Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

laikiem. Ka tā vairs nekad neatgriezīsies. It kā tā būtu uzrakstīta uz burvju tāfeles un nodzēsta. Viņi domā, ka, gadiem ejot, aizveras kādas durvis, aiz kurām paliek viņu jaunības kļūdas, vieglprātīga mīlestība, neveiksmes, gļēvums, meli, sīkās blēdības un pārkāpumi.

      Viņi sev iegalvo, ka tas viss ir aizmēzts prom. Ka tas viss ir paslaucīts zem paklāja.

      Viņi sev iegalvo, ka pagātnei ir ļoti atbilstošs nosaukums: tā ir pagājusi.

      Viss ir izgājis no modes, zaudējis aktualitāti, atpalicis.

      Apglabāts.

      Var pāršķirt jaunu lappusi. Jaunu lappusi, kuru lepni rotā skaistais nākotnes vārds. Tur ir dzīve, kādu viņi paši sev vēlas, tur viņi ir drošsirdīgi un paši var visu izraudzīties. Toreiz, pagātnē, viņi ne reizi neizdarīja izvēli. Viņi mocījās, viņi tika ietekmēti, viņi nezināja, kā domāt, viņi meklēja, sacīja “jā”, sacīja “nē”, runāja skopi, paši nezinādami, kāpēc. Tieši tāpēc jau arī tika izdomāts vārds “pagājis”: lai pārslīdētu pāri visam, kas mūs apgrūtina, liek sarkt vai trīcēt.

      Un tad kādu dienu viss atgriežas.

      Tas izkropļo tagadni. Ērti ierīkojas. Apgāna.

      Un beigās pat aizšķērso ceļu nākotnei.

      Šērlija bija domājusi, ka ir atbrīvojusies no savas pagātnes. Viņa bija domājusi, ka vairs nekad nevajadzēs par to runāt. Tomēr pagātne bija atgriezusies un atgādinājusi par sevi. Viņa papurināja galvu, sakrustoja pirkstus un nočukstēja: ej prom. Paliec, kur esi. Viņa īsti nezināja, kāpēc izrunā šos vārdus, taču tādā veidā viņa mēdza atvairīt briesmas. Izlikties, ka tās nepastāv. Un nu pagātne atkal bija atgriezusies. Caur to, kuru viņa mīlēja vairāk par visu pasaulē – viņas pašas dēlu.

      Todien, stāvēdama pie trauku mazgājamās mašīnas, pie šķīvjiem, uz kuriem olu dzeltenums bija atstājis zigzagus, Šērlija saprata, ka viņai nāksies atkal stāties pretī savai pagātnei.

      Viņa vairs nespēja aizbēgt. Šoreiz vairs ne. Reiz jau viņa bija aizbēgusi.

      Pagātne viņai bija dāvājusi dēlu.

      Labi, viņa sev sacīja, skatīdamās uz trauku mazgājamās mašīnas vāku, kas bija līdz galam vaļā, labi…

      Nebija jēgas kaut ko noliegt. Gerijs taču nebija ieņemts no Svētā Gara. Gerijam bija tēvs. Gerijs vēlējās savu tēvu satikt. Tas bija pilnīgi normāli, dziļi jāievelk elpa, jānoskaita līdz trīs un jārunā.

      Viņa ieslēdza trauku mazgājamo mašīnu, paņēma trauku dvieli, noslaucīja rokas, noskaitīja līdz trīs un pagriezās pret savu dēlu.

      Ieskatījās viņam tieši acīs un noprasīja:

      – Ko tieši tu gribi zināt?

      Viņa dzirdēja savu balsi, ļoti spalgu, mazliet trīcošu, it kā vainīgu. Norāja sevi: vai tad es esmu nodarījusi kaut ko sliktu? Neko. Tātad… Nesāc locīt muguru kā noziedzniece.

      Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un stalti izslējās. Metrs septiņdesmit, gatava uzņemt triecienu. Viņa centās sevi pierunāt, pārliecināt, lai no bailēm nestingtu kājas. Es ne to vien esmu redzējusi. Nepieļaušu, ka mani izmet no segliem šis pienapuika, kuru pati esmu zīdījusi.

      – Es gribu zināt, kas ir mans tēvs, un es gribu ar viņu satikties.

      Viņš skaidri izrunāja katru zilbi. Viņš centās runāt tik neitrāli, cik vien iespējams. Neapsūdzēt, nemēģināt nokārtot rēķinus, tikai noskaidrot.

      Līdz šai ievērojamajai dienai viņš nebija uzdevis nevienu jautājumu.

      Aizpildot skolas anketas vai pases izsniegšanas pieprasījumu, vietā, kur bija jānorāda tēva vārds, viņš rakstīja “nezināms”, it kā tas būtu pašsaprotami, it kā visi pasaules zēni būtu dzimuši nezināmiem tēviem, it kā visi vīrieši būtu neauglīgi un nespētu radīt bērnus. Dažreiz viņš jutās pārsteigts, redzot skumjas, kas parādījās dažu cilvēku sejās, kuri bija izlasījuši šo ierakstu. Galvenokārt tie bija skolotāji, kuri mēdza noglāstīt viņam galvu un nopūsties. Viņš klusībā smaidīja un veltīgi centās saprast, kāpēc par to vajadzētu bēdāties.

      Taču šodien skvoša klubā, uz kuru viņš bija aizgājis, lai uzspēlētu vienu partiju kopā ar savu draugu Saimonu, un abi jau grasījās doties uz dušu, kad Saimons bija izmetis: ar ko tavs tēvs īsti nodarbojas? Esmu aizmirsis… Gerijs bija paraustījis plecus, atbildējis, ka viņam nav tēva, iegājis dušā un atgriezis karsto ūdeni. Kā tad tā – tev nav tēva! Visiem ir tēvs! Jā, bet man nav, Gerijs ieziepēdamies bija attraucis un ieberzējis ziepju putas acīs. Protams, ka tev ir tēvs, Saimons aiz starpsienas nerimās.

      Saimons Marijs bija maza auguma rudmatis, kuram draudēja plikpaurība. Lai saglabātu atlikušos matus, viņš izmantoja visus iespējamos līdzekļus. Saimons Marijs bija zinātnieks. Viņš strādāja grupā, kura laboratorijā pētīja gaļas mušas kāpuru reproduktīvās īpašības, lai izstrādātu antibiotikas, kuru pamatā būtu seraticīns, zaļo mušu kāpuru dabisko izdalījumu sastāvdaļa, kas spēja uzveikt ogļu putekļu radītas infekcijas. Vienīgā problēma, Saimons precizēja, ir tāda, ka šobrīd viena seraticīna piliena iegūšanai mums ir nepieciešamas divdesmit tases kāpuru izdalītā šķidruma! Eh, draudziņ, tad jau tev līdz Nobela prēmijai vēl tālu, Gerijs skaļi iesmējās.

      Šodien bija pienākusi Saimona Marija kārta skaļi smieties.

      – Tu sevi uzskati par Jēzu vai kā? – viņš bija atcirtis, iznākdams no dušas un sparīgi slaucīdams muguru. – Un tava māte ir jaunava Marija! Nestāsti pasakas, vecīt! Ja negribi runāt par savu tēvu, tad tā arī pasaki, un es neko vairs nejautāšu, tikai nestāsti, ka tev tāda vispār nav! Tas nekādi nav iespējams.

      Drauga kategoriskais tonis Geriju bija aizskāris. Viņš neko nebija atbildējis. Pareizāk sakot, norūcis not your business!, un Saimons bija sapratis, ka uzstāt būtu aplam.

      Vēlāk, savā istabā, jau tūkstoš un pirmo reizi klausīdamies Clavier bien tempéré fragmentu, viņš atkal bija atcerējies sarunu ar Saimonu. Viņš bija nolicis savu bioloģiski audzēto kartupeļu čipsu paku – tie bija vienīgie, ko viņa māte spēja paciest – un skaļi sev pateicis: bet tā taču ir! Viņam taisnība! Man noteikti ir tēvs! Un šis atklājums viņu bija satriecis.

      Kas bija šis vīrietis? Vai viņš vēl bija dzīvs? Kur viņš dzīvoja? Vai viņam bija vēl arī citi bērni? Ar ko viņš nodarbojās? Kāpēc viņš ne reizi nebija licis par sevi manīt? Gerijs vairs nedzirdēja Glena Gūlda klavierspēli. Viņš bija nostājies pie spoguļa un sācis iztēloties vīrieti ar tādiem pašiem matiem, acīm, smaidu, pleciem, kas viņam pašam likās pārāk šauri, mazliet par daudz uzkumpuši…

      Man ir tēvs.

      Un viņš bija sajuties vienlaikus satriekts, apburts, ziņkāres pārņemts, pārsteigts, noskumis, jautājumu satraukts.

      Man ir tēvs.

      Un kā viņu vispār sauc?

      Būdams mazs, Gerijs bija pavaicājis mātei, vai viņam ir tēvs, viņa bija atteikusi, ka, protams, ir, taču es viņu neatceros… un kādu dienu, ejot cauri Parīzes Triumfa arkai, viņa Gerijam bija parādījusi Nezināmā kareivja kapu un izmetusi: nezināms, gluži tāpat kā tavs tēvs. Gerijs bija paskatījies uz mazo liesmiņu, kas dega zem augstās velves, un atkārtojis: nezināms.

      Viņš vairs ne reizi nebija pieminējis savu tēvu, un visur, gan skolas anketās, gan citur nodēvējis viņu par Nezināmo.

      Taču šorīt mātes virtuvē viņš vēlējās noskaidrot patiesību.

      Un, redzēdams, ka māte nopūšas un neko neatbild, viņš piemetināja:

      – Es