Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

ar vienu roku, un izvalbīja acis, lai pievērstu sev visu uzmanību.

      Žozefīne uzmeta viņai niknu skatienu. Tūlīt māte pieprasīs glāzi ūdens, izsliesies, uzstās, lai viņai aiz muguras aizliek spilvenu, sāks vaidēt, trīcēt un urbties viņā ar drūmu skatienu, kurā būs skaidri lasāms viss, ko Žozefīne jau zināja no galvas: “Pēc visa, ko es tavā labā esmu paveikusi, lūk, kāda ir tava pateicība, nezinu, vai spēšu tev piedot, ja tu gaidi manu nāvi, tad ilgi vairs nav atlicis, labāk mirt, nekā paciest tādu meitu kā tu…” Viņa prata meistarīgi radīt savos tuvākajos milzīgu vainas apziņu, lai otrs būtu spiests mesties viņai pie kājām un lūgt piedošanu par to, ka runājis pretī un aizvainojis. Žozefīne ne reizi vien bija redzējusi, kā viņa to dara vispirms ar tēvu un tad arī ar patēvu.

      Viņa nolēma uz brīdi iziet no viesistabas, doties uz virtuvi pie Karmenas, lai atgūtos. Noskalot seju, palūgt aspirīna tableti. Viņa jutās iztukšota. Iztukšota, toties… laimīga, jo pirmo reizi mūžā bija ieraudzījusi to otru Žozefīni, sievieti, kuru vēl nemaz tik labi nepazina, kopā ar kuru bija nodzīvojusi jau četrdesmit gadus, nepievēršot viņai gandrīz nekādu uzmanību, un ar kuru viņai tagad ļoti gribējās iepazīties. Šī sieviete pirmo reizi uzdrošinājās iebilst savai mātei, pirmā reize, kad viņa saņēma drosmi, lai paceltu balsi un pateiktu to, ko domā. Tas gan nebija pārāk pieklājīgi, mazliet rupji, mazliet nesakarīgi – viņa pati bija spiesta to atzīt – tomēr tik un tā ārkārtīgi iepriecinoši. Un nu par godu šai sievietei pirms iziešanas no istabas viņa vēl nolēma uzlikt pēdējo punktu uz “i”, piegāja pie mātes, kura vaidēja uz dīvāna, un klusi, tomēr stingri paziņoja:

      – Jā, gandrīz aizmirsu, māt… es tev nekad neko nelūgšu, nevienu grasi, nevienu padomu. Es tikšu galā viena, viena pati, pat tad, ja mums ar meitām nāksies atstiept kājas! Klausies uzmanīgi, šodien es tev apsolu: nekad, itin nekad es vairs neņaudēšu kā mazs nabaga kaķēns, lai tu ar savām pamācībām varētu izvest mani uz pareizā ceļa! Vai saprati? Es esmu pieaugusi sieviete, kas spēj uzņemties atbildību, un es tev to vēl pierādīšu.

      Viņa piepeši atjēdzās, ka vairs nespēj vien beigt runāt.

      Anriete Grobza strauji aizgrieza galvu, it kā skatīties uz meitu viņai būtu pārāk mokoši, un neskaidri nomurmināja kaut ko tādu, kas izklausījās apmēram šādi: “Lai viņa iet prom! Lai iet prom! Es to neizturēšu! Es tūlīt miršu…”

      Žozefīne, uzjautrināta par mātes paredzamo reakciju, paraustīja plecus un izgāja no viesistabas. Atgrūdusi vaļā durvis, viņa izdzirdēja klusu kliedzienu. Hortenze bija piespiedusi ausi pie durvīm un noklausījusies sarunu.

      – Ko tev te vajag, mīļā?

      – Cik nejauki! – meita izgrūda. – Nu, vai panāci savu? Ceru, ka tagad tev kļuva vieglāk.

      Nolēmusi neatbildēt, Žozefīne meklēja patvērumu pirmajās durvīs, kas gadījās ceļā. Izrādījās, ka tur ir Filipa Dipēna kabinets. Pirmajā mirklī Žozefīne viņu nemaz nepamanīja, tikai dzirdēja viņa balsi. Viņš stāvēja aiz smagajiem, sarkanajiem aizkariem un klusi sarunājās ar kādu, cieši piespiedis telefonu sev pie auss.

      – Ai, piedod! – Žozefīne noteica un aizvēra durvis.

      Filips tūlīt izbeidza sarunu. Viņa vēl paguva saklausīt: “Es tev piezvanīšu.”

      – Es negribēju tevi iztraucēt…

      – Saruna jau tāpat bija pārāk ieilgusi…

      – Es vienkārši gribēju mazliet atgūties… tālāk no…

      Žozefīne noslaucīja uz pieres izspiedušos vieglo sviedru kārtiņu un pamīņājās, cerēdama, ka Filips piedāvās apsēsties. Viņai negribējās Filipu traucēt, taču vēl vairāk negribējās atgriezties viesistabā. Viņš brīdi raudzījās uz Žozefīni, prātodams, ko lai saka, kā lai apvieno nupat pārtrūkušo sarunu ar šo neveiklo, kautrīgo sievieti, kura no viņa kaut ko gaidīja. Līdzās cilvēkiem, kuri no viņa kaut ko gaida, Filips allaž bija juties neveikli. Viņš neprata izrādīt līdzjūtību un necieta, ja kāds to pieprasīja. Jebkura iejaukšanās Filipa iekšējā pasaulē padarīja viņu saltu un augstprātīgu. Taču pret Žozefīni viņš izjuta žēlumu. Tas bija nepatīkams žēlums. Filips centās izturēties pieklājīgi, palīdzēt viņai, lai gan patiesībā vēlējās pēc iespējas ātrāk no šīs sievietes atbrīvoties. Piepeši viņam kaut kas iešāvās prātā.

      – Paklau, Žozefīne, vai tu proti angļu valodu?

      – Vai es protu angļu valodu? Bet protams! Angļu, krievu un spāņu.

      Nopriecājusies par šo personisko Filipa jautājumu, viņa klusā balsī tūlīt lepni klāja vaļā savas spējas, taču tūlīt aprāvās. Patiesībā viņa nemēdza lielīties. Šāda sevis slavināšana viņai nebija raksturīga, taču šīvakara strīds bija licis aizmirst par kautrību.

      – Irisa man teica, ka tu…

      – Ak tā? Jūs runājat par mani?

      – Es varu tev piedāvāt darbu, lai tu nopelnītu mazliet naudas. Ir jāpārtulko svarīgi tirdzniecības un sadarbības līgumi. O, tas ir tik garlaicīgi! Toties samaksa nebūs slikta. Pie mums ar to noņēmās viena darbiniece, taču tagad viņa ir aizgājusi. Tu teici, ka proti arī krievu valodu? Vai tu vari izprast visas līgumā aprakstītās nianses?

      – Jā, es labi protu šo valodu…

      – Vajadzētu pārliecināties. Es tev kaut ko iedošu izmēģināt…

      Filips Dipēns labu laiku klusēja. Žozefīne neuzdrošinājās ierunāties. Šis ideālais vīrietis viņā allaž bija iedvesis bijību. Viņa pat nebija iedomājusies, ka Filips varētu izrādīties tik cilvēcīgs. Viņa mobilais telefons atkal iezvanījās, taču Filips izlikās to nedzirdam. Žozefīne par to jutās pateicīga.

      – Man tev ir tikai viens lūgums, Žozefīne: nesaki par to nevienam. Itin nevienam. Ne mātei, ne māsai, ne vīram. Es vēlētos, lai tas viss paliktu starp mums. Es gribēju teikt, tikai starp mani un tevi.

      – Man arī tā patiktu labāk, – Žozefīne nopūtās. – Tu pat nevari iedomāties, cik ļoti man ir apnicis taisnoties visu šo cilvēku priekšā, kuri mani uzskata par gļēvu un vārgu…

      Izdzirdējis šos vārdus, Filips pasmaidīja, un saspringtā noskaņa vienā mirklī pagaisa. Taisnība vien ir, viņš nodomāja. Viņa ir kaut kāda… nesakarīga. Tieši šādu vārdu Filips būtu lietojis, lai viņu aprakstītu. Viņā modās viegla līdzjūtība pret savu neveiklo, taču aizkustinošo sievasmāsu.

      – Tu man esi ļoti mīļa, Žo. Un es tevi ļoti cienu. Nesarksti! Es tevi uzskatu par ļoti drosmīgu, ļoti labu…

      – Ja jau neesmu tik skaista un noslēpumaina kā Irisa…

      – Irisa patiešām ir ļoti skaista, taču tev piemīt pavisam citāds skaistums…

      – Ak, Filip, rimsties! Citādi es apraudāšos… Es šobrīd esmu tik jūtīga. Ja tu zinātu, ko es nupat izdarīju…

      – Antuāns ir aizgājis… tā taču ir, vai ne?

      Žozefīne bija runājusi par kaut ko citu, taču tūlīt atcerējās: Antuāns tiešām bija aizgājis. Viņa piekrita:

      – Jā…

      – Tas var notikt ar jebkuru…

      – Jā, – Žozefīne greizi pasmaidīja. – Redzi, pat nelaimē es nespēju būt oriģināla.

      Abi uzsmaidīja viens otram un brīdi klusēja. Tad Filips Dipēns piecēlās un atšķīra plānotāju.

      – Teiksim, rīt trijos manā birojā. Vai tā būs labi? Es tevi iepazīstināšu ar cilvēku, kurš ir atbildīgs par tulkojumiem…

      – Paldies,