Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

īpaši šovakar…

      Viņš sāka smieties un pastiepa roku, lai sabužinātu Hortenzei matus un mazinātu noskaņas nopietnību. Hortenze atrāvās, kamēr vēl nākamais skūpsts nebija licis viņai aizmirsties, kamēr viņa vēl dažos mirkļos nebija pazaudējusi drosmi, jo viņiem abiem vajadzēja noslēgt vienošanos par savstarpēju cieņu un pienācīgu uzvedību.

      Tagad nebija īstais brīdis, lai kaisītu jaukus vārdus.

      – Esmu vienreiz par visām reizēm pasludinājusi, ka esmu neatkārtojama, vienreizēja, brīnišķīga, izcila, satriecoši skaista, viltīga, izglītota, oriģināla, talantīga, hipertalantīga… un kāda vēl?

      – Manuprāt, tu neko neesi aizmirsusi.

      – Paldies. Atsūti man vēstuli, ja esmu kaut ko palaidusi garām…

      – Tur nekā netrūka…

      Viņi atsāka soļot pa tumsu, taču nu vairs negāja vienā solī un viņu rokas saskārās nesavienodamās. Hortenze tālumā pamanīja parka žogu un lielos kokus, kas viegli šūpojās vējā. Viņai ļoti gribējās ļauties skūpstam, tomēr tas bija bīstami. Gerijs to nedrīkstēja uzzināt. Galu galā viņa taču bija rīkojusies pilnīgi godprātīgi. Es vairs negribu ciest, es vairs negribu ciest, viņa klusībā atkārtoja, vērsdamās pie lielo koku galotnēm ar lūgšanu, lai tie viņu paglābtu no tik ierastajām mīlas mokām.

      – Pasaki man kaut ko, Hortenze Kortesa: vai tu vispār kādreiz liec lietā sirdi? Tu taču zini, ir tāds orgāns, kurš pukst, izraisa karus un atentātus…

      Viņa apstājās un uzvaroši pielika pirkstu sev pie galvas.

      – Es lieku lietā vienīgo, ko ir vērts darbināt un uzklausīt… savas smadzenes… Tikai tā es iegūstu pilnīgu varu pār sevi… Prātīgi, vai ne?

      – Pārsteidzoši… Nemūžam nebūtu domājis… – Gerijs noteica, viegli nogrozīdams galvu.

      Viņi gāja tālāk, tagad jau turēdamies gabaliņu tālāk viens no otra.

      – Vienīgais, ko es sev vaicāju… redzot tādu meistarību, kas negribot izraisa apbrīnu… ir tas, vai…

      Hortenzes Kortesas skatiens novērsās no koku galotnēm un apstājās pie Gerija Vorda.

      – Vai arī es varu sasniegt tādu pilnību…

      Hortenze iecietīgi pasmaidīja.

      – Zini, tas nenotiek tik ātri… Esmu sākusi ļoti agri.

      – Un vēl es neesmu pārliecināts, vai tikai man nevajadzētu rūpīgi izstrādāt vēl dažas detaļas, kas varētu mani aptraipīt un pazemot tavās acīs; man vajadzētu ļaut tev doties mājās vienai, mana skaistā Hortenze… un pašam atgriezties savā dzīvoklī, lai labāk izkoptu kara mākslu!

      Viņa apstājās, uzlika plaukstu Gerijam uz rokas, un viņš viegli pasmaidīja kā sacīdams: tu joko, vai ne? Tas taču nav nopietni… Hortenze saspieda viņa roku ciešāk… un tad sajuta, ka starp viņiem izveidojas bezdibenis un parādās tukšums, vienā rāvienā pazūd visa burvīgā kaisle, apdziest visas mazās liesmiņas, izzūd patīkamās skudriņas, tūkstošiem prieku, kas viņiem bija likuši spert soļus vienā ritmā, soli solī, līksmi un viegli iesoļojot tumsā…

      Viņa pēkšņi attapās uz pelēki melnā asfalta, palikusi bez elpas no svilinoša, ledaina aukstuma.

      Nebilzdams ne vārda, viņš atgrūda vaļā savas mājas durvis.

      Tad pagriezās un apvaicājās, vai viņa pati atradīs taksometru, vai arī viņam vajadzētu to izsaukt.

      – Jo es taču esmu džentlmenis un to nekad neaizmirstu!

      – Es… es… Man nevajag ne tavu roku, ne…

      Un vairs nespēdama atrast nevienu vārdu, kas būtu pietiekami aizvainojošs, pietiekami pazemojošs, pietiekami iznīcinošs, viņa sažņaudza plaukstas dūrēs, pierāva plaušas pilnas ar saltu niknumu, ļāva dziļi pakrūtē savilkties virpuļviesulim un sāka kliegt, kliegt Londonas melnajā naktī:

      – Sapūsti ellē, Gerij Vord, lai es tevi vairs nekad neredzētu! Nekad!

      …tāpēc, ka…

      Tas bija viss, ko viņa spēja pateikt. Viss, kas viņai nāca pār lūpām. Viss, ko viņa spēja pateikt pēc tam, kad viņš bija uzdevis jautājumus, uz kuriem viņa nespēja atbildēt, jo nesaprata viņa vārdus.

      Tātad, Kortesa kundze, vai jūs vairs nedomājat pārcelties pēc “tā visa, kas noticis”? Jūs patiešām paliksiet šajā daudzstāvu namā? Šajā dzīvoklī?

      Aizvērusi pēdiņas, balss kļuva nedaudz klusāka, sazvērnieciskā baudā paceldamās pirkstgalos, it kā “tas viss” būtu noslēpums… Tas taču nav saprātīgi… kāpēc jums vajadzētu te palikt? Kāpēc lai jūs nepārceltos, lai mēģinātu visu aizmirst? Sakiet, Kortesa kundze?

      …tāpēc, ka…

      Neizskatās, ka jums klājas īpaši labi… vai nedomājat, Kortesa kundze, ka jums vajadzētu lūgt palīdzību, pat īsti nezinu, ko, pakonsultēties ar kādu, kas varētu jums palīdzēt tikt galā ar… Tik lielas bēdas! Zaudēt māsu ir tik sāpīgi, nav labi būt vienai… kādam vajadzētu jums palīdzēt atbrīvoties…

      Atbrīvoties…

      Atbrīvoties no atmiņām kā no izdzerta ūdens?

      Atbrīvoties no Irisas smaida, Irisas lielajām, zilajām acīm, Irisas garajiem, melnajiem matiem, Irisas smailā zoda, no skumjām un smiekliem Irisas skatienā, no aprocēm, kas šķind uz Irisas plaukstu locītavām, no Irisas pēdējo dienu pierakstiem; no laimes pilnā moku kambara dzīvoklī, gaidot, gaidot savu bendi, valsi mežā automašīnu priekšējo lukturu gaismā…?

      Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs… viens, divi, trīs.

      Lēns, lēns, lēns valsis…

      …jūs nomierināt, padzīt atmiņas, kas nedod jums mieru. Jums būs labāks miegs, jums vairs nerādīsies murgi, jo jums taču rādās murgi, vai ne? Jūs varat man droši uzticēties, jūs taču zināt, ka dzīve ne vienmēr ir saudzīga… Arī man ir tikusi sava daļa…

      Balss skanēja pretīgi salkani, izlūdzoties uzticību.

      Kāpēc, Kortesa kundze?

      …tāpēc, ka…

      …vai atsākt profesionālu darbību, jūs atkal rakstīsiet, protams, romānu… tas jūs izklaidēs, nodarbinās jūsu prātu, runā, ka tā var atkopties, ka rakstīšana ir kā terapija… jums vairs neatliks laika domāt par… vārdu sakot, jūs jau zināt, par to… to nelaimīgo… un balss aprāvās, kaunīgi pieklusa, nespēdama runāt par to, ko neuzdrošinājās pieminēt… Kādēļ lai jūs neatjaunotu šo laika posmu, ko, šķiet, tik ļoti mīlat, šo divpadsmito gadsimtu? Tā taču ir, vai ne? Divpadsmitais gadsimts ir jūsu specialitāte, vai ne? Divpadsmitā gadsimta jomā jūs esat nepārspējama! Olalā! Jūs ir vērts uzklausīt. Vēl aizvakar es teicu savam vīram: tā Kortesa kundze gan ir īsta gudrības aka! Gribētos zināt, kur viņa to visu ņēmusi! Kāpēc gan jūs nevarētu izdomāt kādu citu stāstu, kas jums atnestu laimi? Laiks ķerties pie darba!

      …tāpēc, ka…

      Jums vajadzētu uzrakstīt turpinājumu! Tūkstoši, es jums saku, simtiem tūkstošu cilvēku to vien gaida! Kādus panākumus jūs esat guvusi ar to grāmatu! Kā to īsti sauca? “Tik skaista karaliene”, ja? Nē… Kā jūs teicāt? Ak jā! “Tik pazemīga karaliene”, es gan to neesmu lasījusi, man nav laika, vai zināt, ar visu to mājsaimniecību, pārcelšanos un bērniem, taču mana svaine bija sajūsmā, un viņa man apsolīja to iedot, kad būs atkal dabūjusi šo grāmatu atpakaļ, jo viņa to ir aizdevusi kādai draudzenei… Tās grāmatas gan ir