Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

jau ir vienalga, tu vari kļūt resns… turklāt tev nekad nav pumpu… Tā taču ir, suņiem nekad nav pumpu.

      Suņiem nebija ne pumpu, ne mīļoto, kas viņus apbēdinātu. Suņi priecājās par vienu vienīgu cepumu. Viņi tikai aplaizījās un luncināja asti. Tikai Digeklēnam astes vairs nebija. Tāpēc nekad nevarēja zināt, vai viņš ir apmierināts, vai arī to vajadzēja noprast no viņa skatiena.

      Zoē pielēca kājās un aizskrēja pavaicāt mātei, vai Gaetāns Ziemassvētkos drīkstēs atbraukt pie viņām ciemos.

      Ifigēnija sēdēja virtuvē, turēdama klēpī savu svētdienas somu. Tā bija skaista krokodilādas imitācijas soma ar Hermes aizdares atdarinājumu. Vajadzēja patiešām labi ieskatīties, lai pamanītu, ka soma ir no sintētiska materiāla. Viņas mati šoreiz bija vienā krāsā, un Zoē viņu nemaz nepazina. Viņas mati ne vien vairs neplīvoja, bet pat bija gludi pieglausti. Tie slīga lejup gar viņas vaigiem kā vecas atraitnes plīvurs.

      Viņa patlaban stāstīja Žozefīnei par savu darba interviju pie podologa un izskatījās ļoti aizkaitināta.

      – Vai drīkst pret cilvēkiem izturēties kā pret lopiem, aizbildinoties, ka tiek meklēts darbinieks, Kortesa kundze? Es jums vaicāju…

      – Nē… Jums taisnība, Ifigēnij. Ir ļoti svarīgi saglabāt cieņu.

      – Pff! Cieņu! Tas ir tik nodrāzts vārds!

      – Nekādā ziņā! To vajadzētu atkal atjaunot… Jūs neļāvāt ar sevi tā izrīkoties, un tas ir ļoti labi.

      – Cieņa izmaksā dārgi! Skaidra lieta, ka viņš mani nepieņems darbā. Es parasti cenšos saglabāt mieru, bet, ja man uzdod tādus jautājumus!.. Man neatlika nekas cits, kā vien atbildēt, ka tas uz viņu neattiecas…

      Abas sievietes apklusa. Ifigēnija knibinājās ap savas somas aizdari, bet Žozefīne kodīja lūpas, gudrodama stratēģiju Ifigēnijas glābšanai. Radio virtuvē raidīja džezu, un Zoē pazina Četa Beikera trompetes spēli. Viņa ieklausījās uzmanīgāk, lai sadzirdētu fragmenta nosaukumu un pārliecinātos, ka nav kļūdījusies, taču radiostacijas TSF Jazz diktora vārdus pārskanēja Ifigēnijas balss:

      – Ko tad lai dara, Kortesa kundze?

      – Jūs vēl neesat padzīta no savas sardzes mājiņas. Ar jums rēķinās…

      – Man nepatīk tāds juceklis… Ir jāatrod kaut kas tāds, kas neļautu mani izdzīt.

      – Iespējams, ka esmu izdomājusi…

      – Runājiet, Kortesa kundze, runājiet…

      – Varētu palaist pa visu namu kādu lūgumrakstu… lūgumrakstu, ko būs parakstījuši visi, un kurā būs pieprasīts, lai jūs paliekat savā vietā… Tad pārvaldniekam vairs pat prātā neienāks jūs vajāt… Galu galā tas ir jāizlemj mājas iemītniekiem.

      – Tā nu gan ir laba doma, Kortesa kundze. Patiešām laba doma!

      Un vai jūs to lūgumrakstu uzrakstīsiet?

      – Es to uzrakstīšu un aiznesīšu parakstīt visiem mājas iemītniekiem. Vai jums ar cilvēkiem ir labas attiecības, Ifigēnij?

      1

      1957. gadā uzņemta Leo Makerija filma, kuru Francijā izrādīja ar nosaukumu “Viņa un viņš”.