Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

nepieķeras saviem bērniem… Tomēr viņai nepavisam negāja pie sirds šī ziņa, ka viņš drīz varētu atrasties tālu, ļoti tālu, un par to varēs pateikties nevis viņa mātes, bet gan vecmāmiņas labvēlībai. Viņa jutās mazliet aizvainota, mazliet sāpināta.

      – Vai arī man te ir kāds vārds sakāms? – viņa noprasīja, pūlēdamās apspiest dusmas.

      – Protams, tu esi mana māte!

      – Paldies.

      – Manuprāt, vismaz šoreiz Dižmāte rīkojas saprātīgi, – Gerijs uzstājīgi sacīja.

      – Kā gan citādi, viņa taču ir vienisprātis ar tevi!

      – Mammu, man ir divdesmit gadu… Manā vecumā nevar rīkoties saprātīgi! Ļauj man spēlēt klavieres, es vai mirstu no vēlēšanās to darīt, man neatliek nekas cits, lai noskaidrotu, vai esmu talantīgs. Ja ne, tad pievērsīšos desiņām un kartupeļiem…

      – Un kas tas par skolotāju, ko viņa tev sameklējusi?

      – Kāds pianists, kura vārdu es vairs neatceros, taču viņš ir viens no tām zvaigznēm, kuras mirdz pie debesu juma… Viņš vēl nav slavens, taču šis brīdis vairs nav tālu… Nākamnedēļ man ar viņu jāsatiekas.

      Tātad viss bija izlemts. Gerijs viņai lūdza padomu tāpēc, ka nevēlējās viņu aizvainot, taču kauliņi jau bija mesti. Viņa prata novērtēt dēla delikāto rīcību, viņa bija par to pateicīga un tāpēc vētra viņas prātā aprima.

      Viņa pastiepa roku un noglāstīja viņam vaigu.

      – Tātad… tu esi ar mieru?

      Tas izskanēja gandrīz kā kliedziens.

      – Ar vienu noteikumu… klavieres tu mācīsies spēlēt nopietni, gan mūziku, gan solfedžo, gan harmoniju… Tev ir jāstrādā pa īstam. Pavaicā savai vecmāmiņai, kurā skolā tu varētu pieteikties, gaidot braucienu uz Ņujorku. Viņai vajadzētu zināt arī to, jo viņas pārziņā taču ir viss!

      – Tu taču neesi…

      Viņš aprāvās, lai nesāpinātu māti.

      – Greizsirdīga? Nē. Tikai mazliet noskumusi, ka esmu atstumta… Viņš izskatījās vīlies, un viņa piespieda sevi iesmieties, lai Gerija saviebtā seja atvilgtu.

      – Nē taču! Kā nu ir, tā ir… Gluži vienkārši tu esi pieaudzis, un man pie tā vēl jāpierod…

      Man ir jāapvalda sava mīlestība.

      Es nedrīkstu kļūt viņam par slogu. Nedrīkstu smacēt.

      Agrāk viņi bija bijuši gandrīz kā pāris. Vēl viens cilvēks, ar kuru man ir dīvainas pāra attiecības. Žozefīne, Gerijs, man vairāk patīk slepenas, nevis oficiālas attiecības. Līdzzināšana, maigums, nevis gredzens pirkstā un visas tās muļķības.

      – Bet es taču vienmēr būšu šeit, mammu… tu to zini.

      – Jā, un viss ir ļoti labi! Es uzvedos kā veca īgņa…

      Viņš pasmaidīja, paņēma zaļu ābolu, iekoda tajā ar baltajiem zobiem, un viņai kļuva sāpīgi, redzot, ka dēls izskatās atvieglots. Viņš bija pateicis, ko domāja. Man ir divdesmit gadu, es gribu būt brīvs, neatkarīgs. Dzīvot tā, kā pats vēlos. Un tā vairs itin nemaz nav tava darīšana. Ļauj man dzīvot, klupt, ciest, veidoties, mocīties, atgūties, ļauj man netraucēti sasniegt to, ko vēlos.

      Tas ir normāli, viņa sev sacīja, arī paņemdama zaļu ābolu, viņš grib pelnīt pats. Vairs nevēlas dzīvot uz mana rēķina. Viņam pietrūkst vīrieša sabiedrības. Viņam nav tēva. Varbūt par tādu var kļūt tas privātskolotājs. Es vairs neiejaukšos.

      Gerijs bija uzaudzis sieviešu lokā: viņam līdzās bija atradusies māte, vecmāmiņa, Žozefīne, Zoē, Hortenze. Viņam bija vajadzīgs kāds vīrietis. Vīrietis, ar kuru parunāt par vīriešu lietām. Bet par ko gan vīrieši savā starpā sarunājās? Un vai viņi vispār to darīja?

      Viņa padzina šo zobgalīgo domu un iekodās zaļajā ābolā.

      Viņai vajadzēja pārtapt par māti, kura visu uztver viegli. Par māti – gaisa balonu.

      Un viņa dušā izdziedāja savu mīlestību pret dēlu. Viņa dziedāja pilnā balsī, it kā dziedātu par mīlestību, kuru nedrīkstētu atzīt.

      Bet nekur citur to nedrīkstēja pat izrādīt.

      Abi apēda katrs savu ābolu, saskatījās un pasmaidīja.

      Klusums nolaidās pār šiem abiem smaidiem, no kuriem viens vēstīja par stāsta sākumu, bet otrs – par tā beigām. Tas iezīmēja divatā pavadītas dzīves beigas. Šajā klusumā gandrīz varēja sadzirdēt, kā pārlūst viņas sirds.

      Šērlijai šis klusums ļoti nepatika.

      Tajā slēpās mākoņi.

      Viņa mēģināja tos izkliedēt, runāt par savu fondu, par uzvarām, kas bija gūtas cīņā pret lieko svaru. Par gaidāmajiem skandāliem. Viņai vajadzēja sameklēt sev kādu jaunu cīņas mērķi. Viņai ļoti patika cīnīties. Ne jau par neskaidrām ideoloģijām vai satraucošu politiku, bet gan par ikdienišķām lietām. Aizstāvēt savu tuvāko pret ikdienas briesmām, pret slēpto krāpšanu, kāda pastāvēja pārtikas industrijā, kad pircējiem liek noticēt, ka tiek samazinātas produktu cenas, lai gan patiesībā tiek samazināts uzturvielu daudzums vai nomainīts iesaiņojums. Viņa bija apkopojusi kāda pētījuma rezultātus par šiem intrigantiem, un kopš tā laika viņas dusmas bija vēl pieņēmušās spēkā…

      Gerijs klausījās, taču neko nedzirdēja.

      Viņš rotaļājās ar diviem mandarīniem, izripināja tos starp šķīvi un glāzi, atkal paņēma, vienu nomizoja un ceturtdaļu pasniedza mātei.

      – Un kā klājas Hortenzei? – Šērlija nopūtās, sapratusi, ka Geriju viņas stāsts neinteresē.

      – Hortenze kā jau Hortenze… – viņš attrauca, paraustīdams plecus.

      – Un Šarlotei?

      – Viss ir beidzies. Vārdu sakot, es domāju… Avīzēs par to vēl neraksta, taču viss ir…

      – Pavisam beidzies?

      Šērlija ienīda sevi par šādiem jautājumiem. Taču tas bija kaut kas stiprāks par viņu: vajadzēja pārtraukt starp viņiem iestājušos klusumu, saujām vien bārstot idiotiskus jautājumus.

      – Mammu! Izbeidz! Tu labi zini, ka man ļoti nepatīk, ja…

      – Labi, – viņa noteica un piecēlās. – Audience ir beigusies, es atkāpjos!

      Viņa sāka novākt galdu, likt šķīvjus trauku mazgājamajā mašīnā. – Tas vēl nav viss, – viņa nomurmināja, – taču man vēl ir daudz kas jāpadara… Paldies par brokastīm, tās bija gardas…

      Nu viņš sāka ripināt vīģes. Ar garajiem pirkstiem pa koka galdu.

      Bez steigas. Lēni, vienmērīgi.

      It kā viņam nekur nebūtu jāsteidzas.

      It kā viņam būtu pietiekami daudz laika, lai uzdotu jautājumu, kas nedeva viņam mieru, jautājumu, kuru, kā viņš pats labi zināja, nemaz nevajadzētu uzdot, jo citādi šī sieviete viņam pretī, šī sieviete, kuru viņš maigi mīlēja, ar kuru jau tik sen bija vienā komandā, ar kuru kopā bija uzveicis gan pūķus, gan čūskas, šī sieviete, kuru viņš vairāk par visu nevēlējās ne nonāvēt, ne ievainot… šī sieviete tiks gan nonāvēta, gan ievainota. Viņa vainas dēļ. Tāpēc, ka viņš grasījās no jauna atplēst vaļā senu brūci.

      Viņam vajadzēja to uzzināt.

      Viņam vajadzēja mēroties