Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

pašā auditorijas dziļumā Gerijs rindas galā pamana Kalipso Munjezu. Viņš šo meiteni jau vairākas reizes ir redzējis kafejnīcā Sabarsky aiz bāra letes. Viņa mazgā un slauka glāzes un tases. Atkorķē dzērienu pudeles. Piepilda cukurtraukus. Salej putukrējumu baltos trauciņos. Sakārto zem šķīvjiem paliktās salvetītes. Viņa rīkojas rūpīgi un ātri, koncentrēdamās uz savu roku, pirkstu, plaukstu locītavu kustībām tik cītīgi, it kā vēlētos padarīt katru mirkli nevainojamu. It kā ikviena kustība būtu mākslas darbs. Gerijs nespēj vien beigt uz viņu noskatīties… un viņa prātā skan mūzika. Pagājušajā ceturtdienā viņš piecēlās, piegāja pie viņas, parādīja viņai savu mazo piezīmju grāmatiņu, “esmu pilnīgi pārliecināts, ka man nāksies tev maksāt autora honorāru”. Viņas smaids bija viegls un mātišķs, tas it kā sacīja: labi, turpini. Viņas smaidā nebija ne miņas no koķetērijas, toties tas liecināja par dziļu apmierinājumu.

      Vai tā ir tikai iedoma, vai arī šī meitene patiešām nav tāda kā citas? Rāma, vienaldzīga pret apkārt valdošo kņadu. Viņā slēpjas nopietnība, ko dažs labs izsmej. Gerijs to nedara. Ikreiz, tuvojoties viņai, viņš ir spiests apvaldīties, lai šo meiteni sargājot neapskautu.

      Viņa skatiens kavējas pie viņas pakauša, pie tievās, melnās bizītes, kura uz pakauša ir savīta mezglā, atklājot divas iegarenas, caurspīdīgas ausis un smalkus matiņus uz viņas skausta.

      – Gerij Vord? Vai jūs vēl esat tepat? – Pinkertons noprasa.

      Izdzirdējusi Gerija vārdu, Kalipso pagriežas. Uz mirkli uztvērusi viņa skatienu, meitene nosarkst un nodur galvu. Maiga miera pārņemts, Gerijs paziņo:

      – Tā ir Kalipso Munjeza.

      Auditoriju piepilda pārsteiguma pilna murmināšana. Izdvests “ai!” izplatās pa rindām, uzšaujas augšā gar sienām, paliek karājamies pie griestiem. Čuksti līdzinās papīra čaukstēšanai. Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Tas taču nevar būt! Tik izsmalcināts vīrietis un meitene ar grauzēja degunu!

      Gerijs pārliecināti atkārto:

      – Kalipso Munjeza.

      Pasniedzējs uzmet Kalipso jautājošu skatienu. Viņa piekrītoši pamāj.

      – Labi, – Pinkertona kungs nosaka. – Gerijs Vords un Kalipso Munjeza. Neaizmirstiet, ka līdz trīsdesmitajam aprīlim visam ir jābūt gatavam. Tas nozīmē, ka mēģinājumiem ir atlicis mazāk par mēnesi.

      – Jocīga meitene, – Marks nočukst līdzās Gerijam. – Ar lociņu rokās īsta karaliene, dzīvē – pelīte Minnija. Un tomēr… arī pelīte Minnija dažreiz var būt seksīga!

      – Vai tu esi dzirdējis, kā viņa spēlē? – Gerijs noprasa.

      – Jā. Nav slikti.

      – Nav slikti? Vecīt, tev vajag kārtīgi iztīrīt ausis!

      – Ja viņa nēsātu masku… tad viņas mūziku varētu klausīties. Tas būtu noslēpumaini un romantiski.

      – Esmu tevī vīlies.

      – Ak tā? Neesi taču tāds liekulis.

      – Viņa mani iedvesmo.

      – Uzmanies, ka viņa tevi nenorij! Zini, kā mēdz teikt manā zemē: “Reiz dzīvoja kāds ļoti neglīts vīrs. Viņš apņēma ļoti neglītu sievu. Viņiem piedzima bērns, un viņi to gandrīz izmeta ārā.” Tu neesi neglīts, tomēr tu riskē, tu rotaļājies ar uguni…

      Marks ķiķina. Gerijs nekādi nesaprot, kāpēc draudzējas ar tik pretīgu tipu.

      – Tavā zemē dzīvo barbari.

      – Var jau būt… tomēr tajā ir dzimuši arī pasaules nozīmes ģēniji. Pietiks, ja pieminēšu kaut vai tikai pianistu Lan Lanu.

      – Lai nu būtu, Mark Mark!

      Gerijs sakrusto kājas un atkal iegrimst pārdomās. Bēthovena “Sonāti Nr. 5 klavierēm un vijolei”, tā dēvēto “Pavasara sonāti”, lūk, ko viņš izvēlēsies. Pats par sevi saprotams, ja Kalipso Munjeza būs ar mieru. Viņš jau dzird pirmo vijoles frāzi, tai klusi pievienojas klavieres, tad tās kļūst uzstājīgākas, drošākas, kamēr vijole liegi čukst… viens, divi, trīs, četri, abu instrumentu skaņas sastopas, savijas, atgrūžas, klavieres dusmīgi ierunājas skaļāk, vijole paceļ balsi, lai tās nomierinātu… un viss atkal atsākas no jauna, vijole un klavieres skan te nikni, te maigi. Ar mēnesi ilgiem mēģinājumiem būs par maz. Nāksies visu laiku pavadīt skolas zālē kopā ar klavierēm un Kalipso.

      Hortenze rauks degunu.

      Hortenze mētās glāzes, lampas, vārdnīcas.

      Viņa galva būs pilna ar konfeti.

      Hortenze aizcirtīs durvis un uzkāps pie Elenas. Viņa aizvien biežāk un biežāk meklē patvērumu tieši tur.

      Gerijs nervozi paklaudzina ar pirkstu pa galda malu.

      Es nezinu, kā tas ir noticis, taču starp mums ir izveidojusies plaisa, mēs staigājam kā pa zirnekļa tīklu.

      – Dzīvot kopā ar Hortenzi ir tik nogurdinoši! – viņš nopūšas.

      – Vajadzēja izvēlēties kādu neglītu, maigu meiču, kura tevi dievinātu. Tad tev būtu miers! Tu taču saproti, ko es gribu teikt – tu nespēj noturēt to, ko esi iekārojis. Hortenze gluži vienkārši ir… neaizsniedzama.

      Gerijs neatbild. Viņš zina, ka Marks viņu ķircina, tomēr tāpat ir skaidrs, ka viņa Marku ir apbūrusi. Hortenze apbur visus.

      Pinkertons ir atsācis vadīt lekciju.

      – Vai atceraties Nadjas Bulanžē apgalvojumu par kompozīciju? Viņa teica, ka ir jādzird, jāskatās, jāklausās un jāredz. Uzmanību! Ir iespējams klausīties, taču neko nedzirdēt, skatīties un neko neredzēt – un redzēt neskatoties. Tāpēc koncentrējieties un veltiet visu uzmanību tam, ko darāt.

      Auditoriju pāršalc bijīgi čuksti. Pinkertons uz brīdi apklust, nogaida, kamēr viņam pievērstā uzmanība būs sasniegusi savu virsotni, un brīdinoši paceļ pirkstu.

      – Sacerot mūziku, esiet dabiski un brīvi. Nemēģiniet izlikties par kādu citu. Riskējiet kļūdīties, lai noskaidrotu, kas ir sakāms tieši JUMS. Ja jums ir ko teikt, laipni lūdzu… Meklējiet. Meklējiet negaidīto. Reiz Nadja Bulanžē vaicāja Stravinskim, vai viņš varētu sacerēt kādu kompozīciju vienīgi naudas dēļ, un viņš atbildēja: nevaru, tas mani neaizrauj.

      Pasniedzējs kā izgaršodams atkārto: tas mani neaizrauj.

      Gerija prātā atkal ielaužas Hortenze. “Man vajadzīga aizrautība, vai saproti? Bez tās es neko nespēju izdarīt, man trūkst ideju.” Aizgājusi no Gap, viņa sēž mājās, zīmē skices, lasa avīzes, žurnālus, izgriež no tiem dažādus attēlus, izdomā ietērpus, ko pati nosauc par “Pirmo satikšanos”, “Slepeno aizraušanos” vai “Pazemot nelieti, kurš izlicies par tavu draugu”. Viņa izdomā trīs veidus, kā sajaukt kopā šos stilus, tad pēkšņi pielec kājās, izskrien no istabas un aizcērt durvis. Dodas “uzlādēt” savu blogu, it kā tas būtu pagalam izbadējies un to vajadzētu nekavējoties paēdināt. Uz ielas fotografē dažādas detaļas, ievieto attēlus savā blogā Hortensecortes.com un pievieno tiem komentārus. Viņa skicē siluetus, modes tendences, apraksta to, kas ir aktuāls vienmēr un kas – nekad. Vienmēr: gara virsjaka ar īsu muslīna kleitiņu. Nekad: ādas jaka ar motociklista zābakiem. Vienmēr: liels vīriešu pulkstenis, kas spraucas ārā no piedurknes, un nekā cita. Nekad: pērļu virtene ar lieliem auskariem un gredzeniem katrā pirkstā. Viņa fotografē slikti ģērbtas meitenes, ievieto attēlus savā blogā, pārvelk tiem pāri lielu, melnu krustu un tad pārvērš viņu ārieni, ietērpu, frizūru. Viņa izpludina meiteņu sejas vaibstus, lai neviens šos upurus nepazītu. Šai sadaļai ir milzīgi panākumi. Sestdien viņas blogs tika pieminēts New