Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

apsēžas. Viņa ir atnesusi mazu papīra maisiņu, tasi tējas un fortune cookie. Nolikusi to uz galda, viņa paziņo: atver to, un tu uzzināsi savu nākotni.

      Hortenze saviebjas.

      – Nemaz negribu zināt.

      – Tev bail?

      – Bail? Es nezinu, kas ir bailes. Ko tas nozīmē?

      – Tad izlasi, kas tur rakstīts. Šie cepumiņi ir maģiski…

      Hortenze uzsit ar dūri pa cepumiņu, kurš tūlīt sadrūp, un izņem mazu papīra lapiņu, uz kuras ir uzrakstīts: “Visus diženos darbus un visas diženās idejas sākumā vienmēr izsmej. Albērs Kamī.”

      – Kas ir Albērs Kamī?

      – Franču rakstnieks.

      – Kurā filmā viņš ir tēlojis?

      – Rakstnieks, Mimi!

      Mimi palūdz, lai Hortenze teikumu izlasa vēlreiz.

      – Ko tas tev izsaka?

      – Nav ne jausmas, – Hortenze attrauc.

      – Tomēr es esmu pārliecināta, ka tam Albēram Kamī ir taisnība. Vai tu man vēlāk pastāstīsi, kas no tā visa būs iznācis?

      Mimi ir pamatots iemesls ticēt Albēram Kamī.

      Hortenzes jaunais piedzīvojums sāksies tik muļķīgi, ka vēlāk, daudz vēlāk, viņa nevienam par to nestāstīs. Jo gūt panākumus – tas vēl nav viss. Ir jāizdomā leģenda par sevi, jāizgudro sev jauna dzīve, jāuzrāpjas uz mēness, lai pārsteigtu tos, kuri ir palikuši lejā un arī vēlas tikt augšā, taču nekādi nespēj atrast kāpnes.

      Šādi ļaudis vienmēr dod priekšroku leģendai, nevis patiesībai.

      Hortenze iebāž atslēgu slēdzenē. Elena viņai ir iedevusi atslēgu, lai viņa varētu netraucēti nākt un iet, kad vien vēlas. Parasti viņa piezvana, lai brīdinātu par savu ierašanos un neaizvainotu Henriju, angļu izcelsmes virssulaini. Tomēr šajā trešdienā Henrija nav mājās. Viņš ir devies uz Centrālparka zālienu ripināt koka bumbas. Angļu un Eiropas Kopienas iedzīvotāju vidū tā ir ierasta sporta spēle. Tās dalībnieki ir ģērbušies nevainojami baltās drēbēs, pēc katra gūtā punkta apsveic cits citu, klusi nomurmina rezultātus, nekad nepaceļ balsi un precīzi piecos dodas dzert tēju.

      Dzīvoklī valda klusums, var dzirdēt tikai klasiskās mūzikas radiostaciju WQXR, kas klusi pārraida kādu itāliešu operu. Grendsairs, masieris, noteikti šobrīd apstrādā Elenu viņas istabā.

      Tas ir spēcīgs, nerunīgs liela auguma vīrietis, kurš kustas pavisam klusi. Viņš ir dzimis Haiti, Portoprensā, viņam ir piecdesmit pieci gadi, un viņš runā izsmalcināti kā pilskungs. “Gadījumā, ja rastos tāda iespēja…”, “nekādā gadījumā nevēloties jūs aizvainot…”, “nedēļas beigas iestājas sestdienas vakarā”. Viņam ir tik lielas rokas, ka Hortenze nekādi netiek gudra, kā gan viņš spēj masēt Elenu, nesalaužot viņai nevienu kaulu.

      Viņš ierodas katru trešdienu, un nākamajā dienā Elena guļ izstiepusies savos spilvenos, un viņas vaigi ir sārti kā jaunai, laimīgai meitenei. Viņa smaržo pēc rozēm, māj ar galvu un runā tik vārgi, it kā būtu noskrējusi maratonu.

      Grendsairs uzrodas sešos vakarā. Viņam mugurā vienmēr ir Elenas dāvinātais Jean-Paul Gaultier jūrnieka krekls. Viņš smaržo pēc ambras, pipariem un kafijas. Labā doktora skatienā ir lasāms labas veselības solījums.

      Kādu dienu, noslēpusies aiz puspavērtajām durvīm, Hortenze ir redzējusi viņu darbībā. Grendsairs grozās ap masāžas galdu kā bite, kura gatavojas iespraukties stropā. Viņš berzē rokas, izkrakšķina pirkstu kauliņus un pirms darba uzsākšanas cītīgi koncentrējas. Viņa labprāt būtu paskatījusies, kas notiks tālāk, taču virssulainis Henrijs Hortenzi bija padzinis.

      – Izspiegot citus nav pieklājīgi, jaunkundz.

      Viņa bija devusies prom, aizkaitināta, ka pieķerta ziņkārīgi blenžot.

      Šodien istabas durvis atkal ir tikai pievērtas un Henrijs viņu nevar aizdzīt.

      Hortenze iebāž roku somiņā, kur ir noglabātas zālītes un kola trauciņš. Iemetusi skatienu istabā, viņa dzirdami noelšas.

      Elena guļ uz balta palaga, pa pusei apsegta ar sārtu mohēras segu. Grendsairs ir aizvēris acis un paslējis augšup zodu. Viņš masē Elenas rokas un plecus, dungodams dīvainu litāniju, savas zemes dziesmu, lai piesauktu labos garus ķermenim, kas guļ zem viņa rokām. Viņš uz brīdi izslejas, viņa krūtis ir kailas, uz tām spīd sviedru pērlītes. Tumšā, gludā, karstā āda viz. Elena, gulēdama uz vēdera, klusi ievaidas, kad Grendsairs atkal atsāk dungot, it kā viņam vajadzētu iemidzināt mazu bērnu.

      Cik dīvaina aina, Hortenze nodomā, stingi raudzīdamās uz Elenas ļengano ādu. Novecot… cik tas ir apkaunojoši! Un tad viņa sāk prātot: kā gan šī kailā sieviete, kura izskatās tik pilnīga, dienas laikā spēj līdzināties tievam ābola kātiņam? Vai iedvesma ir tā, kas palīdz viņai turēties tik stalti? Vai arī viņa nēsā korseti, ko Henrijs ik rītu savelk tik cieši, ka viņa gandrīz nespēj paelpot?

      Ar vienu aci lūkodamās pa durvju spraugu, Hortenze turpina lauzīt galvu, un tad piepeši viņas skatiens sastingst. Apslāpējusi kliedzienu, viņa iepleš acis. Elena ar abām rokām kāri satver Grendsaira augšstilbu. Viņš apmierināti iesmejas.

      – Ļauj man pabeigt darbu, kārumniece.

      Elenas tvēriens kļūst vēl ciešāks. Viņas rokas ieķeras vīrieša gurnos, un viņš atkal iesmejas.

      – Jūs nu gan esat nepacietīga. Jums jāpagaida. Vispirms darbs – un tikai pēc tam izpriecas.

      – Grendsair, – Elena lūdzoši saka, iepletusi muti, – mana miesa ir izsalkusi pēc tevis.

      Hortenze atlec aiz stenderes. Grendsairs ar Elenu! Fui! Cik pretīgi! Mīlas pilnais tvēriens pēkšņi šķiet tik pretīgs. Hortenze aizspiež degunu, un viņai sažņaudzas sirds. Dzimumaktu līdz ar noteikta vecuma sasniegšanu vajadzētu aizliegt, atļaujot ar seksu nodarboties tikai jauniem ļaudīm ar stingru, elastīgu, kārdinošu ādu. Cik ilgi viņi to jau dara? Vai viņa par to maksā? Un ko viņš jūt pret Elenu? Nekas neliecina, ka Grendsairs izjustu riebumu. Hortenze ir spiesta atzīt, ka viņus, šķiet, vieno kaut kas līdzīgs neviltoti biedriskām attiecībām. Viņi sarunājas jautri un nepiespiesti.

      Hortenze vēl labu brīdi paliek stāvam, piespiedusies pie sienas. Vai viņa vēl vispār spēs skatīties Elenai acīs? Runāt ar viņu tā, it kā nebūtu redzējusi šīs atbaidoši bezgaumīgās izdarības? Vecām sievietēm vajadzētu dzīvot šķīsti. Aizmirst, ka viņām ir ķermenis. Staigāt mūķenes drānās, aizmirst par iekāri.

      Istabā atskan kliedziens. Apmierinātas sievietes pārsteiguma pilns kliedziens. Baudkārs kliedziens, ko pavada masiera klusie, maigie vārdi: jā, jā, esi laimīga, manu skaistulīt, savicini spārnus un lido, mīļā, lido.

      Aizspiedusi muti, Hortenze metas paglābties vannas istabā. Nupat redzētā aina vēl aizvien ir viņai acu priekšā. Karstā lampu gaisma, kas rotājas uz biezajiem aizkariem, pārslīd pāri masāžas galdam, met ēnas uz Elenas kailā auguma, kas līdzinās bezveidīgam māla pikucim.

      Viņa papurina galvu, lai padzītu šo absurdo ainu. Atver zāļu skapīti. Noliek miega zālītes un kola trauciņu uz plaukta starp krēmiem, pincetēm, vaigu sārtumu un mākslīgajām skropstām. Pamana acu zīmuli. Tam ir maigi silts, brūns tonis, viņa pastiepj roku, lai paņemtu zīmuli…

      Nejauši aizskar kola trauciņu, kas sašūpojas, apgāžas un noripo zemē, atstājot aiz sevis melnu, vizošu putekļu taku.

      – Velns parāvis! – iesaucas Hortenze, kura parasti nemēdz lamāties. – Velns parāvis!