Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

labi, dažreiz… tā nemaz nav tik brīnišķīga. Dažreiz es pat nesaprotu, kāpēc dzīve padara mani tik vāju (redzi, es jau runāju kā marķīze). Tīrais nieks spēj mani sagraut. Man droši vien vajadzētu uzaudzēt bruņas.

      Piemēram, vakar vakarā Gaetāns sadusmojās. Viņš saknieba lūpas tik cieši, ka tās kļuva baltākas par viņa plakstiņu maigo ādu, un lika, lai es izbeidzu nemitīgi svilpot. Mani mati esot pārāk blāvi, mani vaigi – pārāk sarkani.

      Un es patiešām nobijos.

      Es pēkšņi sapratu, kāpēc citas meitenes saka: es vairs nekad neiemīlēšos. Nu man ir skaidrs: iemīloties mēs zaudējam prātu; ja tas viss nekad nebeidzas, ja baiļu pakāpe nekad nepārsniedz atļauto līmeni, mūsu sabrukumu garantē dūnu segas, želejas konfektes ar zemeņu garšu un tāda superskumja mūzika kā tā, ko spēlē grupa Radiohead.

      Turklāt Tev jāsaprot vēl kaut kas: Gaetāns ir gan mans biedrs, gan draugs. Un tāpēc, ja viņš sadusmojas, mani tūlīt pārņem panika!

      Un pēc tam… mēs aizgājām pastaigāties pa Trokadero. Lai apskatītu Šaijo pili, strūklakas un visu pārējo. Viņš noglāstīja man galvu un plecus un kļuva mierīgāks. Tad viņš mani noskūpstīja. Viņa lūpas vairs nelīdzinājās plānam cigarešu papīram.

      Un nākamās dienas rītā, kad noskanēja mūsu modinātājpulksteņa zvans, kas atdarina gaiļa dziesmu, viņš pa miegam nomurmināja “es tam pārgriezīšu rīkli”, es iesmējos, viņš atvēra acis un pateica – “no rītiem tu man patīc vislabāk”.

      Un viss atkal bija labi. Kā uz burvja mājienu.

      Es gribu zināt, vai arī ar Tevi tā notiek. Es ļoti gribētu, lai Tu man to pastāsti. Apskauju Tevi cieši jo cieši kā traks dingo,

      Zoē.

      P. S. Kā Tu domā, vai mīlestība ir nežēlīga?”

      Vai mīlestība ir nežēlīga?

      Hortenze nekad nav sev to vaicājusi.

      Vai tas, ka Gerijs neatgriežas, ir nežēlīgi? Un tas, ka viņš nepiezvana, lai pateiktu, kur atrodas?

      Hortenze ir pārliecināta par viņu.

      Pareizāk sakot, ir pārliecināta pati par sevi. Ja viņš grib, lai savā vecajā, zilajā apmetnī staigā pa bāriem; viņas pieskāriens viņa piedurknei nekad neizbalēs. “Un kāpēc es esmu tik pārliecināta par sevi?” viņa sev vaicā, sūkādama zīmuļa galu.

      Viņa uzklikšķina uz izvēlnes “rakstīt atbildi”, lai izlasītu to, ko pati ir uzrakstījusi Zoē…

      “Mīlestība ir tas, ko Tu vēlies. Tā ir kā garas kāpnes. Tās Tevi var aizvest uz debesīm vai elli. Izvēle ir Tavās rokās. Es pati labāk izvēlos debesis un troni. Es esmu valdniece. Kā tās pasaku princeses, par kurām mēs lasījām bērnībā. Baidīties nedrīkst. Citādi Tu nogāzīsies zemē un būsi pagalam. Es sēžu savā tronī un esmu princese. Pārliecināta par sevi. Pārliecināta par to otru.

      Kā var tikt tronī? Iegalvo sev, ka esi neatkārtojama, ka esi pārāka par citiem. Visi cilvēki ir neatkārtojami, taču viņi to pārāk bieži piemirst.

      Vai zini, ko ir teicis Oskars Vailds? (Gerijs šobrīd par viņu vien runā. Viņš katrā izdevīgā brīdī citē kādu viņa izteicienu.) “To love oneself is the beginning of a life-long romance.” Tā ir vienīgā mīlas dēka, kura ir pūļu vērta. No tās izriet viss pārējais.

      Uzklausi Oskaru un dari tāpat kā es.

      Man ļoti patīk lasīt Tavas vēstules. Un ļoti patīk Tev rakstīt. Īsāk sakot, Tu man ļoti patīc. Tādu cilvēku nav daudz. Izmanto to!”

      Viņa paceļ galvu un paskatās uz pulksteni. Pusdivpadsmit!

      Un ja nu viņš neatgriezīsies? Un ja nu mīlestība ir nežēlīga?

      Viņa nekad nav raudājusi neviena puiša dēļ.

      Viņa gluži vienkārši nekad neraud.

      Kāds labums ir no raudāšanas?

      Baltā lapa viz viņas acu priekšā. Pirksts nodreb kā mīļākais un sniedzas pēc zīmuļa. Viņa tam pieskaras, paknibina, paripina, satver. Aizrautība, aizrautība.

      Un tad piedzimst pirmais tērps.

      Melna, pieguļoša kleita līdz ceļiem, ar caurspīdīgu iešuvi virs krūtīm… Elastīgā un caurspīdīgā auduma kontrasts liek nodrebēt. Viņai gribas sasist plaukstas. Kleita soļo viņai priekšā, atliek tikai tai sekot ar zīmuļa galu.

      Viņa izber krāsainos zīmuļus no kastītes. Nolauž un saspiež oranžo, magoņsarkano, dzelteno, zilo, zaļo kodoliņu. Izberzē ar pirkstiem. Izlīdzina. Veido krāsu laukumus. Noslauka pirkstus auduma gabaliņā.

      Viņa atkal ķeras pie zīmuļa. Miesas krāsas kleita ar divām iešuvēm, kas padara vidukli šaurāku, un divām tievām lencītēm…

      Kleitas seko cita citai. Tās visas grib piedzīvot pirmizrādi, iznākt uz mēles, dzirdēt aplausus, pārspēt citas kleitas. Pagaidiet mani, Hortenze sauc. Taču kleitas nemaz neklausās un drūzmējas kā krāsainā kaleidoskopā. Viņai noreibst galva, viņa ciešāk satver zīmuli pirkstos, lauž zīmuļu grafītus, ietonē, kricelē, ēno, izdzēš, atjauno, sapludina krāsas un ēnas, bet pulksteņa ciparnīcā tikmēr paiet stundas.

      Mēģinājums skolas pirmā stāva mazajā studijā ir ieildzis līdz pat pusnaktij. Un, kad Gerijs paziņo: “Esmu izsalcis, vai aiziesim kaut ko uzkost?”, Kalipso viņu nedzird. Viņas prāts vēl ir pilns ar notīm. Viņa stāv, piespiedusi vijoli pie zoda. No cītīgas koncentrēšanās viņa ir gluži sastingusi. Beigu beigās, turēdama vijoli piespiestu pie kakla, viņa vairs īsti nesaprot, kur to ir likusi. Gerijs iesmejas, norāda uz vijoli ar pirkstu, un viņa pārsteigta uzliek plaukstu viņam uz pleca. Piedod, biju pavisam aizdomājusies.

      Viņa vēl atrodas melodijā. Ieslodzīta akordā, kurš turpina skanēt vēl labu brīdi pēc tam, kad ir jau nospēlēts.

      Viņi pieceļas un dodas uz Harry’s Burritos Kolumba avēnijā. Šajā kvartālā mēdz uzturēties gandrīz visi Džūljarda skolas studenti. Viņi dodas turp gan pēc nodarbībām, gan pēc koncertiem. Viņi dzer frozen Margaritas un sarunājas līdz vēlai naktij. Lai atbrīvotu telpas, viņus nākas izraidīt.

      Abi apsēžas stūrī un sāk vērot pirmā kursa studentus, kuri tēlo, izliekas svarīgi un visādi cenšas izrādīt, ka ir tikuši prestižā mācību iestādē. Dziedātāji izdzied dažādus vingrinājumus, pieguļošās drēbēs ģērbušies dejotāji dīdās, aktieri augstprātīgi nolūkojas uz citiem apmeklētājiem, pianisti ne ar vienu nerunā un bungo pa iztēlotām klavierēm.

      Viņi tikai pasmaida par šiem iesācējiem. Drīz vien šie ļaudis pārstās izlikties, jo skolā valdošā konkurence kļūs pārāk nogurdinoša. Izcilība, nemitīga izcilība, nogurdinoša izcilība. Daudzi pametīs studijas trimestra vidū. Katra mācību gada beigās viņu likteni izšķirs nevis atzīmes vai sasniegumi, bet gan īpaša komisija. Un giljotīnas asmens kritīs. Kādā brīdī otrā mācību gada beigās tā dēvētais advisor, kurš visu šo laiku ir sekojis katram studentam, uzmundrinājis, pamudinājis, mācījis visādas labas lietas, izsauks viņu pie sevis, lai pateiktu: ļoti žēl, taču tas vēl nav pasaules gals; ir vēl arī citas skolas, taču jūsu studijas šeit ir beigušās. Un students iziet pa durvīm, nodūris galvu, tomēr pūlēdamies izlikties, ka nekas nav noticis.

      Lai vairs nekad neatgrieztos.

      Trešajā un ceturtajā kursā viss jau ir kļuvis skaidrs. Palikušie cītīgi strādā līdz pat spēku izsīkumam. Nogurums ir pārņēmis gan mūziķu pirkstus, gan dejotāju locekļus, gan dziedātāju balss saites. Pazemība dara savu, pakauši ir noliekušies