Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

bijību izturēdamies pret katru vārdu. Viņa tos izsmej, pazemo, aizskar. Bloga lasītāju skaits ar katru dienu pieaug. “Nu, redzi? Būt jaukai neatmaksājas,” viņa paziņo Gerijam, kad viņš mēģina Hortenzi mazliet nomierināt. Reklāmas piedāvājumu pieņemšanu viņa uzskata par sevis necienīgu, jo vēlas palikt brīva.

      Aiz-rau-tī-ba.

      Viņa dodas uz Bruklinu, lai apstaigātu krāmu tirdziņus Kolumbijas avēnijā vai Brodvejā. Nes mājās dažādas lupatas, pārvērš tās par nevainojamām lietām un nofotografē.

      Viņa dodas uz pilsētas centru, nočiepj kādu ideju no atklāšanas ceremonijas Hovardstrītā, klaiņo pa ķīniešu kvartālu, pērk auduma gabalus, saliek tos kopā, sasprauž, graiza. Iespiedusi starp lūpām kniepadatas, steidzas augšā pie Elenas Karkovas. Parāda viņai savu veikumu. Gaida spriedumu, raustīdama sevi aiz matu šķipsnas. Piecērt kāju. Sadrūmusi nokāpj lejā, pārliek ieloci, noņem piedurkni, atkal uziet augšā, ielūkojas savai padomdevējai acīs, lai redzētu, vai tās neiemirdzēsies, atkal nonāk lejā un iesper pa grīdlīsti. Izmētā zīmuļus, izspļauj kniepadatas, savāc šķēres un auduma gabalus un iekliedzas: ES NEKO NESPĒJU PAVEIKT, NO MANIS NEKAD NEKAS NEIZNĀKS, LAIKS PAIET, UN ES ESMU NEJĒGA.

      Izņem savu zilo pūderi, nopūderē degunu, aplūko sevi mazajā spogulītī, viegli pasmaida.

      Nekavējoties nikni ieraksta savā blogā: MANS VIENĪGAIS GLĀBIŅŠ: MANS ZILAIS “SHISEIDO” PŪDERIS. TIKAI TAS SPĒJ MANI MIERINĀT. PADARA MANI SKAISTU. BEZ TĀ ES NESPĒJU DZĪVOT. JŪS ARĪ NE.

      Un zilā pūdera pārdošanas apjoms tirdzniecības centros Saks, Bloomingdale’s un Barney’s strauji pieaug.

      Tad viņa vairs neliekas ne zinis par savu blogu.

      Viņa vairs neko neraksta, nefotografē, nezīmē. Neņirgājas par citu ietērpiem. Slikti ģērbtas meitenes uz ielu stūriem veltīgi gaida Hortenzes pamācības. Uzticīgākās lasītājas protestē, lūdzas: atgriezieties, lūdzu, atgriezieties.

      Viņa turpina bozties.

      Lasītājas vēršas pie viņas vietnē Twitter. Viņa joprojām božas.

      Tas ir viņas nāvējošais ierocis.

      Vakar…

      Bija pirmais aprīlis. Šķita, ka tuvojas pavasaris. Gerijs mācījās spēlēt Šopēna etīdi. Bija tik ļoti koncentrējies, ka dzirdēja tikai notis. Viņš vairs nejuta ne savus pirkstus, ne rokas. Tā, it kā spēlētu kāds cits.

      Kaimiņš, kurš mājo viņā pašā.

      Izdzirdējis briesmīgu troksni, viņš bija pacēlis galvu. Ļāvis vaļu aizkaitinātam monologam. Atsācis vingrināties. Brīdī, kad nevainojams akords jau gandrīz bija rokā, viņam pa galvu trāpīja brokolis. Plakš! Burvība bija pagaisusi, noskaņa – zaudēta.

      – Un kāpēc? – viņš bija noprasījis, valdīdams mēli un dusmas, kuras aizvien pieņēmās spēkā.

      – Tam ir tik iedvesmojoša krāsa… un, tā kā tu par mani neliecies ne zinis, es to izvēlējos par ziņnesi.

      Viņš bija paraustījis plecus un mēģinājis koncentrēties no jauna.

      – Par ko tu domā?

      – Ne jau par tevi, – viņš izgrūda, sakodis zobus.

      – Es ciešu elles mokas, bet tev vienalga!

      – Hortenze, lūdzu… Man jāstrādā.

      – Pasaki man kaut ko.

      – Mēs atkal sastrīdēsimies. Vai tev jau nav apnicis?

      Viņa skatījās uz Geriju, nespēdama izšķirties, vai vajadzētu mest viņam izaicinājumu vai padoties.

      Mirkli nogaidījusi, viņa izkarina balto karogu.

      – Vai mēs varam iziet pastaigāties?

      Pastaigāties – tas Hortenzei nozīmēja klīst apkārt, meklējot kādu jaunu ideju, krāsu, apveidu, vienalga, ko, kas viņā varētu modināt aizrautību.

      – Es esmu izžuvusi, izkaltusi sausa, es ienīstu pati sevi. Man vairs nav spēka! Iziesim pastaigāties, Gerij, es tevi lūdzu.

      Hortenzes acīs bija lasāma padevība un neviltots lūgums. Tik un tā viņai nevarēja uzticēties. Vai šī bezpalīdzība bija īsta vai tēlota?

      Viņi devās uz Piecdesmit septītās ielas pusi. Nosoļoja gar Centrālparku, ieraudzīja filmēšanas grupu, kas filmēja bālu geišu zem sarkana papīra saulessarga, šķērsoja Kolumba laukumu, kafejnīcā Whole Foods nopirka ledus kafiju. Viņa to izmeta pirmajā atkritumu urnā, paziņodama, ka šī kafija garšo pēc zirgu mēsliem un bojā visu noskaņu.

      Tūristiem par prieku karietēs iejūgtie zirgi gremoja auzas. Viņa tiem parādīja mēli.

      Viņi nonāca pie Kārnegī zāles. Gerijs aplika roku Hortenzei ap pleciem un noskūpstīja viņu uz kakla. Nē, tu neesi tukša vieta, tu gluži vienkārši esi iestigusi, tas arī ir viss, tā gadās arī ar vislabākajiem! Viņa paraustīja plecus un iekoda lūpā, lai apvaldītu dusmu asaras.

      – Es esmu visnožēlojamākais cilvēks pasaulē – meitene, kura neko nav paveikusi…

      Gerijs apskāva viņu ciešāk, uzspieda skūpstu viņas kuplajiem matiem, ieelpoja to sandalkoka un apelsīnu smaržu. Apskāvušies viņi krustojumā gaidīja zaļo gaismu. Garām aizšāvās velosipēdists rūtainā sporta jakā, uzsaukdams viņiem fuck off, Hortenze parādīja viņam vidējo pirkstu. Tā galu rotāja melns tintes traips, Geriju pārņēma vēlēšanās to noskūpstīt. No taksometra izlēca sieviete ābolzaļā kleitā, aizcirta durvis un nazālā balsī uzsauca šoferim: atlikumu varat paturēt! Viņas kleita izskatījās pēc volāniem apšūtas caurules. Briesmīgi, Hortenze saviebās, turklāt viņa par to noteikti ir samaksājusi kaudzi naudas! Kāda muļķe! Sieviete jau grasījās doties uz Kārnegī zāles ieeju, taču pēkšņi bija spiesta apstāties: kleitas volāns bija iecirsts taksometra durvīs. Taksometrs strauji atsāka braukt tā, ka riepas vien nokauca. Sieviete izmisusi iekliedzās. Norauta uz ietves, ar atkailinātu ķermeņa apakšdaļu, viņa ar vienu roku aizsedza augšstilbus, bet otru pastiepa nopakaļ taksometram, kura dzeltenajās durvīs plīvoja zaļa atlasa driskas.

      Gerijs apspieda smieklus. Tā viņai arī vajag! Viņš nevarēja ciest šādas iedomīgas dāmas, kuras bez sirdsapziņas pārmetumiem mēdza ielēkt citu cilvēku apturētos taksometros, pamezdamas viņus stāvot! Es tādas jau esmu redzējis! Sievietes, kurām smaidot acu kaktiņos neievelkas neviena grumbiņa. Viņas mīl, neatklādamas savu sirdi, ēd, norīdamas tikai vēju, gaisu un garantēti tukšas kalorijas.

      Viņš apmierināti vēroja šo ainu, kad pēkšņi Hortenze satvēra viņu aiz rokas un aizelsusies izgrūda: “Tu redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es? Tas bija kaut kas lielisks, superlielisks! Nesaki neko! Klusē! Man ir ideja, tepat jau tā ir, tā…”

      Viņa sāka kodīt ar tinti notašķītā pirksta galu, un Geriju atkal pārņēma vēlēšanās viņu noskūpstīt.

      – Ai, nē! Pagalam ir! – Bet par ko tu runā?

      – Man bija radusies ideja, un nu tā pēkšņi pagaisa!

      – Vai tu redzēji vīziju? – Gerijs zobgalīgi vaicāja. Sadrūmusī Hortenze nekustīgi stāvēja ietves malā un kodīja lūpas. Gerijs saņēma viņu aiz rokas.

      – Iesim, apskatīsim Kārnegī zāles koncertu afišu.

      – Nē. Negribu. Es iešu mājās. Paliec sveiks!

      Viņa aizsteidzās prom, ierāvusi galvu plecos un sabāzusi rokas krāmu tirgū pirktā Burberry mēteļa kabatās.

      Gerijs pārskaitās. Es pametu klavieres, lai dotos viņai līdzi, bet viņa aizlaižas, nebildusi ne vārda. Es esmu viņas kalps, sekotājs,