Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

ceļam un sāka pētīt Buloņas meža alejas ziedošos kokus, to spēcīgos stumbrus un maigo, zaļo lapotni, pumpurus, kas kuru katru brīdi gatavojās plīst, garos zarus, kas liecās viņai pretī, veidojot virs ceļa gandrīz caurspīdīgu, ziedošu kupolu, ko caurauda vakara saule, apspīdot katru zariņu, katru glāsmaino pumpuru. Zaru lēnā šūpošanās viņu nomierināja, tikai Zoē, aizspiedusi ausis, aizvērusi acis, degunam pilot, turpināja klusi šņukstēt. Žozefīne nospieda gāzes pedāli un atsāka braukt, klusībā lūgdamās, kaut šis ceļš izvestu viņas tieši uz Mjuetu. Un tad jau atliks tikai atrast vietu automašīnai… un arī tas nebūs viegli, Žozefīna pie sevis noteica un nopūtās.

      Šovakar ģimenes maltīte noritēja apbrīnojami gludi.

      Karmena uzmanīja, lai tiktu nomainīti šķīvji, un jaunā meitene, kura par godu vakariņām bija pieņemta par palīdzi, izrādījās ļoti izdarīga. Irisa, ģērbusies garā, baltā blūzē un lavandas zilās lina biksēs, gandrīz nemitīgi klusēja un iejaucās tikai brīžos, kad saruna atkal draudēja apklust. To gan viņai nācās darīt visai bieži, jo likās, ka neviens nav noskaņots tērzēt. Viņa izskatījās saspringta un izklaidīga, lai gan parasti pret viesiem izturējās ļoti laipni. Viņas biezie, melnie mati bija uzsprausti un mirdzošos viļņos krita pār pleciem.

      Cik brīnišķīgi mati, Karmena domāja brīžos, kad saņēma pirkstos šo biezo, krāšņo cekulu. Dažreiz Irisa atļāva viņai tos ķemmēt, un Karmenai ļoti patika, kad šie mati sprakšķēja zem sukas. Pēc pusdienām Irisa ieslēdzās kabinetā un pat atteicās runāt pa telefonu. Karmena to zināja, jo arī virtuvē bija ievilkts paralēls telefona aparāts. Tam nedega neviena lampiņa. Ko viņa viena pati darīja savā kabinetā? Pēdējā laikā tas notika aizvien biežāk. Agrāk, atgriezusies no veikaliem ar iepirkumu kaudzi, viņa uzsauca: “Karmensita! Kārtīgu, karstu vannu! Ātrāk! Ātrāk! Vakarā jādodas viesos!” Viņa nometa iepirkumu maisiņus uz grīdas, iesteidzās dēla istabā, lai viņu noskūpstītu, saukdama: “Kā tev šodien gāja, Aleksandr? Stāsti, mīļais, stāsti! Vai tev bija labas atzīmes?” Karmena tikmēr piepildīja milzīgo, ar zaļi zilām mozaīkas flīzēm apšūto vannu, sajauca timiāna, salvijas un rozmarīna eļļas. Viņa iemērca elkoni ūdenī, lai pārbaudītu tā temperatūru, iebēra Guerlain vannas sāli un, kad viss bija sagatavots, aizdedzināja mazas svecītes un sauca Irisu, lai tā varētu iegremdēties karstajā, smaržīgajā ūdenī. Dažreiz Irisa ļāva viņai palīdzēt nomazgāties, noberzt viņai pēdas ar pumeku un izmasēt tās ar muskusa rozes eļļu. Karmenas spēcīgie pirksti cieši aptvēra potītes, ikrus un pēdas, spaidīja, knieba, izklauvēja un tad prasmīgi, baudpilni izglāstīja. Irisa atslābinājās, stāstīja viņai par dienas notikumiem, par savām draudzenēm, par gleznu, ko bija atradusi kādā galerijā, par blūzi ar īpatnēju apkaklīti, “iedomājies tikai, Karmena, nevis atsevišķi griezta, bet stāva, ar pavērtiem stūriem, it kā tos noturētu neredzamas stīpiņas…”, par šokolādes cepumu, no kura viņa bija nokodusi tikai mazu gabaliņu, “iznāk, ka es to nemaz neapēdu, tātad tas neskaitās!”, par kādu uz ielas izdzirdētu frāzi, par nabadzīgu večiņu uz ietves, kura viņu bija tā izbiedējusi, ka viņa sausajā, vecajā plaukstā bija izbērusi visu sīknaudu. “Ak, Karmen, man ir tik ļoti bail kādu dienu nonākt viņas vietā. Man taču nekā nav. Viss pieder Filipam. Uz mana vārda nekas nav pārrakstīts.” Un Karmena masēja viņas kāju pirkstus un garās, slaidās, gludās kājas, un nopūzdamās atteica: “Nekad, manu skaistulīt, jūs nekad nekļūsiet par tādu krunkainu veču. Kamēr vien būšu dzīva, tas nenotiks! Es uzņemšos visus mājsaimniecības darbus, es gāzīšu kalnus, bet nekad jūs nepametīšu!” “Pasaki man to vēlreiz, Karmensita, pasaki vēlreiz!” Irisa nomierinājās, aizvēra acis un iesnaudās, atbalstījusi galvu pret saritināto dvieli, ko Karmena gādīgi bija nolikusi viņai aiz kakla.

      Šovakar vannas ceremonija nebija notikusi.

      Šovakar Irisa bija steigšus nomazgājusies dušā.

      Karmena uzskatīja par goda lietu gādāt, lai ģimenes vakariņas noritētu nevainojami. It īpaši tāpēc, ka tajās piedalījās Anriete Grobza.

      – Ā! Klāt ir! – Karmena nopūtās, noskatīdamās pa pavērtajām bufetes telpas durvīm, aiz kurām vadīja visu notiekošo. – Maita tāda!

      Anriete Grobza sēdēja galda galā, taisna un nekustīga kā akmens statuja, saņēmusi matus gludā, ar laku noklātā mezglā, no kura nespurojās ārā ne matiņš. Pat svētie pīšļi baznīcā izskatās jautrāk, Karmena nodomāja. Anriete bija uzvilkusi plānu lina auduma žaketi, kurai katra vīlīte bija izgludināta un iestīvināta. Viņai pie labās rokas bija nosēdināta Hortenze, bet pa kreisi – mazā Zoē. Anriete nemitīgi noliecās pie viņām, lai kā barga skolotāja izteiktu kādu piezīmi. Zoē bija notraipījusi vaigu. Viņas acis bija sarkanas, skropstas salipušas. Skaidrs, ka viņa, braucot šurp, automašīnā raudājusi. Žozefīne knibinājās ap ēdienu savā šķīvī. Tikai Hortenze piemīlīgi čaloja, uzsmaidīja savai tantei un vecmāmiņai un izteica komplimentus labpatikā murrājošajam Šefam.

      – Goda vārds, tu esi novājējis, Šef. Kad tu ienāci istabā, es nodomāju: cik labi viņš izskatās! It kā būtu kļuvis jaunāks! Varbūt tu kaut ko esi ar sevi izdarījis? Vai tikai tev nav bijusi neliela kosmētiskā operācija?

      Šefs priecīgi iesmējās un apmierināts pakasīja galvu.

      – Kam tad lai es cenšos, mīļumiņ?

      – Nu, nezinu. Piemēram, man par prieku. Man ir bēdīgs prāts, ja redzu, ka tu noveco un kļūsti grumbains… Man vajag, lai tu būtu stiprs un tumši iededzis kā Tarzāns.

      Šī meiča nu gan prot runāt ar vīriešiem, Karmena nodomāja. Tētuks Grobzs no lepnuma burtiski staroja. Plikais pauris no apmierinājuma spīdēja un laistījās. Kā jau parasts, pirms aiziešanas viņš aizejot iedos meitenei naudiņu. Ikreiz, bez izņēmuma, viņš, nevienam nemanot, iebāza Hortenzei rokā kādu naudaszīmi.

      Apmierināts pēc sarunas ar Hortenzi, Marsels pagriezās pret Filipu Dipēnu un pārmija ar viņu dažus vārdus par stāvokli biržā. Kāds šobrīd ir kurss, vai gaidāma akciju vērtības palielināšanās vai krišana? Vai tagad vajadzētu akcijas pārdot, vai, gluži pretēji, ieguldīt naudu? Un kur? Akcijās vai valūtā? Ko runā darījumu aprindās? Filips Dipēns ar vienu ausi klausījās savā radiniekā, kurš tiešām izskatījās lieliski. Nudien, īsts brašulis, kļuvis jūtami jaunāks, meitēnam taisnība, Karmena sev sacīja, māmuļai Grobzai vajadzētu saausīties!

      Tad Karmenu no pārdomām iztraucēja palīdze, kura gribēja zināt, vai kafiju pasniegt viesistabā vai pie galda.

      – Viesistabā, mīļā… Es pati to izdarīšu, novāc galdu. Saliec visu trauku mazgājamajā mašīnā. Šampanieša glāzes gan ir jānomazgā ar rokām.

      Steigšus notiesājis desertu, Aleksandrs aizvilka māsīcu Zoē uz savu istabu, bet Hortenze palika pie galda. Viņa vienmēr sēdēja kopā ar pieaugušajiem. Pat tad, kad Hortenze bija vēl pavisam maza, viņa nekad par to neaizmirsa; vēl pirms brīža uzvedusies kā draiska un pļāpīga koķete, viņa pēkšņi pieklusa, lai kļūtu nemanāma, un klausījās. Viņa vēroja, pūlējās atminēt kāda izmesta mājiena nozīmi, pamanīja visas kļūmes, pārteikšanos, sašutuma pilnu izsaucienu, smaga klusuma brīdi. Šai meičai gan patīk parakņāties mēslos, Karmena nikni nodomāja. Un neviens neko pat nenojauš! Bet no manis neko nevar noslēpt. Viņa jau ir sapratusi, ka es viņai redzu cauri. Viņa mani nemīl, baidās. Vajadzēs šovakar viņu norāt, lai iet uz mazo viesistabu skatīties televizoru.

      Tā kā sarunas neraisījās, Hortenzei apnika sēdēt pie galda, un viņa bez iebildumiem aizgāja līdzi Karmenai.

      Tikmēr lielajā viesistabā Žozefīne dzēra kafiju un klusībā lūdzās, kaut tikai jautājumi nesāktu birt pār viņu kā krusa. Viņa uzsāka sarunu ar Filipu Dipēnu, taču viņš atvainojās, jo zvanīja viņa