Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

vecumā! Vajadzēja atdot viņai visu tieši rokās. Es neesmu nākusi šurp, lai slapstītos vannas istabā.

      Neapmierināti ņurdēdama, Hortenze vēl pēdējo reizi visu noslauka. Saveļ papīra salvetītes pikucī, iebāž to kabatā. Atgriež krānu, lai nomazgātu rokas. Meklē dvieli, pataustās apkārt, sajūt nedaudz raupju audumu, paņem to.

      Elenas korsete.

      Hortenze jau grasās to nolikt, kad piepeši viņas skatiens sastingst. Roka satver audumu un aptausta tā virsmu. Viņa nopēta piegriezumu, savilkumu, divkāršo salikumu, izgriezumu, nošuvumu. Es vēl nekad neesmu redzējusi tik smalku darbu, viņa nodomā, paceldama korseti tuvāk gaismai.

      Cik meistarīgs darbs! Cik lietpratīgs šuvums! Dūrieni satek kopā, veidojot smalku, ciešu, elastīgu vīli. Lūk, kāpēc sparīgajai deviņdesmit gadus vecajai sievietei ir tik slaids viduklis. Tā ir optiska ilūzija. Audums satur kopā miesu un viltīgi veido skaistu vidukļa izliekumu. Audums neberž, nekrokojas un gludi pieguļ.

      Hortenze meklē iešuvi, lai izlasītu auduma sastāvu, taču atrod tikai baltu auduma gabaliņu, no kura gadi un mazgājamie līdzekļi ir izdzēsuši visu saturu.

      – Cik žēl, – viņa vīlusies nomurmina.

      Viņa iebāž abas rokas korsetē, pastiepj to, tad atkal atlaiž, un audums no jauna savelkas. Viņa pastiepj stiprāk, taču korsete no jauna atgūst formu. Nekas nesakrokojas, neizstaipās, nesagumzās.

      Viņa uzmin korsetes malai ar kāju, velk, velk, taču audums nepadodas.

      Tu to esi atradusi, meitēn, tu esi to atradusi…

      Šī korsete ir vēl izturīgāka nekā tās, ko darinājuši Gotjē un Alaija, slavenie brīnumdari. Šī korsete tev palīdzēs spert milzīgu soli uz priekšu.

      Tu vēl neesi atklājusi noslēpumaino formulu, taču tev rokās jau ir rezultāts, un tā jau ir uzvara.

      Kātiņš, kas notur gan ziedu, gan augli. Tas var noturēt gan sērkociņu, gan griestu siju.

      Tavas topošās kolekcijas galvenais priekšmets.

      Šanele ir izdomājusi džemperi un mazo, melno vakarkleitu, Madlēna Vionē – slīpo griezumu, Grē kundze – plisējumu, Senlorāns – smokingu sievietei, bet man būs īpaša korsete, neredzama, cieša, gracioza; tā padarīs izsmalcinātu un elegantu jebkuru augumu.

      Tā būs īsta revolūcija. Es nopelnīšu veselu bagātību. Un kļūšu par pasaules valdnieci.

      Viņa iztausta korseti. Paceļ pie sejas, paosta. Korsete smaržo pēc tualetes ziepēm. Elena to noteikti mazgā ar rokām. Viņa šo korseti saudzē. Tas ir viņas skaistuma noslēpums. Man noteikti jānoskaidro, no kāda auduma tā ir darināta. Kas tas par materiālu? Vai tas ir no koksnes? No sintētikas? No celulozes?

      No plastmasas? Noskaidrot slepeno formulu.

      To, kas ir radīts senos laikos, var atjaunot arī mūsdienās. Vajag vienīgi uzmeklēt kādu prasmīgu, apzinīgu meistaru.

      Viņu pārņem vēlēšanās izsteigties ārā no vannas istabas, uzsaukt: “Elena! Elena! Es izdomāju!” Taču tad viņa atceras Grendsairu.

      Vai viņi jau ir beiguši niekoties?

      Hortenze paskatās savā rokas pulkstenītī. Ir jau vēls! Jādodas prom. Un ja nu atgriežas Henrijs un viņu te atrod?

      Viņa pieiet pie istabas durvīm un piesardzīgi paver tās vaļā.

      Galds ir nokopts. Sārtā mohēras sega salocīta. Pa radio skan Šopēna noktirne. Kūp vīraka kociņš, pacilājoši un maigi smaržo pēc rozēm. Viņi guļ lielajā gultā. Elena piespiedusies Grendsaira kailajām krūtīm. Viņa izskatās nopietna un apmierināta. Grendsairs aplicis roku viņai ap pleciem. Viņa sejā ir tāda vīrieša laimīgais smaids, kurš izrādījies noderīgs.

      Viņa ar Elenu parunās nākamajā dienā.

      Jāsteidzas atpakaļ pie Gerija. Viņam par visu jāuzzina pirmajam.

      Pār Ņujorkas jumtiem riet saule, Brodvejā iedegas neona gaismas, dzeltenie taksometri ceļā uz teātriem un kinoteātriem kaucina signāltaures; šis laiks ir atvēlēts izrādēm, restorāniem, cēli soļojošām sievietēm augstpapēžu kurpēs. Gerijam drīz jābūt mājās.

      Šovakar viņi salīgs mieru. Parakstīs kapitulācijas līgumu. Turpmāk viņu mīlestībā nebūs ne kodienu, ne draudu.

      Es esmu izdomājusi, ak, Gerij! Es esmu izdomājusi!

      Hortenze atver ravioli iesaiņojumu, izber to katliņā, noregulē gāzes liesmu, pievieno mazliet timiāna, lauru lapu, vēl dažas garšvielas. Gerijam ļoti garšo ravioli. Kad slēdzenē pagriezīsies atslēga, viņa tos apkaisīs ar sarīvētu sieru un viss būs kārtībā.

      Vajadzēs sarūpēt arī pudeli izcila vīna, no tām, ko viņi glabā priekšnama skapī kādam īpašam gadījumam. Pēdējo reizi viņi dzēra Pape-Clement sarkanvīnu, lai nosvinētu līguma pārtraukšanu ar Frenku. Un Hortenzes jaunās dzīves sākumu.

      Toreiz viņi iemiga, palikuši pudeles korķi zem spilvena kā solījumu, ka vienmēr dos priekšroku baudai un dzīvespriekam, nevis mieram un drošībai. Sarkanvīn, gādā man veiksmi, lai man nekad netrūktu aizrautības, lai es nekad nelauztu savu zvērestu, Hortenze bija nomurminājusi, laizdamās miegā.

      Ir pienācis vakars, lielais Crate&Barrel pulkstenis virs izlietnes rāda deviņi. Gerijam drīz jābūt klāt. Hortenze atkorķē 2007. gada vīna pudeli. Iededzina divas garas, baltas sveces. Sameklē Ričarda Guda ierakstu. Drīz šis mākslinieks uzstāsies Kārnegī zālē. Metro viņa ir redzējusi krāsainu afišu: RIČARDS GUDS PAVISAM DRĪZ UZSTĀSIES ŅUJORKĀ. Šodien ir divdesmit pirmais aprīlis. Viņa sagādās Gerijam pārsteigumu, sarūpēs divas biļetes. Viņa saņems Geriju aiz rokas un koncerta laikā sēdēs pavisam klusi, arī tad, ja viņai prātā iešausies kāda ideja, kuru vajadzēs tūlīt pat ierakstīt viņas mazajā piezīmju grāmatiņā. Viņa nesakrustos kājas, nedīdīsies, mēģinādama sameklēt somā pildspalvu. Viņa sēdēs cēli un uzmanīgi klausīsies. Koncentrēsies.

      Tagad, kad viņa beidzot ir izdomājusi…

      Šovakar viņu ir pārņēmis uzvaras prieka vieglums un panākumu apziņa. Prātā skan pom-pompom, gluži kā itāliešu operas uvertīrā. Visa dzīve rādās rozā toņos.

      Kam viņa var pateikties par šādu likteņa pavērsienu? Mazam kola trauciņam, kas noripojis uz flīžu grīdas. Albēram Kamī ir izrādījusies taisnība.

      Viņa laimīgi nopūšas. Iesmejas un parausta plecus. Viņai gribas iekliegties. Viņa vairs neīgņosies, nemētās ne vārdnīcas, ne brokoļus.

      Viņa ir izdomājusi kaut ko tādu, kas palīdzēs veidot viņas modeļus.

      To niansi, kuras līdz šim pietrūka, to, kura bija dīdījusies mēles galā un nemitīgi izvairījusies.

      Vai es varētu ķerties pie skicēšanas?

      Tikai mazliet. Man patiešām ļoti gribas…

      Viņa atceras savus studiju gadus Svētā Mārtina mākslas koledžā. Pasniedzēju padomus: “Nelieciet citiem nēsāt to, ko nevēlaties nēsāt paši. Nebaidieties būt tādi, kādi esat. Ja vēlaties kļūt par īstiem meistariem, esiet gatavi strādāt un riskēt.”

      Viņai šķiet, ka nekāda riska nebūs. Viņa izstrādās nevainojami tīru līniju. Viņas tērpi nebūs domāti modes skatēm, viņa radīs modi sievietei, kura skrien uz autobusu, dejo vidusskolas salidojumā, dodas iepirkties, iet uz restorānu un grib vienmēr būt skaista, par to nekad nedomājot.

      Hortenze aizver acis, lai izbaudītu savu pirmo uzvaru. Tad ar skatienu ieurbjas darba galdā. Pastiepj roku pēc zīmuļiem…

      Nē, nē!

      Man jābūt gatavai