Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

a Kārkliņa

      Šarlotei, Klemānam, maniem mīļajiem…

      Pirmā daļa

      Žozefīne iekliedzās, un dārzeņu tīrāmais izkrita viņai no rokām. Nazis bija aizslīdējis pār kartupeli un dziļi iegriezies ādā pie plaukstas locītavas. Asinis, visur asinis. Viņa skatījās uz savām zilajām vēnām, koši sarkano brūci, balto izlietni, dzelteno plastmasas sietiņu, uz spīdīgajiem, nupat nomizotajiem kartupeļiem. Asins lāses krita cita pēc citas, izšķīstot uz baltās emaljas. Viņa ar plaukstām atspiedās pret izlietni un izplūda asarās.

      Viņai vajadzēja paraudāt. Viņa pati nezināja, kāpēc. Iemeslu gluži vienkārši bija pārāk daudz. Ievainojums kļuva par izdevīgu ieganstu. Viņa ar skatienu uzmeklēja trauku dvieli, paņēma to un nosēja plaukstu. Es pārvērtīšos par strūklaku, par asaru strūklaku, asiņu strūklaku, nopūtu strūklaku un ļaušu sev nomirt.

      Jā, tā bija izeja. Vienkārši klusējot ļaut sev nomirt. Izdzist lēni kā svecei.

      Nomirt, stāvot pie izlietnes. Nē, stāvus neviens nemira, viņa nekavējoties izlaboja, mirst, guļot gultā, stāvot uz ceļiem, iebāžot galvu cepeškrāsnī vai vannā. Kādā laikrakstā viņa bija lasījusi, ka sievietes visbiežāk izdara pašnāvību, izlecot pa logu. Vīrieši pakaras. Izlēkt pa logu? Viņai nemūžam nepietiktu drosmes. Pavisam kas cits bija lēni noasiņot un raudāt, noskatoties, kā asaras sajaucas ar ūdeni. Lēnām aizmigt. Nu tad met nost dvieli, iegremdē plaukstas izlietnē! Atkal tas pats… tad vajadzēs palikt stāvus, bet stāvus neviens nemirst.

      Tikai kaujas laukā. Kara laikā…

      Bet karš jau vēl nav sācies.

      Viņa nošņaukājās, sakārtoja dvieli uz brūces, noslaucīja asaras, vērīgi paskatījās uz savu atspīdumu loga stiklā. Viņas matos vēl aizvien bija iesprausts zīmulis. Aiziet, viņa sev sacīja, turpini tīrīt kartupeļus… Par pārējo tu padomāsi vēlāk!

      Tajā pašā karstajā maija beigu rītā, kad termometrs jau rādīja divdesmit astoņus grādus ēnā, uz viena no piektā stāva balkoniem, patvēries zem nojumes, kāds vīrietis spēlēja šahu. Pats ar sevi. Viņš domīgi raudzījās uz šaha galdiņu. Izdarījis gājienu, viņš pārsēdās iztēlotā pretinieka vietā un domīgi sūca pīpi. Viņš noliecās pār šaha galdiņu, nopūtās, pacēla šaha figūru, nolika to atpakaļ, atvilka roku, vēlreiz nopūtās, atkal paņēma figūru, izdarīja gājienu, nogrozīja galvu un pārsēdās atpakaļ.

      Tas bija vidēja auguma vīrietis, ļoti kopts, tumšmatains, ar brūnām acīm. Nevainojami taisnas bikšu vīles, apavi tik spīdīgi, it kā nupat būtu izņemti no veikala kārbas, uzrotītās krekla piedurknes atklāja slaidos apakšdelmus, bet nospodrinātie nagi liecināja, ka par tiem rūpējusies manikīre. Visu vēl papildināja vienmērīgs, viegls, dabisks iedegums, kas radīja iespaidu, ka viņa ādai piemīt zeltaini brūns mirdzums. Vīrietis līdzinājās kartona lellītei apakšveļā un zeķēs, kuru bērni var ietērpt pilota, mednieka vai ceļotāja apģērbā. Šādi vīrieši tiek attēloti katalogu lappusēs, lai iedvestu pārliecību un īpaši izceltu tur piedāvāto mēbeļu kvalitāti.

      Piepeši viņa sejā atplauka smaids.

      – Šahs un mats, – vīrietis nomurmināja, vērsdamies pie sava iedomu partnera. – Vecīt! Ar tevi ir cauri. Ko, vai negaidīji? – Apmierināts viņš pats sev paspieda roku un mazliet pārvērstā balsī apsveica: – Labi nospēlēts, Tonio! Tas bija izcili.

      Viņš piecēlās, izstaipījās, pakasīja krūtis un nolēma iedzert kādu glāzīti, lai gan vēl bija visai agrs. Parasti viņš dzēra aperitīvu vakaros, desmit minūtes pāri sešiem, skatīdamies pa televizoru pārraidi “Jautājumi čempionam”. Žiljēna Lepēra raidījumu viņš gaidīja nepacietīgi kā satikšanos ar sievieti. Viņš to nekad nepalaida garām un jau no pussešiem sāka gatavoties sacensībām ar četriem studijā sēdošajiem čempioniem. Viņam gribējās redzēt, kāda raidījuma vadītājam būs žakete, kāds krekls, kādu kaklasaiti viņš būs izraudzījies. Viņš sev iegalvoja, ka derētu arī pašam izmēģināt laimi. Viņš to sev sacīja ik vakaru, taču nedarīja neko. Lai kļūtu par raidījuma dalībnieku, vajadzēja piedalīties arī atlases pārbaudē, un kaut kas šajos vārdos viņam šķita nomācošs.

      Vīrietis pacēla ledus spainīša vāku, akurāti izņēma divus ledus gabaliņus un iemeta tos glāzē, ko pēc tam piepildīja ar balto vermutu. Tad viņš noliecās, pacēla no paklāja diedziņu, izslējās, iedzēra malku vermuta un baudā nošmaukstināja lūpas.

      Šahu viņš spēlēja katru rītu. Katru rītu viens un tas pats. Celšanās septiņos vienā laikā ar bērniem, brokastīs brūni apcepti grauzdiņi, aprikožu ievārījums bez cukura, sālīts sviests un svaigi spiesta apelsīnu sula. Tad trīsdesmit minūšu ilga vingrošana, vingrojumi muguras, vēdera, krūšu un gurnu muskuļu nostiprināšanai. Pēc tam avīzes, ko pēc kārtas atnes abas meitenes pirms iešanas uz skolu, uzmanīga sludinājumu pārskatīšana, lai varētu aizsūtīt CV, ja nu kaut kas šķistu interesants, mazgāšanās dušā, skūšanās ar mehānisko skuvekli, apģērba izvēle dienai un visbeidzot arī šaha partija.

      Apģērba izvēle bija dienas nepatīkamākais brīdis. Viņš vairs nezināja, ko vilkt mugurā. Ģērbties kā nedēļas nogalē, mazliet brīvāk vai klasiskā uzvalkā? Reiz, kad viņš steigā uzrāva mugurā sporta tērpu, vecākā meita Hortenze apvaicājās:

      – Tēti, vai tad tu vairs nestrādā? Vai tev visu laiku ir atvaļinājums? Bet man labāk patīk, ja tu esi skaists, ar glītu žaketi, labu kreklu un kaklasaiti. Vairs nekad nenāc man pretī uz skolu ar jaku mugurā, – un tad atmaiga, redzot, ka viņš nobāl, jo meita vēl nekad nebija atļāvusies runāt ar viņu šādā tonī, un piebilda: – To es saku tevis paša labad, mīļo tētiņ, lai tu vienmēr būtu visskaistākais tētis pasaulē.

      Hortenzei taisnība, ja viņš ir labi ģērbies, pret viņu izturas pilnīgi citādi.

      Pabeidzis šaha partiju, viņš aplaistīja ziedus pie balkona malas piestiprinātajā kastē, savāca nokritušās lapas, apgrieza nokaltušos zarus, apsmidzināja ar ūdeni jaunos dzinumus, ar lāpstiņu uzirdināja zemi un, ja tas bija vajadzīgs, uzkaisīja mēslojumu. Ar balto kamēliju bija daudz jānoņemas. Viņš ar to sarunājās, apkopa pašu pēdējo, noslaucīja katru lapiņu.

      Katru rītu nu jau gadu viens un tas pats.

      Taču šodien viņš bija mainījis ierasto kārtību. Šaha partija izrādījās sarežģīta, vajadzēja ļoti uzmanīties, lai neiegrimtu tajā, aizmirstot par visu pārējo; tas bija ļoti grūti, ja nebija nekā cita, ko darīt. Nezaudēt laika izjūtu, jo tas paiet tik nemanāmi. Uzmanies, Tonij, viņš sev sacīja, turies. Neaizraujies, saņem sevi rokās.

      Viņam bija izveidojies paradums skaļi sarunāties ar sevi un raukt uzacis. Lai atgūtu zaudēto laiku, viņš nolēma šodien atstāt puķes novārtā.

      Viņš pagāja garām virtuvei, kurā sieva mizoja kartupeļus, un it kā no jauna atkal ieraudzīja, cik ļoti viņa apvēlusies. Resnās ciskas līdzinājās otrādi apgrieztām bojām.

      Kad viņi pārcēlās uz šo māju Parīzes priekšpilsētā, viņa vēl bija trausla un slaida, nekādu tauku.

      Kad viņi pārcēlās, meitenes vēl bija pavisam mazas…

      Kad viņi pārcēlās…

      Tie bija pavisam citi laiki. Viņš pavilka augšup sievas džemperi, uzlika plaukstas viņai uz krūtīm un nopūtās “dārgā!”, bet viņa atlaidās gultā, ar abām rokām nostiepdama pārsegu, lai tas nesaburzītos. Svētdienās viņa gatavoja maltīti. Meitenes pieprasīja nažus, lai varētu “palīdzēt mammai!”, vai berza katlus, kamēr tie spīdēja un laistījās. Vecāki aizkustināti noskatījās uz abām. Ik pēc diviem vai trim mēnešiem meitenes tika mērītas un viņu auguma garums atzīmēts uz sienas ar parasto zīmuli: mazas svītriņas, datums, vārds: Hortenze vai Zoē. Un tagad, atbalstoties pret virtuves durvju stenderi, viņu uzreiz pārņēma milzīgas skumjas. Sajūta, ka kaut kas ir neglābjami zaudēts, atmiņas par tiem laikiem, kad dzīve viņam vēl uzsmaidīja. Šāda sajūta neuzmācās ne guļamistabā, ne viesistabā, bet tikai šeit, virtuvē, kura savulaik bija kalpojusi par laimes avotu. Siltums, miers, gardas smaržas. Katli kūpēja, uz plīts malas žuva trauku dvieļi, ūdens peldē kusa šokolāde, meitenes dauzīja riekstus. Viņas vicināja ar šokolādi notraipītos pirkstus, zīmēja sev ūsas un nolaizīja tās ar mēli, un no tvaika uz logu rūtīm veidojās perlamutra raksti,