Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

no astoņiem līdz divpadsmitiem. Nogaidījusi, kamēr Gerijs aizvērs durvis, un apsēdusies pie sava darba galda. Skicējusi ābolus, ziedus, kātiņus, dzeltenus taksometrus, zaļas kleitas. Viņa pat nav pabrokastojusi. Viņa ienīst brokastis. No tām viņai kļūst slikti. Viņas vēders guļ līdz divpadsmitiem. Tad tas pamostas, pieprasa kafiju un melnās šokolādes gabaliņu. Un atkal iemieg.

      Elena atbalsta galvu kreisās rokas plaukstā, izņem rožukroni, piever acis un sāk to virpināt pirkstos.

      – Tas viss ir kļuvis pārāk emocionāls. Tu visu jauc. Pārstāj domāt. Dari kaut ko citu.

      – Negribu. Man ir vajadzīga ideja.

      – Tu to atradīsi. Nesteidzies. Laiks visu izlems pats. Izej pastaigāties. Mākslinieks strādā arī tad, kad ir dīkā. Balzaks ir teicis: “Mākslinieks ir izņēmums: viņa bezdarbība ir darbs, bet viņa darbs ir atpūta.” Izej pastaigāties.

      – Negribu! Man jau ir apnicis staigāt. Tā es neko neizdomāšu.

      – Tu nedrīksti tā runāt! – Elena iesaucas, paceldama pret debesīm ar smagiem dārgakmeņiem pilnos pirkstus. – Ja tu domāsi, ka līs lietus, tā arī notiks! Ja tu domāsi, ka visu zaudēsi, tad tev vairs nekā nebūs! – Jums patiktu, ja es teiktu, ka viss būs labi? Jūs gribat, lai es jums meloju?

      Elena izteiksmīgi nogroza melnās acis. No dusmām viņa ir pietvīkusi un nu izskatās jaunāka, dzīvīgāka. Hortenze šajā jūtu uzplaiksnījumā pēkšņi ierauga Elenas daudzās sejas.

      – Man melot ir aizliegts! – viņa ierēcas. – Ja tu man kādu dienu sāksi melot, Hortenze, tev būs aizliegts spert kāju manā mājā!

      – Tāpēc jau es jums saku: man nekas neiznāk. Itin nekas. Man vispār gribas padoties.

      – Tev nav tiesību tā sašļukt! Šobrīd tu esi kļuvusi smaga un neveikla, man nav skaidrs, ko ar tevi iesākt. Ej izklaidējies! Tūlīt atnāks mans masieris, man jāsagatavojas… Aizej pie Mimi. Es tev izmaksāšu manikīru. Tas tevi izklaidēs.

      – Man nav naudas.

      – Es taču saku, ka es tev izmaksāšu!

      – Nē. Par to nevar būt ne runas.

      – Hortenze! Beigsies ar to, ka mēs ar tevi vairs nebūsim draudzenes. Lūdzu, esi pazemīgāka. Un pieklājīgāka. No dāvanām nedrīkst atteikties. Ja nu vienīgi tad, ja tās tev pasniedz ienaidnieks. Vai es esmu tava ienaidniece?

      Hortenze papurina galvu un nopūšas.

      – Tad ej! Un pasaki Mimi, ka man ir izbeigušās viņas burvju zālītes! Lai viņa man iedod kādu sauju. Es spēju iemigt vienīgi tad, ja man ir šie sausie, smaržīgie zariņi…

      – Paskaties uz mani, lai es varu visu nolasīt tev no acīm! – Mimi pavēl klusi un asi, pabāzdama zem Hortenzes rokām mīkstu, sārtu spilventiņu. – Nākamais klients būs tikai pēc stundas, mums ir daudz laika. Vai tevi šurp atsūtīja Elena?

      Hortenze uzlūko Mimi. Zem viņas acīm ir mēļi loki, tajās krīt izbalinātas matu šķipsnas.

      – Ak! Tev ir nogurušas acis, un tu esi dusmīga, – Mimi secina.

      – Kā tu to zini? Tu mani nepazīsti, tu pārzini tikai manas rokas un kājas.

      – Un tu esi kašķīga! Tu noteikti jūties ļoti nelaimīga.

      – Es tā neteicu…

      – Es visu labi redzu. Ja tu esi laimīga, tavas acis ir kā rieksti. Ja tu dusmojies, tās izskatās pēc piesārņotas jūras.

      Hortenze saviebjas un sāk ripināt pa galdu mazus vates pikucīšus.

      – Vai vēlies tēju?

      – Man negribas runāt, Mimi. Un arī izslāpusi es neesmu.

      Uz sārtās blūzes kabatas ir rakstīts MEME, taču šo vārdu izrunā kā “Mimi”. Mimi ir no Ziemeļkorejas. Robežu viņa ir šķērsojusi kājām, tomēr nekad nestāsta, kā viņai tas ir izdevies. Viņa noslēdzas sevī ikreiz, kad Hortenze sāk viņu ķircināt:

      – Nomierinies, te taču nav nekāda Ziemeļkoreja, tu vari runāt droši!

      – Un ja nu arī citi cilvēki grib tikt pāri tai pašā vietā? Un ja nu tieši šobrīd, right at this moment, salonā sēž kāds valdības spiegs? Par ko tu mani uzskati? Par jeņķu nejēgu?

      Mimi šķiet, ka visur slēpjas Ziemeļkorejas valdības spiegi. Viņa nevar ciest amerikānietes, kurām viņas bēgšana no Ziemeļkorejas šķiet patiešām “aizraujoša”. Viņas vicina manikirētās rokas, savelk ar kosmētiskām operācijām uzlabotās lūpas un saka: so wild! Mimi paskatās uz viņām, nopūšas un noteic, ka par veikto manikīru saņem tikai divdesmit procentus. Viss pārējais nonāk kabatā salona īpašniecei, kura cēli sēž pie kases.

      – Tu negribi runāt? Jo sliktāk tev pašai! Es šodien varētu tev pastāstīt šo to jauku…

      – Piemēram? – ievaicājas Hortenze, kura nespēj pretoties Mimi stāstu kārdinājumam.

      – Par tām divām meitenēm, lūk, tur…

      Hortenze pagriežas un ierauga divas brīnišķīgas būtnes, kuru acis ir nostieptas bezmaz vai līdz matu līnijai. Viņas tērzē, turēdamas kājas vanniņās ar karstu ziepjūdeni.

      – Gaišmatainā, – Mimi stāsta, – ir Svetlana. Tumšmataino sauc Ivana. Māsas no Bulgārijas. Ļoti, ļoti bagātas. Viņu tēvs ir nopelnījis kaudzi naudas ar nekustamajiem īpašumiem. Pēc komunisma sabrukuma viņš ir izmanījies nopirkt bezmaz visus Sofijas nekustamos īpašumus. Un pārdot tos par lielu naudu. Viņš izskatās pēc alus mucas ar milzīgām ūsām.

      – Tu smejies, vai?

      – Meitenēm ir pilnīgi vienalga, vai izdot desmit vai simt dolāru. Skaistumkopšanas saloni kaujas, lai dabūtu viņas sev par klientēm.

      – Ar ko viņas nodarbojas?

      Turpinādama vīlēt Hortenzei nagus, Mimi iesmejas. Viņas zobi ir tik žilbinoši balti, ka Hortenzei dažbrīd rodas aizdomas: viņa tos balina. Tomēr Mimi ir gatava apzvērēt pie saviem senčiem, ka par tik baltiem zobiem var pateikties tea tree. Viņa pērk tējas koka ekstraktu bioloģiski audzētu preču veikaliņos un no rīta un vakaros iepilina dažas lāsītes glāzē ar zobu skalošanai domāto ūdeni. Hortenze ir to izmēģinājusi un bijusi spiesta atzīt, ka Mimi nemānās.

      – Viņām nekas nav jādara, tikai jātērē. Un viņas tērē daudz! Tēvs abas tikai vēl pamudina. Viņš apmaksā visus viņu izdevumus.

      – Un pēc tam viņas apprecēsies, un abas uzturēs viņu vīri! Tā tikai ir dzīve!

      – Man tādu sieviešu ir ļoti žēl.

      – Žēl? – Hortenze iesaucas. – Tu esi jukusi, vai?

      – Viņas nespēj kļūt pieaugušas. Viņas nav gatavas stāties pretī dzīvei.

      – Es labprāt piekristu, ja tas vīrietis nolemtu mani adoptēt. Un tad tikai es varētu dzīvot!

      – Vecākā, tā tumšmate, reiz grasījās precēties, un tad…

      Mimi paliecas tuvāk Hortenzei un sāk runāt čukstus.

      – … tēvs viņai piezvanīja un lika atnākt uz viņa biroju. Viņš brīdināja: “Tas, ko tu redzēsi, tev nepatiks, taču tev tas ir jāredz… tev jābūt stiprai, mana meita.” Un viņš viņai parādīja videoierakstu, kurā viņas līgavainis putu vannā draiskojās ar kādu padauzu.

      – Vai viņš to līgavaini bija izspiegojis?

      – Protams.

      – Un kas notika pēc tam? – Hortenze nepacietīgi vaicā.

      – Ivanas