Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

pacēla galvu un uzsmaidīja Gerijam tā, ka viņas plastmasas auskari nošūpojās vien. Viņš samaksāja, iebāza biļeti kabatā. Priecīgi pasmaidīja, Radu Lu-pu, izgāja ārā, juzdams, ka ir nomierinājies. Viņš varēs pavadīt lielisku vakaru bez ķildām un brokoļiem.

      Bija sācis stipri līt. Geriju aprija metro drūzma. “Stand clear of the closing doors, please,” skaļruņos atskanēja nopietna vīrieša balss.

      Man ir jāturas tālāk no Hortenzes, viņš nodomāja, iebāzdams atslēgu slēdzenē.

      Viņa runāja pa telefonu ar Junioru. Saritinājusies uz dīvāna. Viņa raustīja matus, pina tos bizītēs. Gerijs aizgāja uz virtuvi, ielēja sev glāzi kokakolas, paņēma paciņu sāļo kliņģerīšu un apsēdās otrā dīvāna galā.

      – Vai tu atceries to stāstu par ābolu un kātiņu? – Hortenze stāstīja Junioram. – Nu, tu taču zini, par to kātiņu, kurš vispirms notur ziedu un pēc tam arī ābolu, turklāt nesalūst, lai gan ābols ir tūkstoškārt smagāks? Vai atceries, ko tu man teici? Nu, tad šovakar es visu gandrīz sapratu. Man bija vajadzīgs tikai mirklis. Jā, jā. Kātiņš, zieds, ābols, zaļā kleita, dzeltenais taksometrs, mani tērpi. Es pastiepu roku, lai satvertu ideju, bet tā pēkšņi izgaisa! Man tas ir apnicis, Junior. Es mīņājos uz vietas, es neko nespēju izdomāt, es nepelnu ne graša, mani ietaupījumi ir izsīkuši… Es slaistos apkārt un pamazām ierūsēju.

      Brīdi paklausījusies, ko saka Juniors, viņa iesaucās:

      – Nē! Es nevēlos būt atkarīga no Gerija. Man vajag ko vairāk! Es negribu, lai mani uztur! Tas ir apkaunojoši! Tā jau es vēl būšu spiesta apprecēties un sataisīt bērnus! Tā tikai vēl trūka!

      Gerijs grauza sāļos kliņģerīšus, prātodams, ka apprecēties un tikt pie bērniem taču nemaz nav negods. Varbūt pat gluži pretēji. Teiksim, pēc četriem gadiem? Viņam būs divdesmit astoņi, Hortenzei – divdesmit septiņi gadi. Viņiem būs bērns, maza meitenīte, kura metīs zemē vārdnīcas. Viņš aizvedīs meitiņu uz savu pili Skotijā, kopā ar viņu izstaigās aizsargmūrus, pastāstīs viņai par saviem trakajiem senčiem, kuri vienmēr strauji metušies uzbrukumā. Viņa smaidīs un pļāpās, viņai vēl nebūs izauguši visi zobi. Hortenze viņai uzšūs mazus skotu svārciņus, viņš viņai nopirks dūdas un… Gerijs aprāvās. Vai Hortenze ies pastaigāties pa parku kopā ar bērnu skotu svārciņos? Neiespējami. Viņa drīzāk pakārsies. Kad Hortenze bija beigusi runāt pa telefonu, Gerijs noprasīja:

      – Kas tas par stāstu par ābolu, ziedu un kātiņu?

      – Tā ir Juniora ideja, – viņa atteica, raustīdama matu šķipsnu.

      – Un vēl?

      – Vai tas tevi patiešām interesē, vai arī tu tikai izliecies? Jo man negribas runāt tukšumā.

      – Hortenze, lūdzu.

      – Labi. Es tev paskaidrošu… Viņdien Juniors teica, ka man noteikti radīsies kāda ģeniāla ideja, ka tā nokritīs kā no gaisa un kļūs par pamatu manai pirmajai kolekcijai, kura zibenīgi gūs milzīgus panākumus. Viņš runā par kātiņu, ziedu, augli un izturību, viņš redz durvis, kas aizcērtas, kleitu, zibspuldzes, fotogrāfus, taču tas arī ir viss, ko viņš var man pateikt. Viņš sāk izteikties aizvien neskaidrāk, man sāk likties, vai tikai viņš nesāk zaudēt savas īpašās spējas.

      – Un tāpēc tu klaiņo pa ielām?

      – Jā. Un, kad ieraudzīju to sievieti, kuras kleita tika iespiesta taksometra durvīs, es pēkšņi kaut ko aptvēru. Man viss kļuva skaidrs. Un tad tas atkal pagaisa.

      – Cik žēl, – Gerijs nomurmināja, gremodams savus kliņģerīšus.

      Paciņa bija pavirši aizlocīta, un kliņģerīši vairs negaršoja labi. Viņam tas nepatika. Kārtīgi aizlocīt paciņu taču nebija grūti. Tai bija īpaša plastmasas aizdare.

      Tikmēr Hortenze turpināja, raudzīdamās tukšumā:

      – Kā āboli turas kokā? Kā gan kātiņš spēj noturēt gan vieglu ziedu, gan smagu augli? Kā tik trausls augs spēj radīt tik izturīgu kātiņu?

      – Tu gribi izgatavot gumijas kleitu?

      Hortenze pēkšņi izslējās un pavēlēja: turpini, turpini, tavos vārdos kaut kas ir. Viņa nepacietīgi sita knipjus, un šis klusais troksnis šķita kaitinošs kā zvaniņš kalpotāja izsaukšanai.

      – Es neko nezinu, – viņš noņurdēja. – Ja ābola trauslais kātiņš spēj noturēt augļa svaru, tātad tas ir veidots no kāda īpaši izturīga materiāla…

      – Un? Un? Runā tālāk! Gerij! Neapstājies!

      Viņa paliecās Gerijam pretī, dedzīgi saviebusies. Pirksti sita knipjus, balss kļuva spalga, acis meta zibeņus.

      – Tas jāizdomā tev pašai. Es neko nezinu.

      – Ak! Es tevi ienīstu! Tu mani iekārdini un pēc tam ļauj man nokrist kā sapuvušam ābolam. Tu esi riebīgs nelietis.

      Viņa nometa šo vārdu smagi kā telefonu katalogu, un tas atlēca no viņa pleca. Viņš piecēlās. Iegāja savā istabā, aizslēdza durvis. Viņa visu nakti pavadīja uz dīvāna. Un šorīt pagāja viņam garām stīvi izslējusies, ietinusies savā nicinājumā kā Brīvības statuja.

      Viņš bija pabrokastojis Kolumba avēnijas kafejnīcā Starbucks. Nopircis šokolādes kēksu. Pasūtījis kapučīno. Vērojis kādu veci, kurš bija lasījis New York Times, urbinājis sev ausi un aplaizījis pirkstu. Gerijs bija nolicis kēksiņu atpakaļ uz galda. Televizora ekrānā varēja redzēt dziesmas Kiss Me on the Bus videoklipu. Kādreiz arī viņi bija skūpstījušies autobusā, taču tagad jau labu laiku to vairs nedarīja. Man nav noskaņojuma, Hortenze aizbildinājās.

      Viņš bija ielicis karotīti sava kapučīno putās un drūmi noskatījies, kā tā nogrimst.

      Šajā dzīvē ne uz vienu nevarēja paļauties.

      Ikviens cilvēks bija vientuļš. Vienmēr.

      – Man vairs nav spēka, – Gerijs atzīstas Markam. – Es vairs neko nesaprotu. Es padodos.

      – Kopā ar Kalipso tu noteikti jutīsies daudz mierīgāk.

      – Bet es negribu iemīlēties Kalipso! Izbeidz! Es ar viņu gribu tikai piedalīties mēģinājumā!

      Pinkertons uzmet viņiem neapmierinātu skatienu, un abi puiši apklust.

      – Tā vairs ilgāk nedrīkst, Elena, tā vairs ilgāk nedrīkst.

      – Par ko tu runā, Hortenze?

      Elena Karkova spīdzina viņu ar jautājumiem, Hortenze savelk skumju seju un drūmi nodur galvu.

      – Ir jau divdesmit pirmais aprīlis.

      – Un?

      – Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, laiks skrien ar vēja spārniem, bet es neko neesmu paveikusi.

      Ir jau divdesmit pirmais aprīlis, un mani sāk pārņemt dusmas. Es ienīstu sauli, es ienīstu mēnesi, es ienīstu debesskrāpjus, luksoforu sarkanās gaismas, zirgu mēslus Centrālparkā, pīles dīķī, cukura vates smaržu. Es ienīstu Geriju.

      – Tas nav labi, nepavisam nav labi, – Elena nosaka un nogroza galvu. – Un kāpēc tu cel tādu brēku?

      – Tāpēc, ka man uz mēles ir kaut kas tāds, ko es nekādi nespēju izteikt skaļi un skaidri. Tāpēc, ka tas aizņem visas manas domas un man no tā dūc ausīs. Es vairs neko nespēju izdomāt, esmu iztukšota, man gribas ielēkt bezdibenī.

      – Ļoti labi, ļoti labi. Šīs bailes ir kā tilts, kas ved tevi pretī panākumiem.

      – Vai varat paskaidrot sīkāk?

      – Lai