Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

un tad aizvedīšu uz mājām!

      Šarlote Bredsberija nomurmināja kaut ko tādu, ko nesaprata ne Hortenze, ne Gerijs, un beidzot abi devās prom, viena grīļodamās, otrs – viņu atbalstīdams.

      Gerijs pagriezās pret Hortenzi un klusēdams sāka raudzīties viņā. Šķita, ka viņa brūnajās acīs vīd kāds primitīvs sapnis, neprātīga mirdzuma ēnas. Būtu tik patīkami dzīvot paslēptuvē zem mēteļiem, ēst cepumus un dzert kafiju no gara salmiņa, un vairs nekad nevajadzētu celties un skraidīt apkārt kā Trusim no “Alises Brīnumzemē”. Šim Trusim ar pulksteni un mūžīgu erekciju vairs nekad nevajadzētu savaldīties. Es vēlētos pavadīt savu dzīvi, klausoties Glenu Gūldu un skūpstot Hortenzi Kortesu, glāstot Hortenzes Kortesas matus, ieelpojot Hortenzes Kortesas ādas ziedu smaržu, sacerot viņai akordus, mi–fa–sol–la–si–do, un dziedāt tos viņai pie auss.

      Es vēlētos, es vēlētos…

      Aizvēris acis, viņš noskūpstīja Hortenzi Kortesu.

      Tātad tas ir skūpsts, Hortenze Kortesa nobrīnījās. Šī maigā liesma, kas modina vēlmi mesties pie otra, viņu ieelpot, laizīt, nogāzt zemē, iegrimt viņā un nozust…

      Izšķīst dziļā ezerā, ļaut sev peldēt viņa mutē, lūpās, matos, pakausī…

      Aizmirst par visu.

      Kļūt par ledeni, ko var izbaudīt uz mēles.

      Un izbaudīt otru, sajūtot sāli un virces, ambru un ķimenes, ādu un sandalu.

      Tad tā tas ir…

      Līdz šim viņa bija skūpstījusies tikai ar vīriešiem, kuri viņai bija vienaldzīgi. Viņa bija skūpstījusies, lai gūtu labumu, viņa bija skūpstījusies lietišķi, viņa bija skūpstījusies, atglauzdama nepaklausīgu matu šķipsnu un skatīdamās pāri vīrieša plecam. Viņa bija skūpstījusies, būdama pilnīgi skaidrā prātā, pukodamās par zobu atstātajām pēdām, uzmācīgo mēli, pārmērīgo siekalu daudzumu. Viņa to bija darījusi garlaicības mākta, joka pēc, tādēļ, ka ārā lija, vai tāpēc, ka logi izskatījās pēc maziem kvadrātiņiem, ko nekādi nevarēja saskaitīt. Vai arī, kauns atcerēties, lai no vīrieša dabūtu Prada somiņu vai Chloe kurpes. To viņai labāk gribējās aizmirst. Tas bija noticis sen. Viņa toreiz vēl bija tikai bērns, viņa vārds bija Šavāls. Cik pretīgs un nežēlīgs vīrietis!

      Viņa vēlreiz noskūpstīja Geriju un nopūtās.

      Tātad nu esmu tikusi līdz skūpstiem, kas rada baudu…

      Baudu, kas izšaujas pa visu ķermeni, iededzina sīkas liesmiņas, izraisa neskaitāmas trīsas vietās, par kurām viņa pat nebija iedomājusies, ka tās varētu kvēlot.

      Viscaur…

      Bauda… Cik burvīgi!

      Un tomēr varēja manīt, ka viņš šai baudai nenotic līdz galam.

      Daudz vēlāk abi soļoja pa tumsu.

      Pa dārgo rajonu baltajām ielām uz Haidparka pusi. Ielas un ietves veidoja loku.

      Tas veda uz Gerija dzīvokļa pusi.

      Viņi soļoja klusēdami, turēdamies rokās. Vai drīzāk kustinot rokas un kājas vienā ritmā, vienā taktī, vienādi sparīgi, sperot soli vispirms ar kreiso, tad ar labo kāju. Ar tikpat lielu nopietnību un koncentrēšanos kā viņas majestātes galma kavalērijas virsnieki pūkainajās cepurēs. Hortenze atcerējās, ka reiz tā jau bijis: nezaudēt ritmu, nesajaukt takti. Piecu gadu vecumā viņa roku rokā ar māti bija atgriezusies no Denī-Papēna skolas. Viņas dzīvoja Korbevuā; viņai nepatika lielās ielas laternas. Viņai nepatika pati lielā iela. Viņai nepatika daudzdzīvokļu māja. Viņai nepatika tās iedzīvotāji.

      Viņa ienīda Korbevuā. Atvairījusi šīs atmiņas, viņa atkal atgriezās tagadnē.

      Saspieda Gerija roku, lai vēlreiz pārliecinātos, ka tāda būs arī viņu rītdiena. Par to Hortenzei nebija nekādu šaubu. Viņa to vairs nekad neatlaidīs. Šo vīrieti ar brūnajām cirtām, ar acīm, kas bija te brūnas, te zaļas, ar izsmalcināta gaļēdāja zobiem, ar lūpām, kas spēja iedegt liesmas.

      Tātad tāds ir skūpsts…

      – Tātad tāds ir skūpsts, – viņa gandrīz nedzirdami atkārtoja.

      Vārdi izgaisa nakts melnumā.

      Gerijs maigi un mīļi paspieda viņas roku. Un nodeklamēja rindas no lorda Bairona dzejoļa “Pirmais mīlas skūpsts”, kas labi piestāvēja šim nopietnā skaistuma pilnajam brīdim.

      – Lords Bairons… “Pirmais mīlas skūpsts”.

      Vārds “mīlas” ievēlās tumsā kā izpušķots bruģakmens. Hortenzei gribējās to paķert un noglabāt kabatā. Kas viņai bija lēcies? Viņai draudēja briesmas kļūt šausmīgi sentimentālai.

      – Jūlijā tu vis nevarētu noslēpties zem mēteļiem, – viņa noņurdēja, lai izlauztos no sārtās konfektes, kurā pamazām bija sākusi grimt.

      – Jūlijā es nekad nekur neeju. Jūlijā es atpūšos…

      – Kā Pelnrušķīte pēc pusnakts? Tā nu gan nav vīrišķīga nostāja!

      Atbildes vietā Gerijs viņu pastūma tuvāk kokam, piekļāvās viņai klāt un atkal atsāka skūpstīt. Viņa pakļāvās, pavēra lūpas, pārlaida plaukstu viņam pār pakausi, noglāstīja maigo ādu aiz auss, pakavējās tur ar pašiem pirkstu galiņiem, sajuta nebeidzamās trīsas, kas viņu pārņēma, manot Gerija karsto elpu…

      – Neaizmirsti, Hortenze, ka mani nedrīkst izaicināt, – viņš nočukstēja, ar stingrām, maigām lūpām apzīmogodams katru vārdu. – Tad es varu zaudēt self–control un pacietību!

      – Un angļu džentlmenim…

      – Tas ir nepiedodami.

      Hortenze apspieda vēlmi pavaicāt, kas viņam bija licis izbeigt savu idilli ar Šarloti Bredsberiju. Un vai tā patiešām bija beigusies. Pavisam, pavisam galā? Vai arī beigusies ar solījumiem par atgriešanos, satikšanos, skūpstiem, kas liek sirdij pamirt? Labāk paklusē, manu meitēn, neklausies šādās runās. Viss ir beidzies. Viņš ir šeit, tev līdzās, un jūs divatā soļojat pa Anglijas nakti. Nebojā šo izsmalcināto maigumu.

      – Man vienmēr ir gribējies zināt, ko vāveres dara naktī, – Gerijs nopūtās. – Vai tās guļ stāvus, izstiepušās visā garumā vai saritinājušās kamolā savā ligzdā?

      – Trešais variants. Vāveres naktīs guļ, palikušas asti sev zem galvas. To ligzdas ir veidotas no zariņiem, lapām un sūnām, tās atrodas kokā, taču ne augstāk par deviņiem metriem, lai tās nenogāztu vējš…

      – Tu to izdomāji?

      – Nē. Es to izlasīju izdevumā Spirou… un iedomājos par tevi…

      – Ā! Tātad tu domā par mani! – Gerijs iesaucās, uzvaroši paceldams rokas.

      – Dažreiz.

      – Un tu vēl tēlo, ka neliecies par mani ne zinis! Tu tēlo vienaldzīgu skaistuli.

      – Strategy of love, my dear!

      – Stratēģijas jomā tu esi neuzveicama, Hortenze Kortesa, vai ne?

      – Pilnīgi pareizi…

      – Tu sevi ierobežo, sasaisti, neļauj sev vaļu… Tu nevēlies riskēt.

      – Es sevi pasargāju, tas ir kaut kas cits… Es neesmu no tām, kuras domā, ka ciešanas ir pirmais solis uz laimi!

      Kreisā kāja izjauca takti, labā kāja aprāvās, palika gaisā, gandrīz paklupa. Hortenzes roka izrāvās no Gerija plaukstas. Viņa apstājās, pacēla galvu, paslēja zodu lepni kā mazs