Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Un Zoē? Nevar būt! Viņai drīz jau būs piecpadsmit? Vai viņai klājas labi? Ē… viņš bija dēls tam… Gaetāns? Viņš viņai sūta vēstules, zvana… Nabaga puisis! Tas taču ir tik mokoši! Un Ifigēnija? Vai viņa ir atgriezusies pie sava vīra – bandīta? Nemūžam? Un bērni? Un Sandoza kungs, vai viņš jau ir viņu uzrunājis? Neuzdrošinās? Neticu, ka viņš varētu dabūt kurvīti! Bet ko tad viņš īsti gaida, tas lielais nejēga? Kamēr sāks apsūnot? Viņa runāja skaļi, dimdināja vārdus, bēra jautājumus, lai izrautu Žo no klusēšanas, un šķindināja smieklu zvaniņus.

      Vai tev ir kādas ziņas par Marselu un Žoziannu? Ā… Viņš tev sūta ziedus, viņa tev zvana pa telefonu… Zini, viņi tevi ļoti mīl. Tev vajadzētu viņus apciemot. Tu negribi… Kāpēc?

      …tāpēc, ka…

      Un Garibaldi, izskatīgais inspektors, vai tu viņu vēl satiec? Vienmēr savā vietā? Tātad tu tiec labi apsargāta! Un Pinarelli dēls? Vēl aizvien kopā ar māti? Vai tikai viņš gadījumā nav mīkstais? Un baudkārais Mersona kungs? Un kuplā Mersona kundze?

      Saki, vai to divu… ē… dzīvokļi ir brīvi? Vai ir kādi jaunumi? Vēl ne… Tu ar viņiem tiecies, taču nesarunājies… un tas… tas vēl ir tukšs… Tu negribi… Es saprotu, manu Žo, tomēr tev vajadzētu sevi piespiest… tu nedrīksti visu atlikušo dzīvi pavadīt kā ziemas miegā… Kāpēc tu negribi atbraukt pie manis? Tu nevari sava zinātniskā darba dēļ… Bet varbūt… pēc tam? Uz dažām dienām atbrauc uz Londonu. Tu varēsi satikties ar Hortenzi, ar Geriju, mēs kaut kur aiziesim, es tevi aizvedīšu pavizināties ar laivu pa Hempstedas dīķi pašā Londonas vidū, tas ir ģeniāli, sajūta kā deviņpadsmitajā gadsimtā, tur ir koka pontontilts, ūdensrozes, un ūdens ir salts kā ledus. Es tur peldos katru rītu un esmu neiedomājami labā formā… Vai tu vēl klausies?

      Jautājumu brāzmas, lai izrautu no sastinguma bēdu mocīto Žozefīni un izvairītos no viena vienīga jautājuma, kurš viņu vajāja…

      Kāpēc?

      Kāpēc viņa metās šim vīrietim tieši rīklē? Šim neprātīgajam, kurš aukstasinīgi slepkavoja, mocīja savu sievu un bērnus, padarīja viņu par verdzeni un nodūra?

      Manu māsu, manu lielo māsu, manu elku, manu skaistuli, manu mīlestību, visskaistāko, visgudrāko, viņas asinis pulsē man deniņos un zem ādas…

      Kāpēc, Žozefīne lūdzoši vaicāja, kāpēc?

      …tāpēc, ka…

      atbildēja nepazīstama balss.

      …tāpēc, ka…

      Tāpēc, ka Irisa bija cerējusi tādējādi atrast mīlestību. Viņa bija atdevusies bez jebkāda aprēķina, pilnīgi aizmirsusies, un viņš viņai bija solījis visu pasaules laimi. Viņa bija noticējusi. Viņa bija nomirusi laimīga, tik laimīga…

      It kā agrāk nekad nebūtu tāda bijusi.

      Kāpēc?

      Viņa nespēja atvairīt šos vārdus, kuri kā naglas tika iedzīti viņai galvā, liekot aizmirst par visiem pārējiem svilinoši asajiem jautājumiem, tie cēla augstas sienas, kurām viņa netika pāri.

      Un kāpēc es esmu dzīva?

      Šķiet, tāpēc, ka esmu izdzīvotāja…

      Šērlija nepadevās. Viņa īgni norūca:

      – Tu nemaz neklausies, ko es saku… Es labi dzirdu, ka tu manī neklausies…

      – Man negribas runāt…

      – Tu nedrīksti tā darīt. Nenoslēdzies sevī…

      – Šērlij…

      – Es zinu, kādas domas tevi nomoka un smacē… Zinu! Tā nav tava vaina, Žo…

      – …

      – Un arī viņš ne pie kā nav vainīgs… Tu neesi vainīga, un viņš nav vainīgs… Kāpēc tu nevēlies ar viņu satikties? Kāpēc tu neatbildi uz viņa zvaniem?

      …tāpēc, ka…

      – Viņš teica, ka pagaidīs, taču viņš to nedarīs visu mūžu, Žo! Tu moki sevi, tu moki viņu, un kāds no tā ir labums? Ne jau jums vajadzētu…

      Pēkšņi Žozefīne atkal atguva runas spējas. It kā kāds būtu atgriezis vaļā viņas rīkli, to atvēris, izlauzis, atkailinājis balss saites, lai viņa varētu kliegt, un viņa sāka kliegt, kliegt klausulē, kliegt uz savu draudzeni, kura zvanīja katru dienu, lai pateiktu: es esmu tepat, esmu tev līdzās…

      – Lasies prom, Šērlij, vācies, liec mani mierā…

      – Velns parāvis! Ej tu galīgi, Žo! Tu tāpat vairs neko nevari mainīt! Tad kāpēc, ko? Kāpēc?

      …tāpēc, ka…

      Un, kamēr viņai nebija atbildes uz šiem vārdiem, viņa nespēja atsākt dzīvot. Viņa palika nekustīga, iesprostota, klusa, viņa vairs nesmaidīja, neizgrūda prieka un baudas kliedzienus, ļaujoties aizmirstībai viņa apskāvienos.

      Filipa Dipēna rokās. Tas bija Irisas Dipēnas vīrs. Viņas māsas vīrs. Vīrietis, ar kuru viņa bija runājusi visu nakti, piekļāvusi lūpas viņam pie auss.

      Vīrietis, kura rokās viņa sevi iztēlojās. Vīrietis, kuru viņai vajadzēja aizmirst.

      Viņa bija mirusi.

      Irisu bija aizrāvis prom balts naža asmens, viņai griežoties lēnā valsī automašīnu priekšējo lukturu gaismā. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīs, tā esmu es, Žo, nāc, paskaties, cik tas ir viegli!

      Jauna Irisas izdomāta izklaide. Kā toreiz, kad viņas vēl bija mazas.

      Kriks un Kroks nokraukšķināja lielo Kruku, kurš pats gribēja viņus nokraukšķināt…

      Todien, klajumā, Lielais Kruks bija guvis virsroku.

      Viņš bija nokraukšķinājis Irisu.

      Viņš grasījās nokraukšķināt arī Žozefīni.

      Žozefīne allaž bija sekojusi Irisai.

      – Tieši tā, Žo, – Šērlija pa telefonu viņai nedeva mieru, – tieši tā, tev atkal jāsaņemas… Tu dari tikai pašu nepieciešamāko, dzīvo Zoē un Hortenzes dēļ, maksā par viņu mācībām, dzīvo tā, kā jau mazai, jaukai māmiņai klājas, un atsakies no visa pārējā! Tev nav tiesību būt sievietei tāpēc, ka tā otra, kura bija “īsta” sieviete, ir mirusi… Tu sev to aizliedz! Zini, es esmu tava draudzene, es tev nepiekrītu, un es tev…

      Žozefīne nolika klausuli.

      Šērlija zvanīja un vienmēr uzdeva vienu un to pašu jautājumu, kas dusmās izlauzās pār viņas lūpām: bet es nesaprotu, uzreiz pēc Irisas nāves tu ar viņu pārgulēji, viņš bija kopā ar tevi, tu biji kopā ar viņu, tātad? Atbildi, Žo, atbildi man!

      Žozefīne ļāva klausulei izslīdēt no rokām, aizvēra acis, iespieda galvu starp elkoņiem. Nekādu atgādinājumu par to reizi, aizmirst, aizmirst… Balss klausulē līdzinājās saniknota mājas gariņa lēkāšanai.

      – Tu sevi esi ieslodzījusi… vai ne? Bet kāpēc? Kādēļ, Žo? Tev nav tiesību…

      Žozefīne aizmeta klausuli pret sienu.

      Viņa gribēja aizmirst šīs laimīgās dienas.

      Dienas, kad bija izšķīdusi viņā, nozudusi viņā, aizmirsusies viņā. Vai arī apreibusi no laimes, jo varēja viņam pieskarties, viņu skūpstīt.

      To atcerēdamās, viņa piespieda pirkstus sev pie lūpām un čukstēja: Filip… Filip…

      Šērlijai viņa to nestāstīja.

      Viņa to nestāstīja nevienam.

      To zināja vienīgi Digeklēns.

      Digeklēns,