Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

no rokām glāzes, mēģināja nostāties pie sienas, lai kopīgi izvemtos. Nožēlojami! So crass! Viņa ieknieba melnā piedurknē, un vīrietis kaut ko norūca. Viņa pārsteigta aprāvās, jo pazina šo balsi. Parakņājās pamatīgāk, līdz uzgāja Geriju Vordu.

      Viņš bija izlaidies guļus zem neskaitāmām mēteļu kārtām, uzlicis austiņas, aizvēris acis, un izbaudīja mūziku.

      – Gerij! – viņa iesaucās. – Ko tu te dari?

      Viņš noņēma austiņas un apjucis uzlūkoja Hortenzi.

      – Es klausos diženo Glenu Gūldu… Tas ir tik skaisti, Hortenze, tik skaisti. Viņš šīm notīm liek skanēt kā dzīvām pērlēm un…

      – Bet tu neatrodies koncertā! Tu esi atnācis uz viesībām!

      – Viesības man iedveš šausmas.

      – Bet tu taču pats atnāci…

      – Es domāju, ka tu jau esi prom…

      – Un kas tev stāv acu priekšā? Mans rēgs? – Es tevi meklēju, es tevi nekur neredzēju…

      – Bet es tevi redzēju kopā ar to jaunkundzi, kuru negribu saukt vārdā. Tu biji pielipis viņai klāt, pieķēries kā sargādams. Šausmas…

      – Viņa bija piedzērusies, es viņu turēju stāvus…

      – Kopš kura laika tu strādā Sarkanajā Krustā?

      – Domā, ko gribi, taču es viņu turēju un meklēju tevi ar skatienu…

      – Varbūt tev vajadzētu iegādāties baltu spieķi?

      – Es redzēju, kā tu runāji ar tiem diviem kretīniem… Tad es likos mierā. Tu dievini kretīnus.

      Viņš no jauna uzlika austiņas, uzvilka mēteļus sev virsū, grasīdamies atkal pazust zem mīkstā, smagā sloga, kas viņu izolēja no pārējās pasaules.

      – Gerij! – Hortenze pavēlēja. – Paklausies!

      Viņš pēkšņi pastiepa roku un pievilka Hortenzi sev klāt. Viņa panira zem rupjas un mīkstas vilnas auduma kaudzes, sajuta neskaitāmus parfīmus, pazina Hermes, Chanel, Armani, kas bija sajaukušies kopā, izlauzās cauri zīda oderēm un raupjām piedurknēm, mēģināja pretoties, izrauties no rokām, kuras vilka viņu sev līdzi, taču Gerijs piespieda viņu sev klāt un uzvilka mēteļus viņiem pāri.

      – Sasodīts! Ja nu kāds mūs ierauga!

      Viņa piespieda degunu Gerijam pie kakla. Tad sajuta plastmasas vadu pie savas auss un izdzirdēja arī mūziku.

      – Paklausies, paklausies, cik tas ir skaisti. Le Clavier bien tempéré…

      Viņš mazliet atrāvās un smaidīdams uzlūkoja Hortenzi.

      – Vai esi dzirdējusi kaut ko skaistāku?

      – Gerij! Kāpēc…

      – Kuš! Paklausies… Glens Gūlds nedauza pa taustiņiem, viņš tos izceļ, iztēlojas, rada no jauna, veido, izdomā, liekot klavierēm skanēt tik izcili. Viņš nedara neko citu, kā vien priecājas par to, ka muzicē! Tas ir ārkārtīgi jutekliski, gan materiāli, gan nemateriāli…

      – Gerij!

      – Jutekliski, atturīgi, gaisīgi… Tā, it kā… es pat nezinu…

      – Kad tu man liki atnākt šurp…

      – Labāk paklausies vēl…

      – Es gribētu zināt…

      – Tu taču ne mirkli nespēj paklusēt!

      Istabas durvis tika atrautas vaļā, un viņi izdzirdēja skaļu sievietes balsi. Pārāk daudz iedzērušas sievietes piesmakušo, neveiklo, juceklīgo valodu. Viņa grīļodamās nāca tuvāk, uztriecās kamīnam, nolamājās, devās uzmeklēt savu mēteli…

      – Es to nenoliku uz gultas, tas ir kaut kur tepat. Vispār jau tas ir Balensiaga…

      Viņa nebija viena. Viņa sarunājās ar kādu vīrieti.

      – Vai esat pārliecināta? – vīrietis vaicāja.

      – Protams, ka esmu pārliecināta! Balensiaga firmas mētelis! Ceru, jūs zināt, ko tas nozīmē!

      – Tā ir Šarlote, – Gerijs nočukstēja. – Es pazīstu viņas balsi. Ak dievs! Kas ar viņu ir noticis? Viņa taču nekad nedzer!

      Viņa gribēja zināt: vai neesat redzējis Geriju Vordu? Viņam vajadzēja būt kopā ar mani… Viņš pēkšņi kaut kur nozuda. Aizgāja. Izkūpēja gaisā! I’m so fucked up. Can’t even walk!

      Viņa ar visu svaru atkrita lielajā gultā, un Gerijs steidzīgi pievilka kājas, piespiezdams tās Hortenzes kājām. Viņš ar zīmi lika viņai klusēt un gulēt nekustīgi. Viņa dzirdēja gan savas, gan Gerija sirds apslāpētos pukstus. Hortenze pamēģināja likt tām sisties vienā ritmā un pasmaidīja.

      Gerijs pamanīja viņas smaidu un čukstus pavaicāja: kāpēc tu smejies? Es nesmejos, es smaidu… Viņš piespieda Hortenzi sev klāt un viņa nepretojās. Es tevi esmu sagūstījis, tu vairs nevari pakustēties… Tu esi mani sagūstījis tāpēc, ka es vairs nevaru pakustēties, bet pagaidi tikai mazliet… Gerijs aizspieda viņai muti ar plaukstu, lai apklusinātu, un viņa atkal pasmaidīja.

      – Vai esat reiz beidzis skatīties spogulī? – Šarlote Bredsberija iesaucās balsī, kas uzkūleņoja par oktāvu spalgāk.

      – Manuprāt, gultā kāds ir… Tā kustas…

      – Un es domāju, ka jūs esat par daudz iedzērusi. Jums vajadzētu doties pie miera… Jūs esat nožēlojamā stāvoklī, – vīrietis atbildēja tā, it kā runātu ar slimu bērnu.

      – Nē! Goda vārds, šī gulta kustas!

      – Tā saka visi, kuri ir par daudz iedzēruši… Jums jādodas mājās!

      – Bet kā lai es tur nokļūstu? – Šarlote Bredsberija novaidējās. – Ak! Mans dievs! Nekad neesmu bijusi tā piedzērusies… Kur viņš ir palicis? Vai jūs nezināt? Un izbeidziet taču reiz skatīties spogulī! Tas jau kļūst apnicīgi!

      – Es neskatos uz sevi, es sev saku, ka man kaut kā pietrūkst… kaut kā tāda, kas man bija, kad es te ierados…

      – Nemeklējiet! Jums trūkst kaut kā tāda, kā nekad nav bijis…

      – Ak tā?

      Kad viņa vienreiz ies prom? Hortenze nopūtās. Viņa labāk būtu vēlējusies izrauties un atbrīvot viņiem vietu… Man ir ļoti labi, Gerijs sacīja… Tā varētu darīt visās viesībās, paslēpties zem mēteļiem un… Viņš glāstoši pārvilka pirkstu pār Hortenzes lūpām. Man ļoti gribas tevi noskūpstīt… un, starp citu, es zinu, ka es tevi reiz noskūpstīšu, Hortenze Kortesa. Hortenze sajuta viņa elpas dvesmu sev uz lūpām un atbildēja, viegli pieskardamās viņa mutei: tas ir pārāk viegli, pārāk viegli, Gerij Vord, paradīzē nevar nokļūt steigā. Viņa pirksts maigi slīdēja ap viņas lūpām. Pēc tam varam visu sarežģīt, man ir daudz ideju…

      – Es jums neprasu, kas tas ir, jo baidos, ka atbilde nebūs pieklājīga, – vīrietis sacīja.

      – Es gribu uz mājām. Rīt man agri jāceļas…

      – Ā! Skaidrs, man bija sarkana šalle!

      – Cik vulgāri!

      – Es jūs lūdzu…

      Kāda stulbene! Hortenze nolamājās. Nu viņš nemūžam negribēs pavadīt viņu uz mājām! Kuš! Gerijs pavēlēja, turpinādams ar pirkstiem glāstīt Hortenzes lūpas. Vai tu zini, ka tavām lūpām abās pusēs nav vienāds izliekums? Hortenze atrāvās, tu gribi teikt, ka