Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

gabals, kas allaž paliks nevainojams. Lai atklātu pašai savu modes namu, ir vajadzīga dižena ideja. Es vēlos atbrīvot nevis sievieti, bet gan viņas maku. Es vēlos pārdot kvalitāti.

      Viņa no jauna noliek zīmuļus, kas burtiski svilina viņai pirkstus. Pasniedzas pēc vīna pudeles.

      Tikai vienu vienīgu mazu glāzīti, kamēr nākas gaidīt.

      Vajadzēs atrast kādu meistaru, kurš spētu atdarināt to pārsteidzošo audumu.

      Elena man palīdzēs. Varbūt viņa ir saglabājusi ražotāja vārdu?

      Hortenze iztukšo glāzi, noglāsta galdu. Viņas pievērto acu priekšā dejo tik daudzi tēli!

      Cik pulkstenis?

      Jau desmit! Kur viņš palicis? Vai ar viņu kaut kas atgadījies? Nevar būt. Es to zinātu. Man aizrautos elpa.

      Jā, bet…

      Šorīt mēs šķīrāmies, nebilduši viens otram ne vārda.

      Atskan sirēna. Nelaimes gadījums? Neiespējami. Viņš noteikti vingrinās kopā ar Marku. Viņi nemitīgi spēlē klavieres, Šūberta “Sonāti klavierēm minorā”. Un strīdas par to, cik stipri uzsist kādu akordu.

      Kaut nu viņš ātrāk pārnāktu.

      Ar viņu nekas nedrīkst notikt.

      – … jo man beidzot ir radusies ideja, – viņa nosaka, ieliedama sev vēl glāzi vīna.

      Nolikt zīmuļus. Gaidīt pa īstam. Sasukāt matus, uzklāt mazliet vaigu sārtuma, uzkrāsot skropstas un lūpas. Lai izskatītos kā meitene, kura ieklausās, vai nedzirdēs sava vīrieša soļus.

      Viņa ieslēdz televizoru. Kanālā TCM rāda vecu, melnbaltu filmu. Raudoša sieviete gaida vīrieti uz stacijas perona. Hortenze pārslēdz citu kanālu. Atkal raudoša sieviete, kuru ir pametis viņas mīļotais. Viņa izslēdz televizoru un nomet tālvadības pulti.

      Ieslēdz datoru. Lai izlasītu elektroniskā pasta vēstules. Sašķirotu, sagrupētu.

      Viņa atrod pirms trim mēnešiem atsūtītu vēstuli no Zoē. Pārvieto uz mapi “Zoē”. Viņai ļoti patīk lasīt māsas vēstules, tās viņai liek atcerēties Franciju, bērnību, sautējumus, kas mutuļo uz elektriskās plīts, norasojušos virtuves logus, ledus gabaliņus tēva viskija glāzē, svētdienas rītu bagetes un brokastu radziņus. Šogad Zoē jābeidz vidusskola. Viņa vēlas kļūt par franču valodas skolotāju. Kopš četrpadsmit gadu vecuma viņa dzīvo kopā ar puisi. Cik dīvaina iedoma, Hortenze nopūšas, iztukšodama vīna glāzi.

      “15. janvārī.

      Sveika, man Tevis pietrūkst! …”

      Dažreiz Zoē raksta “sveika, es Tevi mīlu” vai “sveika, es šodien jūtos neglīta”, vai arī “sveika, vai Tev patīk šis krekliņš?”. Viņa raksta īstas vēstules. Viņa to uztver nopietni. Viņai neganti patīk Didro un de Sevinjē kundze. Jocīga meitene! Es viņu nesaprotu. Dažreiz viņa man šķiet kaitinoša, tomēr es viņu mīlu. Man gribas viņu gan pasargāt, gan iepļaukāt. Gan sapurināt, gan noglāstīt. Mēs esam tik atšķirīgas. Un tomēr mēs esam māsas.

      “Šeit viss ir ļoti labi, man būtu vajadzīga liela, tukša telpa, lai izkliegtos un ļautu vaļu savai laimei.

      Tāpēc es rakstu.

      Ceru, ka Tev klājas labi, ka Gerijam klājas labi, ka viss ir labi, jo man šobrīd šķiet, ka viss ir brīnišķīgi.”

      Jā, tagad es atceros, šis stāsts ir salds kā rožu sīrups.

      “Kopā ar Gaetānu es esmu tik laimīga. Mammas bieži nav mājās, viņa skraida pa konferencēm visās Francijas malās vai metas uz Londonu, un sajūta ir tāda, ka mēs te dzīvojam divi vien. Es domāju, ka beigās man tiks atļauts palikt kopā ar Gaetānu.

      Vai es Tev jau esmu to stāstījusi? Nu, tad klausies! Dzīvot kopā ar kādu – tas vienmēr ir viens un tas pats, un tomēr viss notiek kā no jauna.

      No rīta Gaetāns mani pamodina. Karstu grauzdiņu smarža liek man izrauties no sapņiem. Viņš apguļas man blakus un saka: “Tava tēja ir gatava, taču tai ir mazliet jāatdziest”, un tad viņš mani apskauj, glāsta man muguru un galvu, un man gribas, kaut vēl būtu vakars, jo tad es varētu atkal iemigt un visu nakti pavadīt kopā ar viņu.

      Šogad viņš ir atgriezies savā vecajā skolā, un mēs visu dienu viens otru nemaz neredzam.

      Viņš dodas prom agri no rīta, piebāzis muti ar grauzdiņiem. Viņa soma nav līdz galam aiztaisīta, viņa šalle nevīžīgi nokarājas, un man, to visu redzot, ir jāsmejas.

      Viņš ir sameklējis sev nelielu darbiņu. Viņam ir jāstrādā pēcpusdienās pēc skolas un sestdienās visu dienu. Viņš ir pasūtījumu piegādātājs pie kāda kurpnieka Pasī ielā. Patiesībā tas ir īpašs kurpnieks, kurš spēj daudz ko salabot. Viņam ir īsts burvju mākslinieka ķēriens, viņš spēj padarīt vecu par jaunu. Viņam bija vajadzīgs kurjers, un tāpēc viņš nolīga Gaetānu. Algu Gaetānam nemaksā, viņš dabū tikai dzeramnaudu, un Gaetāns ir tik prātīgs, ka naudas viņam netrūkst! Mēs esam gandrīz vai bagāti! Jā, jā, goda vārds… Viņš apgalvo, ka grib nopelnīt mazliet vairāk, viņš negrib būt atkarīgs no mammas, pietiek jau ar to, ka viņa no mums neprasa naudu par īri. Viņš pērk produktus. Viņš pērk mammai ziedus. Viņš ved mani uz kino. Viņš dod naudu savai mātei. Jo viņa māte nepavisam netiek galā! Viņa ir atradusi sev vienistabas dzīvokli Belvilas bulvārī un cīnās, kā prazdama. Viņš bieži apciemo māti un gādā, lai viņa varētu noturēties virs ūdens.

      Viņš ir tik sasodīti lepns, ka spēj nopelnīt daudz skanošā! Viņš jūtas atbildīgs, noderīgs. Kopš viņš ir sācis strādāt, viņa skatiens ir daudz daiļrunīgāks.”

      Cik nožēlojamas ir šīs meitenes, kuras spēj būt laimīgas tikai divatā ar kādu! Un cik šāda laimīte ir pieticīga un sīka! Es sajuktu prātā, ja man vajadzētu nemitīgi skatīties Gerijam acīs, lai noprastu, kas mani sagaida! Gluži kā filmā par seniem laikiem, tikai bez krinolīniem. Ir labi zināms, ar ko tas beidzas… Izkāmējusi meitene noskatās, kā viņš aizauļo prom zirga mugurā. Nē, paldies.

      “Kad es vakarā atgriežos mājās un ieraugu, ka manā istabā deg gaisma, es zinu, ka viņš ir tur, mācās vai smēķē, un mani viscaur pārņem karstums. Nesaki to mammai, taču viņš smēķē dzīvoklī! Atver logus līdz galam un nesmēķē, kad viņa ir mājās, bet tomēr…

      Vakarā viņš man pastāsta, kā pavadījis dienu. Mani interesē pat visniecīgākie sīkumi. Varētu domāt, ka man nemaz nav jāzina par viņa matemātikas uzdevumiem, nejauko skolotāju, pusdienām skolas ēdnīcā un negadījumu metro stacijā! Gluži pretēji. Tas ir tik aizraujoši, it kā es skatītos ziņas, ko lasa vienmēr smaidīgs diktors (superlielisks diktors, kuram es varu pieskarties).

      Un tad viņš apvaicājas, kā man ir gājis pa skolu un kādu sviestmaizi esmu izvēlējusies skolas ēdnīcā. Un es jūtos apmierināta. Pat tad, ja man ir daudz mājasdarbu. Traks var palikt, cik daudz zināšanu tagad no mums prasa!

      Vakar mums skolā stāstīja par de Sevinjē kundzi. Mums ir jauns skolotājs. Viņš ir aizstājis Puarjē kundzi, kura ir devusies dekrēta atvaļinājumā. Viņu sauc di Befroja-Zvana kungs, un sākumā viņš pat nevarēja atvērt muti, jo visi skolēni sauca “dong-dongdong”. Viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis, un – hop! – sāka stundu. Tā kā viņš stāstīja tik aizraujoši, beigu beigās visi sāka klausīties un zvani apklusa. Tātad vakar viņš atšķīra de Sevinjē kundzes “Vēstules” un nopūtās: ikreiz, atverot “Vēstules”, es ieelpoju svaigu gaisu. Gaisu, kas pilns ar labu noskaņojumu un daudz ko citu.

      Viņš nemaz nepieceļas no krēsla,