Centrālparka vāveres pirmdienās skumst. Katrīna Pankola

Viņš noteikti uzķersies uz tava apzeltītā āķa. Dior augstpapēžu kurpes un Brikleinas vintage veikalā pirktā mazā, melnā Alaïa firmas kleitiņa bija viņu pārvērtusi par atturīgu seksbumbu. Ja gribēšu, būšu seksbumba, ja nolemšu, būšu atturīga, viņa sev pačukstēja spogulī un pameta savam atspīdumam gaisa skūpstu. Es vēl neesmu izlēmusi, vai rīkošos uzreiz vai arī nogaidīšu… Gan redzēsim.

      Viņa abus ieraudzīja uzreiz. Ienākusi telpā, viņa ieraudzīja Geriju pie Bredsberijas rokas; viņa skaļi iesmējās, atmetusi galvu un atklājusi kaklu, kas bija ziloņkaula baltumā; maigi aizlika plaukstu priekšā savām bālajām lūpām, kā atvainodamās par tik vulgāru pēkšņas jautrības izpausmi. Gerijs piespieda viņu sev klāt, aplicis roku ap viņas tievo, ak, tik tievo vidukli. Viņa tumšmatainā galva piekļauta Indes galvai… Hortenzei gribējās mirt.

      Viņai uznāca vēlēšanās atgriezties istabā, izlamāt spoguli, paņemt mēteli un doties prom.

      Taču tad viņa atcerējās, ar kādām pūlēm un viltu bija ielavījusies šajā vietā, sakoda zobus un devās pie bufetes galda, kur izgāza savas dusmas uz lēto šampanieti un pūtaino viesmīli.

      Un ko man tagad darīt, viņa nodomāja.

      Harpunēt pirmo pieņemama izskata vīrieti, kas gadīsies pa rokai, un sākt dūdot viņa apskāvienā? Tas jau bija darīts tūkstošiem reižu. Tā bija nodrāzta, nožēlojama, smieklīga stratēģija. Gerijs sapratīs, ka es jūtos aizskarta, un atbildēs man ar nežēlīgu smaidu: taisies prom.

      Un man nekas cits neatliks.

      Nē, nē!

      Ir jāizturas kā apmierinātai, brīvai sievietei, kurai nav vajadzīgs vīrietis, lai sasniegtu virsotni… Jāsakniebj lūpas nicinājuma pilnā smaidā, jātēlo pārsteigums, ja sastapšos ar šo nolādēto pāri, un jāuzmeklē pūlī viens vai divi nejēgas, ar ko uzturēt sarunu, pirms atkal varēšu doties mājās… ar metro.

      Mērija Dorsija visu uztvēra nopietni. Tā bija žilbinoša, brīva sieviete, viena no tām, kurām dzīvē ir tikai viens mērķis: atrast vīrieti. Vienalga kādu, lai tikai viņš paliktu kopā ar viņu ilgāk par četrdesmit astoņām stundām. Ja viņš palika uz visu nedēļas nogali, tā jau bija svētlaime. Lielākā daļa puišu, ko Mērija Dorsija aizveda uz savu dzīvokli upes dienvidu krastā, nozuda, pirms vēl viņa bija paguvusi noskaidrot viņu uzvārdu. Pēdējoreiz, kad Hortenze kopā ar Nikolasu viņu bija sastapusi Boroumārketā, Mērija bija klusi pačukstējusi: viņš ir ļoti mīļš! Kad būsi tikusi ar viņu galā, vai atdosi viņu man? Vai tu redzi, kāda viņam ir ķermeņa augšdaļa? Tā ir krietni vien par garu! Hortenze bija iebildusi. Man nospļauties. Gara ķermeņa augšdaļa nozīmē interesantu piedēkli.

      Mērija Dorsija bija bezcerīgs gadījums. Viņa bija izmēģinājusi visu: ātro satikšanos, lēno satikšanos, “aklos” randiņus, iepazīšanos ar ebrejiem un kristiešiem, ar leiboristiem un torijiem, neķītros, interneta un fetišistu randiņus… Viņa bija gatava riskēt ar visu, lai tikai vairs vakaros nevajadzētu vienai pašai sēdēt mājās, ēst saldējumu Ben & Jerry un liet asaras, skatoties filmas An affair to remember1 pēdējo ainu. Viena pati, noplukušā apakšveļā, saņurcītu papīra salvetīšu ielenkumā, Mērija šņukstēja: es gribu vīrieti, kurš mani apsegtu ar pledu un nēsātu mani uz rokām! Un, kad bija kāri izēsti vēl vairāki trauciņi ar saldējumu un izdzerta pudele Drambuie, bet Mērijas seja kļuvusi lipīga no asarām un skropstu tušas, viņa vēl piebilda: “Tādu kā Kerijs Grānts pasaulē vairs nav, viss ir beidzies, beidzies… vīrišķīgiem vīriešiem draud pilnīga iznīcība.” Un elsodama atkrita izlietoto salvetīšu kaudzē.

      Viņai ļoti patika atstāstīt šīs nožēlojamās ainas, kurām patiesībā nebija nekādas vērtības. Viņa apgalvoja, ka ir nepieciešams nolaisties līdz pašām riebuma dzīlēm, lai pēc tam atkal varētu iznirt virspusē.

      Atcerējusies šo sarunu, Hortenze, kura bija grasījusies uzlikt plaukstu Mērijai Dorsijai uz pleca, pēkšņi pārdomāja un pagriezās pret kādu gaišmatainu, valdzinošu, pārsteidzošu stāvu…

      Un tieši tā viņa ieraudzīja Agnesi Deinu. Pašu Agnesi Deinu. Visslavenāko meiteni. Pašu galveno. To, kura spēja notriekt Keitu Mosu no “mēles”. Burberry, Giorgio Armani, Jean-Paul Gaultier slepeno iedvesmotāju, kura bija apdziedāta raidījumā Five O’Clock Heroes un bija redzama uz žurnālu Vogue, Elle, Grazia vākiem. Tur nu viņa bija, ļoti gaišmataina, ļoti trausla, apsējusi ļoti tumši zilu lakatiņu ap ļoti īsi apgrieztajiem, ļoti gaišajiem matiem, ļoti sarkanās zeķbiksēs un ļoti baltās tenisa kurpēs, īsā mežģīņu kleitiņā ar volāniem un no veciem, novalkātiem džinsiem šūtā jakā.

      Dievišķīgi!

      Un ar ko gan sarunājās plati, labvēlīgi smaidošā un acīmredzami ieinteresētā Agnese Deina, kamēr viņas skatiens klīda apkārt, meklējot vēl kādu zivi, ko noķert uz āķa? Ar Stīvenu un Niku, abiem kino mīļotājiem, kurus Hortenze bija izmantojusi kā ieejas biļeti.

      Hortenze sāņus virzījās cauri pūlim. Tikusi līdz nelielajai grupai, viņa iesaistījās sarunā.

      Izskatīgākais no abiem, Niks, stāstīja, kā bija piedalījies Parīzes modes nedēļas Hedi Slimane skatē. Agnese Deina vēlējās zināt, ko viņš domā par Hedi kolekciju. Niks atbildēja, ka spilgtāk gan atceras modes skates mocības, tomēr visvairāk viņam atmiņā palikusi tā meitene, kura kādā Parīzes naktsklubā bija nogāzusies pa kāpnēm.

      Viņi sāka smieties. Hortenze piespieda sevi darīt tāpat. Tad Agnese izņēma no savas mazītiņās, sarkanās somiņas flomāsteru un pierakstīja naktskluba nosaukumu uz savas baltās tenisa kurpes. Hortenze vēroja kā apburta. Viņa sev vaicāja, vai pa gabalu izskatās, ka viņa pieder pie šīs grupas, un panācās tuvāk, lai nevienam par to nerastos nekādas šaubas.

      Pienāca vēl kāda meitene, paņēma Nika glāzi un vienā rāvienā to iztukšoja. Tad atbalstījās Agnesei pret plecu un sāka tarkšķēt:

      – I’m so pissed off! Cik pretīga ballīte! Nudien, nedēļas nogalē Londonā paliek tikai trūcīgie! Kaut es labāk būtu braukusi uz laukiem! Kas tā tāda? – viņa noprasīja, pastiepdama uz Hortenzes pusi sarkanu nagu.

      Hortenze nosauca savu vārdu, pūlēdamās slēpt savu franču akcentu.

      – French? – jaunatnācēja noprasīja, savilkusi niknu seju.

      – Tātad jūs pazīstat Eidī Slimānu? – Niks noprasīja, plati iepletis ogļu melnās acis.

      Hortenze pēkšņi atcerējās, ka bija redzējusi viņa fotogrāfiju izdevumā Metro, kurā redzams, kā viņš ņem no Eimijas Vainhausas kādu sainīti.

      – Ē… nē! – Hortenze sastomījās, Nika gludās sejas pārsteigta.

      – Ak tā, – viņš vīlies novilka.

      – Nu tad kāda jēga būt francūzietei? – noteica meitene ar sarkanajiem nagiem un paraustīja plecus. – Anyway, dzīvē nekam nav jēgas, atliek vienīgi gaidīt, kamēr paies laiks un pienāks nāve… Tu te paliksi vēl ilgāk, darling, vai arī labāk iesim kaut kur citur? – viņa noprasīja krāšņajai Agnesei, padzērusies no alus pudeles kakliņa.

      Hortenze nezināja, ko atbildēt, un, sadusmojusies pati uz sevi, nolēma doties prom no šīs patiešām draņķīgās vietas. Iešu uz mājām, es to vairs nevaru izturēt, es ienīstu šīs salas, ienīstu angļus, ienīstu Angliju, ienīstu smalkmaizītes, ienīstu Tērneru, korgijus un fucking queen, es ienīstu savu Hortenzes Tukšās Vietas statusu, es vēlos būt bagāta, slavena, izsmalcināta, lai visa pasaule pret mani izjustu bailes un naidu.

      Viņa iegāja virsdrēbju istabā, sameklēja savu

1

1957. gadā uzņemta Leo Makerija filma, kuru Francijā izrādīja ar nosaukumu “Viņa un viņš”.