Muchachas. Pasaki, ka mīli mani. Katrīna Pankola

savas mātes GULTĀ?

      – Jā. Viņš bija manas mātes mīļākais. Es nopirku biļeti uz Ņujorku un ne mirkli neesmu nožēlojis, ka to izdarīju.

      Viņš izturas brīvi un bezrūpīgi kā tie cilvēki, kuri ne par ko neuztraucas; tie, kuri izvelk no kabatas saņurcītas naudas zīmes un nomet uz galda, lai samaksātu. Viņš ir priecīgs, labi jūtas pats savā ādā, smaida tā, ka staro visa viņa seja, viņam ir brūni, izspūruši mati. Kad viņš spēlē, viņa pleci līgojas, ķermenis šūpojas augšup un lejup, viņš aizver acis, iekož sev lūpā, it kā kaut ko izlūgtos, tad pasmaida, noliecas pār klavierēm, izslejas, atkal sagumst. Kalipso jūt viņa klātbūtni, to, kas liek notīm atdzīvoties. Viņš ķeras pie mūzikas kā tēlnieks, kurš iegrūž rokas mālos. Viņa aizver acis un jūt, ka reibdama paceļas gaisā. Man nemaz nav vajadzīgs alkohols, pietiek ar to, ja dzirdu, kā viņš spēlē. Uzmanīgi un precīzi. Viņš nav no tiem pianistiem, kuri ar savu spēli nomāc solistu. Viņš ļauj man atvērties, izplesties, izplūst diženās skaņās. Un, kad viņš pagriežas, lai paskatītos, kur esmu palikusi, viņa acīs var izlasīt prieku. Es uztveru notis precīzi kā izšautu bultu, es tās veidoju, apveltu ar krāsām, smaržām, priekpilniem saucieniem, ar vectēva smaidu; viņš saņem rokas un paceļ tās pret debesīm, lai sveiktu kādu veiksmīgu akordu…

      “Amorcito, mi princesa, mi corazóncito, mi cielito tropical.”

      Viņa ķeras pie skaņu māla, lai to darbīgi mīcītu, viņa neko nevar pierādīt, toties spēj atdot visu. Mana mīlestība, viņa saka, mana mīlestība, un pasmaida, dzirdēdama šo vārdu, kas ir tik dramatisks; viņa saklausa visas kļūdainās notis, visas aplamības, un šis vārds ir tik jauns, ka viņa to izrunā piesardzīgi. Viņa piever acis un ierunājas klusāk, lai neizskatītos neprātīga. Jo viņš tā var nodomāt, vai ne? Viņš taču var tā nodomāt. Gerijs nedrīkst nobīties no vētras, kas viņā plosās. Un tāpēc viņa cītīgi cenšas visu paturēt sevī, un tāpēc pamazām aizvien vairāk nosarkst, koda lūpas, un viņas acīs mirdz mēness gaisma.

      Gerijs pagriež šķīvi ar burgeru tā, lai karstie ceptie kartupeļi atrastos viņam tuvāk, aplej tos ar kečupu, saņurca papīra salveti, plati atver muti, nokož pirmo kumosu un turpina stāstīt.

      – Manu klavierskolotāju sauca par Oliveru. Starp citu, viņu tā sauc vēl aizvien, viņš nav miris! Viņš nedaudz koncertē pa visu pasauli un saskaņā ar jaunākajām ziņām vēl aizvien ir manas mātes mīļākais. Es nezinu, vai māte vēl aizvien viņu mīl, jo viņa ir ļoti sarežģīta sieviete, kura bieži dusmojas. Uz visiem. Viņa nemitīgi cīnās ar vējdzirnavām. Mana māte ir īsts dons Kihots!

      – Viņa noteikti par kaut ko sapņo…

      – Sapņo un dusmojas.

      – To bieži vien var apvienot.

      – Es viņu ļoti mīlu. Mēs esam uzauguši kopā. Ir dīvaini tā sacīt pašam par savu māti, tomēr tā ir taisnība. Un varbūt mēs vēl aizvien turpinām pieaugt. Varbūt arī viņa šobrīd piedzīvo pārvērtības…

      Viņš apklust, pats nesaprazdams, kāpēc ir to visu pastāstījis un uzticējies Kalipso Munjezai. Tad viņš atkal atgūstas un izmet:

      – Vai pasniegsi man sāli?

      Es pats esmu vainīgs, viņa sēž te, man pretī, domīgi skatās uz mani un nebilst ne vārda. Mulsinoši. Es jūtos tā, it kā atrastos uz skatuves, taču pats nesaprotu, ko runāju.

      Varbūt esmu sakautrējies…

      Vai varbūt pārāk aizkustināts?

      Nē, aizkustināts es neesmu. Un arī sakautrējies ne.

      Pilnīgi skaidrs, ka parasti es tā neizturos.

      Viņa pasniedz Gerijam sālstrauciņu, viņš to paņem, nokož kārtējo hamburgera kumosu, aizmirst, par ko ir domājis, un ieminas:

      – Varbūt mēs varētu kādu dienu ķerties pie Štrausa sonātes? Tu taču zini to sonāti vijolei un klavierēm…

      – Tā ir mana vismīļākā sonāte, – viņa paziņo, dedzīgi ieskatīdamās Gerijam acīs.

      – Tad mēs to nospēlēsim kopā, – viņš paziņo ar pilnu muti.

      Vairākas reizes atkārtojot Bēthovena sonāti, viņa beidzot ir sapratusi, ko jūt pret Geriju Vordu.

      Ir pagājis tas pārsteiguma mirklis, kad Gerijs viņu izraudzījās lielajā auditorijā, izrunādams viņas vārdu pa zilbēm: Ka-lip-so Mun-je-za; ir pagājis tas mirklis, kad viņa pēkšņi apjuka; nu viņa ir atkal atguvusies, un viņi katru dienu pēc lekcijām dodas uz mēģinājumu.

      Un kādu dienu pār viņu nāca atklāsme. Viņa ir sev pateikusi: redzi, tā tas ir, tieši tā arī tas ir, es esmu iemīlējusies.

      Iemīlējusies…

      Šis satriecošais atklājums ir licis viņai sagrīļoties. Viņa koda lūpas līdz asinīm un skatās visapkārt, lai pārliecinātos, vai neviens nav atklājis viņas noslēpumu. Tas taču nav iespējams, viņa nekavējoties sev iebilst. Iemīlējusies – šis vārds nav attiecināms uz mani. Tas pienākas kādai, kura to ir pelnījusi daudz vairāk.

      Kalipso cenšas būt precīza visā, ko dara. Viņa ir pārliecināta, ka ikvienai eksistējošai lietai ir nepieciešams atrast precīzu apzīmējumu. Ja kāds saka “koks”, nepaskaidrojot, kas tas par koku, tad runa var būt vienīgi par stumbru. Tiklīdz tiek pateikts “ozols”, “palma”, “bugenvileja” vai “magnolija”, kokam uzrodas zari, ziedi, augļi, smarža. Tagad var apsēsties šī koka paēnā vai garāmejot tam pamāt. Koks eksistē. Tam ir vārds, uzvārds, ģimene, darbavieta.

      Viņa labu laiku ir meklējusi vārdu, lai varētu precīzi aprakstīt to, ko pati jūt, atrazdamās blakus Gerijam Vordam.

      Un viņai tas ir izdevies.

      Atklājusi šo vārdu, viņa ir palēkusies no prieka.

      Gluži kā Džīns Kelijs filmā “Dejojot lietū”.

      Todien Manhetenā lija. Bija piektdiena, trīspadsmitais aprīlis. Dia de mala suerte, kā apgalvoja viņa vectēvs. Dia de suerte, mazā Kalipso spītīgi iebilda. Kā vēlies, amorcito, viņš atteica, noplīkšķinādams bikšturus, tu pati vari izlemt, kā būs. Un vienmēr varēsi to izlemt. Nekad nepakļaujies citiem, de acuerdo? Pakļauties – tas ir kā nedaudz mirt.

      Bija trešdiena, trīspadsmitais, un viņa soļoja pa Medisona avēniju uz autobusa pieturu. Viņa bija izdomājusi pirmo vārdu, kas tomēr nebija pareizais.

      “Pakļauta”. Gerijs Vords ir mani pakļāvis.

      Nē taču, viņa papurināja galvu un uzvilka šalli līdz pat degunam. Gerijs Vords nav mani “pakļāvis”, nē, nē, tas nozīmētu, ka viņš pār mani valda, ka es esmu sarāvusies kamolā un rāpoju viņam pie kājām. Viss ir gluži pretēji, viņš mani ir pacēlis debesīs.

      Viņa satraukti pieliek soli. Gerijs nav no tiem cilvēkiem, kuri liek citiem sarauties kamolā, un es neesmu no tām sievietēm, kuras ļautu ar sevi tā izrīkoties, nē, nē. “Pakļauta” – šis vārds attiecas uz meitenēm, kuras nopūšas Gerijam aiz muguras, kad viņš soļo pa skolas gaiteņiem; uz tām, kuras sabikstās, pieminēdamas viņa skaisto amerikāņu automašīnu, franču izcelsmes līgavu un smaidu, kas liek noelsties tām, kuras ir aizrāvušās visvairāk. Nē! Nē! Un viņa kļūst nemierīga, uzgrūžas kāda garāmgājēja oranžajam lietussargam, pastumj sāņus kāda cita mugursomu. Nē, nē, viņa vēlreiz sev iebilst. Man nav vajadzīga tāda salkanība, es gribu, lai arpedžo ieskanas skaļāk, es gribu dzirdēt visaugstāko “do”!

      Viņa paiet garām konditorejai Ladurée, kur var nopirkt franču cepumiņus macarons, kurus amerikāņi burtiski pielūdz. Ar rožu, pistāciju, šokolādes,