Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

kas ļauj pacelties spārnos. Cik skaistas ir šīs vēl nekad nepiedzīvotās jūtas, ko sauc par mīlestību, un viņa līdz šim tās nav pazinusi. Apstulbusi viņa klusībā nemitīgi atkārto: tad, lūk, kā tas ir, tad, lūk, kā tas ir, un es to nemaz nezināju. Viņa viegli pasmaida. Viņas sirds dzied. Viņa mīl! Viņa mīl! Aiz šī vārda atveras jauna pasaule. Nekas cits viņai vairs nav vajadzīgs.

      Viņa nav ne izsalkusi, ne izslāpusi, viņa pārtiek no savām jaunajām jūtām. Viņai vairs ne no kā nav bail. Bailes ir atkāpušās viņas milzīgās laimes priekšā. Un tomēr bailes viņā mājos vēl divas nedēļas… Divas nedēļas! Tas vairs neko neizsaka. Laiks neeksistē. Laiku tagad var iedalīt divos posmos: pirms un pēc Gerija Vorda, un tas arī ir viss.

      Pirms Gerija Vorda viņa bija neveikla, nedroša. Studijas maksā tik dārgi! Četrdesmit pieci tūkstoši dolāru gadā, plus vēl vijoles apdrošināšana par trīsdesmit tūkstošiem dolāru. Viņas vectēvs ir aizņēmies naudu, lai viņa varētu mācīties šajā skolā. Šo naudu ir aizdevis viņas tēvocis. Negribīgi. Viņa rēķina uz burtnīcu malām. Viņai ir palaimējies noslēgt vienošanos ar G. kungu par veļas gludināšanu. Tas ir tik izdevīgs darījums! Viņš nēsā kreklus ar kupliem žabo, gludām aprocēm, lentītēm un mežģīnēm. Kā mazs franču marķīzs. Viņš pieprasa, lai krekli būtu nevainojami izgludināti. Par viņu var stāstīt leģendas. Viņš apgalvo: labāk, lai tevi apskauž, nevis žēlo. Viņš skatās, kā viņa gludina, un stāsta par savu dzīvi, par kabarē, kuros strādājis, par iekarotajām sievietēm. Viņš saka: tagad es esmu pārāk vecs, es vairs nekam nederu, es nevienai vairs neiedvešu trīsas un nelieku gremdēties sapņos. Neviena sieviete mani vairs negaida. Viņš apsmidzinās ar odekolonu tik pamatīgi, ka brīžos, kad viņš pienāk pārāk tuvu, viņa aiztur elpu. Bet saki man: es taču vēl esmu gluži pievilcīgs, vai ne? Viņa nopēta brūno filca cepuri, no kuras spraucas ārā sirmi mati, garo ādas mēteli, tumšās saulesbrilles, dzelteni zaļos krokodila ādas zābakus un piekrītoši pamāj. Es izīrēju tev mājokli, tātad es vēl kaut kam deru, paldies, meitēn! Un Uliss – tas ir kas vairāk par draugu, viņš ir mans brālis. Es viņa dēļ būtu gatavs atdot savu dzīvību. Mēs kopā varētu iet uz galerām. Tu redzi, viņš mani ne reizi nav pievīlis. Uliss – tas ir kaut kas svēts, viņu nedrīkst aizskart!

      Kalipso klausās un piekrītoši māj ar galvu.

      Viņa nezina, kur varētu ņemt deviņsimt dolāru, lai samaksātu par īri parastā kvartālā, kur, pārrodoties mājās vēlu, vijoli vajadzētu cieši turēt rokās. Viņa nevar atļauties to pazaudēt, vijole ir miljoniem dolāru vērta. Ejot gulēt, viņa ar roku dzelžiem pieslēdz futrāli sev pie rokas. Roku dzelži, kas viņai garantē brīvību! Ik vakaru, aizverot tērauda žokļus ap plaukstas locītavu, viņa pasmaida.

      Citas iespējas viņai nav. G. kungs drīkst nākt, kad vien vēlas.

      – To vijoli viņš atstāja man, nevis tev, hija de puta!

      – Man. Uliss man to uzdāvināja.

      – Calla la bocca!

      – Man! Un nemaz nemēģini man to nozagt, tevi uzreiz notvers. Apdrošinātājus tik viegli nevar apšmaukt. Viņi tevi arestēs un iesēdinās cietumā!

      – Kaut tu nosprāgtu, putana!

      Viņas tēvs… Oskars Munjezs. Ulisa Munjeza dēls.

      Tēvs nekad nav interesējies par viņu. Kad viņai bija seši gadi, tēvs ar uzgriežņu atslēgu sadragāja viņai žokli. Viņa bija uzdrošinājusies nosaukt viņu par plukatu. Par to viņš bija gribējis likt viņai norīt pašas zobus. Ārsts Ogistēns bija paziņojis, ka žokli, ko Oskars bija dusmās sadragājis, vajadzētu salauzt un salikt kopā pareizi. Rosita bija nopūtusies, ka tas izmaksātu pārāk dārgi.

      Oskars kopā ar savu brāli Marselino dzīvo Haialeā, Maiami kubiešu kvartālā. Vecā garāžā, kurā Marselino ir iekārtojis viesu guļamistabu. Tur ož pēc sapelējušas gumijas un vecas mašīneļļas. Uz izgulētajiem spilveniem ir netīrumu traipi, segas kādreiz ir bijušas baltas. Marselino Oskaru pacieš, bet viņa sieva Adelina ar Oskaru vispār nerunā. Viņš pelna sev iztiku, tirgodams narkotikas, zagdams automašīnas un aplaupīdams cilvēkus. Policija viņu jau vairākas reizes ir arestējusi, taču vēlāk viņš vienmēr tiek atbrīvots, jo nav nekādu pierādījumu. Neviens neuzdrošinās liecināt pret viņu. Reiz viņš ir nogriezis pirkstu kādam tipam, kas policijai bija parādījis garāžu, kurā viņš slēpies. Brīžos, kad Oskars nesēž kafejnīcā vai nestāv uz ietves, malkodams savu lipīgo colada, viņš meklē jaunu iespēju tikt pie naudas. Līdz šim viņai ir izdevies noslēpt no tēva savu Ņujorkas adresi, tomēr viņa pastāvīgi baidās, ka viņš varētu to uzzināt.

      Kad viņa vēl dzīvoja Maiami, vijole tika slēpta pie vectēva, noglabāta aiz divām durvīm ugunsdrošā seifā. Tēvs turēja muti ciet. Viņam bija bail no Ulisa. Viņa spēlēja garāžā. Ar basām kājām. Viņa aizspēra prom sandales, nostājās uz betona, noklausījās vectēva pamācības, satvēra lociņu, ļāva tam slīdēt un spēlēja. Viņa aizvēra acis un kļuva par kādu citu.

      Bērnībā viņai bija tik ļoti bail no tēva, ka ikreiz, ieraugot viņu uz ielas stūra, viņai noreiba galva. Uz mirkli viņa gandrīz bija gatava pastiept tēvam vijoli, lai tikai redzētu, kā viņš dodas prom.

      Viņai reibst galva arī tad, kad viņa rēķina.

      Viņa ir iekrājusi mazliet naudas par privātiem koncertiem, tomēr viņai ir grūti savilkt galus kopā. Ir jāprasa vairāk! Divsimt piecdesmit dolāri par stundu – tas ir labi maksāts. Par viesībām, kāzām vai bērēm. Sevi pārdot ir jāprot, un viņai tas īsti labi nepadodas.

      Viņa to nav PRATUSI, viņa domās pārlabo, toties tagad, tagad… viņa nemitīgi atkārto šo vārdu. TAGAD. It kā būtu sācies jauns laika posms, it kā debesis būtu pārplīsušas, atklājot spožu tagadni. Atklājot Kalipso, kura beidzot uzdrošinās.

      – Es gribu kārtīgu, lielu burgeru ar ceptiem kartupeļiem, – Gerijs paziņo, nolikdams ēdienkarti. – Es mirstu badā! Kad es spēlēju, man uznāk mežonīga ēstgriba. Tev ne?

      Viņa papurina galvu un bikli pasmaida.

      – Man jāpagaida, kamēr visas emocijas būs atkal pagaisušas.

      – To dzirdot, es atceros pirmo reizi, kad spēlēju pa īstam, – Gerijs ieminas. – Es gribēju teikt, pirmo reizi, kad man šķita, ka no tā ir atkarīga mana dzīvība…

      – Kad tas notika? – Kalipso jautā.

      – Tolaik es dzīvoju Londonā. Man īsti nebija skaidrs, ar ko es varētu nodarboties. Es visu laiku jutos dusmīgs, taču neko neteicu. Nevienam neko nestāstīju, taču klusībā burtiski vārījos! Es gribēju kļūt par pianistu, mācījos pie gluži labiem pasniedzējiem, stundām ilgi mājās strādāju viens pats. Es meklēju skolotāju, kurš būtu šī vārda cienīgs, beidzot tādu atradu, taču, lai viņš mani pieņemtu, man vajadzēja aiziet uz noklausīšanos. Viņš lika man spēlēt Lista “Sesto ungāru rapsodiju”, tu taču zini, to, kuru ir tik viegli sabojāt…

      – Un tu to sabojāji?

      – Skaidrs kā diena. Es spēlēju, cik spēka, tā, ka man sāpēja plaukstu locītavas. Skolotājs neteica ne vārda. Visu noklausījies, viņš pasauca kādu citu skolnieku, lika viņam nospēlēt to pašu skaņdarbu, un mani pārņēma kauns. Viņš spēlēja tik precīzi, tik izjusti, tik iejūtīgi. Viņš nemēģināja atdarināt emocijas, viņš tās radīja.

      – Viņš neizlikās… Viņš kļuva par daļu no mūzikas.

      Gerijs kā apburts raugās viņā.

      – Tieši tā. Viņa spēles prieks nāca nevis no prāta vai pirkstiem, bet gan no sirds. Es piecēlos un grasījos doties prom, bet skolotājs man noprasīja: kāpēc tu aizej?