Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

manas lūpas nesastopas ne ar viena cita lūpām.

      Es, Kalipso Munjeza, dzimusi amerikāņu izcelsmes mātei no kubiešu izcelsmes tēva, pamesta uzreiz pēc dzimšanas. Mani ir uzaudzinājis vectēvs, mūziķis, kurš novēlējis man savu vijoli. Uliss Munjezs, brīnišķīgs cilvēks ar ogļu melniem matiem, spēcīgs kā vērsis, ar glāsmainu, saltu balsi. Visas sievietes viņa dēļ bija kā trakas. Ikreiz, kad vectēvs ienāca pa durvīm, viņas tūdaļ modri izslējās. Viņš šīs sievietes iekvēlināja, iekairināja, satracināja un tad atstāja, lai atgrieztos pie savas sievas Rositas. Uliss Munjezs. Ir neparasti, ja vectēvam pieder Gvarnēri vijole, ir neparasti, ja māte pamet savu bērnu dzemdību nodaļā, piespraudusi pie sedziņas zīmīti ar antīkas nimfas vārdu. Ir neparasti, ja maza meitene ir tik neglīta, ka neviens neuzdrošinās ielūkoties viņai sejā un tikai ātri jo ātri pārlaiž viņai skatienu, lai palūgtu maizi vai pavaicātu, kā var nokļūt vajadzīgajā vietā un cikos aties vai pienāks kāds vilciens.

      Viņa par to visu tikai pasmejas.

      Uliss Munjezs dievina Kalipso. Viņš sprauž viņai matos daudzkrāsainus konfekšu papīriņus, padarot viņu līdzīgu Ziemassvētku eglītei. Kalipso jau agrā bērnībā ir sapratusi, ka nemūžam nespēs tikt pie citas mutes, deguna, zoda, zobiem un būs labāk, ja viņa iemācīsies draudzēties ar savu atspulgu, nevis skatīsies spogulī un raudās. Ir jāsamierinās. Viņa negrasās izlikties, ka ir citāda, lai visiem iepatiktos! No tā nebūs nekāda labuma, beigsies ar to, ka viņa vispār vairs pati nesapratīs, kāda ir, turklāt viņai nav naudas. Viņa ir Kalipso Munjeza, meitene ar peles galvu.

      Meitene, kura dievišķīgi spēlē vijoli.

      Ar zodu piespiedusi vijoli pie pleca, viņa rada tik brīnišķīgas skaņas, ka tās spēj palīdzēt aizmirst visu. Un ne vien aizmirst, bet arī izveidot kaut ko jaunu. Mūzika viņai ir iemācījusi saskatīt izsmalcinātību, skaistumu, dzīvi. Dzīvības brīnumu.

      Nē, nē, viņa atkārto, soļodama pa Medisona avēniju, “pakļauta” nebūt nav īstais vārds.

      Viņa prāto, lauza galvu.

      Palaiž garām vienu autobusu, tad otru. Nāksies iet kājām. Viņa neizdomās īsto vārdu, ja stāvēs iespiesta starp citiem pasažieriem M1 vai M2 maršruta autobusā, viņai ir vajadzīgs plašums. Šaurībā viņa neko nespēs izdomāt. Tikai kustība radīs brīvību, ļaus piedzimt vārdiem un skaņām, aiz kurām slēpjas emocijas.

      Pēkšņi viņa apstājas kā zemē iemieta.

      Pārpludināta!

      Gerijs Vords viņu ir pārpludinājis.

      Nonākusi viļņa mugurā, viņa slīd pārsteiguma pilnā priekā, sajūtās un laimīgā kliedzienā. Viņa paceļas uz aizvien augstāka viļņa.

      Cik gan augsts ir šis vilnis, un kā tas viņu ir aizrāvis!

      Viņai vajag izrunāties, izkratīt sirdi kādai draudzenei, kādai, kura prastu uzmanīgi klausīties.

      Viņai ir kādam jāuzticas.

      Medisona avēnijā viņa apstājās pie ziedu veikala skatloga.

      Viņa nopirka augu. Vai tā bija atraitnīte vai Viola odorata? Ziedu tirgotājs to nezināja, tomēr apsveica Kalipso ar šādu izvēli. Viņš klusi piebilda: runājiet ar to, šis augs ir kautrīgs.

      Viņa nolika podiņu uz palodzes ziemeļu pusē. Un nolēma, ka runās ar šo atraitnīti.

      Viņa tai stāsta…

      Par mēģinājumiem, par to, kā aizver acis un no jauna tās atver, kad viņš saka “tas ir labi” vai “tas nekur neder”, vai arī “pamēģināsim šādi…”. Kalipso klausās viņa balsī, vēro, kā viņš paceļ rokas un velk gaisā apļus.

      – Un, vai zini, Viola odorata, viņš pieprot kaut ko pavisam neparastu! Ar kreiso roku viņš ceļ, rada, veido, gluži kā ar dzelzs cimdu, bet ar labo roku – virpo un slīpē, it kā tā būtu no dzīvsudraba! Ar labās rokas mazo pirkstiņu viņš paveic kaut ko neticamu. Viņš burtiski iegravē virtuozitāti un spožumu. Es vēl nekad neesmu redzējusi tik drosmīgu, tik veiklu mazo pirkstiņu… tas gluži vienkārši mirdz!

      Viņa turpina stāstīt…

      Garas mēģinājumu stundas mazajā skolas zālē, un tad viņš vaicā: vai iesim iedzert kafiju? Un tā viņi arī dara. Iziet tumsā, un šķiet, ka tur klusi skan laimīga flauta. Cik brīnišķīgi ir mīlēt, cik skaista kļūst dzīve!

      Dantes skvērs pretī Metropolitēna operai pārvēršas par milzīgu parku, restorānu ugunis – par gigantiskiem prožektoriem, viņa skraida šurpu turpu un dejo, viņš smaidīdams nosaka: man patīk, kā tu niekojies. Viņa apraujas: viņš ir pateicis “man ļoti patīk”, viņš ir pateicis “tu”, viņš ir pateicis “tu man ļoti patīc”. Nekādu šaubu.

      Viņa mīl. Un viņš visu redz.

      Tas vēl ir tikai sākums, viņa atzīstas atraitnītei, es gribu teikt, ka tas ir labs sākums mīlas dēkai.

      Viņa skatiens vēsta, ka man ir skaisti sejas vaibsti un tvirtas lūpas, bet mana āda ir glāsmaina kā pumpurs.

      Ikkatru brīdi viņa pavada, kavēdamās laimīgās domās par šo mēnesi kopā ar Geriju Vordu. Vesels mēnesis laimes.

      Nav daudz tādu, kas savā mūžā ir piedzīvojuši veselu mēnesi laimes, tu taču to zini, vai ne, Viola odorata?

      Viņa domā: tagad viņš pieceļas, tagad viņš dzer kafiju, tagad viņš apģērbjas, tagad viņš iziet no mājām, tagad viņš dodas uz skolu, tagad viņš ienāk skolas lielajā zālē… un arī viņa pieceļas, iedzer kafiju, apģērbjas un dodas uz skolu.

      Viņa vairs nav viena.

      Viņa paskatās debesīs, pat vēl augstāk par debesīm, sakrusto pirkstus un nočukst “paldies”. Vienkārši “paldies”.

      – Vai gribi kafiju? – Gerijs noprasa, paņemdams pēdējo kartupeļa gabaliņu.

      – Nē, paldies.

      – Bet tu taču neko neesi ēdusi!

      – Man mājās ir siers un augļi.

      – Kur tu dzīvo?

      – Pašā pilsētas nomalē, austrumos. Medisona avēnijas un Simt desmitās ielas stūrī.

      – Nav gluži blakus.

      – Tas ir vienīgais, ko man izdevās atrast. Tagad es varu katru dienu iziet cauri Centrālparkam. Man patīk tur pastaigāties. Dažreiz es apstājos un sāku spēlēt uz ielas. Es iztēlojos, ka uzstājos kādā lielā starptautiskā festivālā…

      Viņam patīk staigāt pa Centrālparku. Bieži vien viņš iziet tam cauri. Viņam patīk pasēdēt kādā milzīgā guļbaļķu nojumē. Tur nav neviena cilvēka, tikai dažreiz stūrī saritinājies nakšņo kāds klaidonis. Agrā rītā tas nozūd, līdz galam neizgulējis reibumu.

      Savu pirmo Manhetenas vasaru viņš ir pavadījis nojumē pavisam netālu no Centrālparka dienvidu daļas. Tur viņš ir pētījis nošu partitūras, mācījies tās no galvas un dungojis. Viņš ir mācījies pazīt notis no nelieliem ierakstiem savā iPod. Mazā, baltā piezīmju grāmatiņā pārrakstījis visas grupas Beatles dziesmas un dziedājis “we all live in a yellow submarine, yellow submarine”.

      Tieši tur Hortenze viņu atrada kādā vasaras dienā. Viņš bija īgņojies. Viņa bija atsteigusies viņu uzmeklēt. Viņi bija sastrīdējušies, salīguši mieru, saskūpstījušies un kopš tā laika palikuši kopā.

      Hortenze. Kā gan es varēju par viņu aizmirst, būdams kopā ar Kalipso!

      – Dažreiz cilvēki man samet naudu, – Kalipso