākt dienas hronikā. Tas pat nav smieklīgi. Ak! Kāpēc jūs to nezinājāt? Vai tad jums nebija ne jausmas, kas notiek? Bet vasarā jūs taču bijāt tur? Visi laikraksti par to vien runāja. Tas bija stāsts par parastu, pavisam parastu sievieti, tādu pašu kā jūs un es, ar kuru notikušas neparastas lietas… Jā, jā, es jums zvēru! Vispirms vīrs viņu pameta un aizbrauca uz Keniju audzēt krokodilus! Jā, uz Keniju pie krokodiliem! Viņš domāja, ka varēs izaicināt likteni un nocelt pašu mēnesi no debesīm! Nekur nederīgais nejēga! Tā nabadzīte palika Francijā viena kopā ar divām mazām meitiņām, ko vajadzēja uzaudzināt, un bez plika graša kabatā. Bez plika graša kabatā, toties ar tūkstoš parādiem. Viņa vairs nezināja, kur likties. Viņai nebija, kur sprukt… Un viņai bija māsa, vārdā Irisa… un tieši ar to jau viss arī sākās… šī māsa bija ļoti bagāta, ļoti skaista, ļoti pazīstama, un no šādas dzīves viņai bija nāvīgi garlaicīgi. Toties šai māsai bija viss: skaists dzīvoklis ar ļoti dārgām mēbelēm, izskatīgs vīrs, mazs, jauks dēlēns, kurš labi mācījās, kalpone un iespēja dancināt kredītkartes. Nekādu raižu! Brīnišķīga dzīve! Vai saprotat? Nu labi… Viņai ar to bija par maz! Viņa sapņoja kļūt slavena, uzstāties televīzijā, pozēt žurnāliem. Kādu dienu saviesīgu vakariņu laikā viņa paziņoja, ka grib uzrakstīt grāmatu. Kāda viltība! Visi sāka šo grāmatu gaidīt. Par viņu runāja, gribēja zināt, par ko šī grāmata būs, cik tālu viņa jau ir tikusi, un tā tikai uz priekšu! Viņu pārņēma panika, viņa nezināja, ko atbildēt, viņu sāka mocīt briesmīgas galvassāpes… Un tad viņa pieprasīja, lai nabaga Kortesa kundze uzraksta šo grāmatu viņas vietā… Kortesa kundze, kura bija studējusi viduslaiku vēsturi un rakstīja sarežģītas lietas par divpadsmito gadsimtu. Lai gan par to mēdz aizmirst, tomēr ir bijis arī šāds laiks. Viņa ar to pelna sev iztiku. Viņai maksā, lai viņa domātu par divpadsmito gadsimtu. Jā, jā, ir arī tādi cilvēki kā viņa, kuri pēta sen mirušas lietas! Ja gribat zināt manas domas, tad no tā nav liela labuma… Par mūsu nodokļu naudu! Un pēc tam paši brīnās, ka… Labi, nu es aizrunājos šķērsām… Māsa pieprasīja, lai viņa uzraksta to grāmatu, un mazā Kortesa kundze, protams, bija ar mieru… Kāds tur brīnums, viņai vajadzēja naudu! Un viņa savai māsai nekad nespēja atteikt. Klīda runas, ka viņa māsu dievina. Tā nav nekāda mīlestība, tā ir pielūgsme. Jau kopš agras bērnības māsa viņu vazāja aiz deguna, tiranizēja, noniecināja, tramdīja… Viņa uzrakstīja to grāmatu, romānu par viduslaikiem, runā, ka tas esot ļoti labs, es pati gan to neesmu lasījusi, man nav laika, man ir pārāk daudz darāmā, lai vēl bojātu acis ar sentimentālām muļķībām pat tad, ja tās ir vēsturiskas… Grāmata tika izdota. Ar neiedomājamiem panākumiem! Māsa uzstājās visos plašsaziņas līdzekļos, gvelza par visu, kas vien ienāca prātā, par savu ābolkūku, par ziedu pušķiem, par skolas liecību, par savu dzelteno istabu, par laika apstākļiem un ko tikai vēl ne! Vai zināt, ar šādiem cilvēkiem ir tā: jo vairāk viņiem ir, jo vairāk viņi grib! Viņi aprij paši sevi. Viņa gribēja, lai par viņu nemitīgi runā. Necieta, ja viņai kaut uz mirkli pārstāja veltīt uzmanību… Un tad izcēlās skandāls! Kortesa kundzes meita Hortenze, tā vecākā, starp mums runājot, sīka draņķe, aizcilpoja uz televīziju un visu izklāstīja kā uz delnas! Tiešraidē! Viņai no acīm plūda aukstums, es jums zvēru! Skaistā Irisa Dipēna tika atmaskota, uz viņu rādīja ar pirkstu, izsmēja, viņa to nespēja izturēt un uz vairākiem mēnešiem tika ielikta privātklīnikā, no kurienes atkal iznāca galīgi jukusi, nevis izārstējusies, ja gribat zināt manas domas… Sazāļota līdz nāvei! Sadzirdīta ar miegazālēm! Bet tikmēr tas vīrs… Kortesa kundzes vīrs, tas, kurš aizbrauca uz Keniju… Tātad to vīru aprija krokodils… Nu, protams, tas ir briesmīgi, briesmīgi, ka es jums saku, tas nav smieklīgi, itin nemaz nav smieklīgi… un nabaga Kortesa kundze palika atraitnēs, kopā ar strauji sabrūkošu, depresijas pārņemtu, dzerošu māsu, kura, vēlēdamās rast mierinājumu, metās ap kaklu slepkavam! Izklausās gandrīz neticami! Ja jūs man to stāstītu, es neticētu! Tas bija kāds vīrietis, par kuru visi bija labās domās, ļoti izskatīgs vīrietis, labi ģērbies, ar labu reputāciju, turīgs, baņķieris ar visu, kas piederas, tik smalks, tāds, kurš nēsā smokingu un skūpsta dāmām rokas! Taču patiesībā viņš bija slepkava… Nuja! Nuja! Kad es jums saku… Īsts, nopietns slepkava! Un viņš jau nebija novācis vienu vien! Vismaz duci! Protams, tikai sievietes! Ar tām taču ir visvieglāk!

      Un lūpas atiezās, acis iemirdzējās, un sirds sāka pukstēt straujāk, stāvot rindā pēc bagetes par vienu eiro desmit.

      Stāstītāja sajutās ļoti svarīga un, nevēlēdamās zaudēt klausītājus, aizrautīgi turpināja:

      Aizmirsu jums pateikt, ka viņš dzīvoja vienā mājā ar Kortesa kundzi. Turklāt viņa pati šo cilvēku iepazīstināja ar savu māsu, tātad varētu teikt, ka viņa tā bija gribējusi! Kā viņa noteikti koda sev pirkstos, kā nespēja vien beigt par to domāt, atkal un atkal visu pārlika prātā. Kā naktīs noteikti nespēja ne acu aizvērt, jo sirdsapziņa nekādi nedeva viņai mieru… Viņa pat varbūt sev sacīja, ja gribat zināt manas domas, viņa varbūt sev sacīja, ka PATI ir nogalinājusi savu māsu! Es viņu ļoti labi pazīstu, vai zināt, es to visu redzēju, viņa ir mana kaimiņiene… nē, nē, ne jau tieši mana kaimiņiene, bet gan manas svaines draudzenes kaimiņiene… Viņa ir spiedusi roku tam slepkavam, jā, jā… un es viņu redzēju pie miesnieka sestdienas rītā, tirgus dienā… kā jau es jums teicu! Mēs kopā gaidījām pie kases, viņam rokā bija sarkans ādas portfelis, dārgs portfelis, to varēja labi redzēt… Jāteic, ka viņš izskatījās pavedinošs. Runā, ka viņi bieži esot pavedinoši… Viņi neizbēgami pavedina. Ir tik nožēlojami, ka tā notiek, vai ne? Ka var dabūt nazi tieši sirdī kā tā nabaga Irisa Dipēna…

      Žozefīne visu dzirdēja.

      Pat neklausīdamās.

      Viņa to nolasīja no mugurām, stāvēdama veikala rindā.

      Viņa uztvēra slepenus skatienus, kuros tika ietīta kā zirnekļu tīklos.

      Un viņa zināja, ka visas šīs tenkas vienmēr beidzas ar vienu un to pašu teikumu… tā māsa, tā nu gan bija pavisam citāda. Ļoti skaista sieviete! Eleganta, izsmalcināta, skaista jo skaista, ar tik zilām acīm kā tinte. Īsta klase! Kāds valdzinājums! Nepavisam ne līdzīga tai nabaga Kortesa kundzei. Kā diena un nakts.

      Viņa vēl aizvien bija tāda pati, kāda allaž bijusi.

      Un vienmēr tāda paliks.

      Žozefīne Kortesa. Sīka, parasta sieviete.

      Pat Šērlija bēra jautājumu pēc jautājuma.

      Viņa zvanīja no Londonas gandrīz katru dienu. Agri no rīta. Izlikās, ka viņai vajag kaut ko noskaidrot par kādu siera šķirni, nesaprotamu vārdu, gramatikas jautājumu, vilcienu sarakstu. Izdzirdējusi Žozefīnes balsi, aplinkus iesāka: kā klājas, Žo? Vai labi izgulējies? Everything under control? Šī pārlieku tuklo bērnu glābēja pastāstīja kādu jocīgu atgadījumu