Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Uzņēmumā viņa ienāca maza, skumja un tieva, taču nu bija krāšņi uzplaukusi. Stājoties darbā, viņai bija tikai kaut kādas nožēlojamas skolas diploms par apgūto mašīnrakstīšanas prasmi un ortogrāfijas zināšanām un haotisks CV, kas liecināja, ka viņa nebija ilgi aizkavējusies nevienā darba vietā. Marsels nolēma viņai uzticēties. Šai maza auguma sievietei, kura stāvēja viņam pretī, piemita kaut kas noslēpumains. Varēja manīt, ka viņai ir asi zobi un nagi. Viņa varēja kļūt vai nu par spēcīgu sabiedroto, vai arī par bīstamu pretinieci. Kas būs, būs, Marsels sev sacīja. Būdams azartisks, viņš pieņēma Žoziannu darbā. Abi bija nākuši no vienām aprindām. Viņa bija daudz pārdzīvojusi, visādi nelieši bija lipuši viņai klāt, darījuši pāri, spaidījuši un mocījuši, izmantojot viņas nespēju aizstāvēties. Lai gan viņa neko nelūdza, Marsels ātri vien saprata, ka Žozianna, tāpat kā savulaik viņš pats, gribēja izrauties no šī muklāja. “Mana alga žēli raud, mazulīti vajadzētu nomierināt,” viņa paziņoja, kad jau bija nostrādājusi deviņus mēnešus. Marsels paklausīja, un labi vien bija: viņa rīcībā nonāca viltīga, attapīga odaliska, dāsni apveltīta ar miesu un prātu. Citu pēc citas viņa izdzenāja visas Marsela mīļākās, kuras viņu bija mierinājušas bēdīgajā laulības savienībā. Viņš to nenožēloja. Kopā ar Žoziannu nekad nebija garlaicīgi. Viņš nožēloja vienīgi to, ka apprecējies ar Anrieti, šo stīvo Zobu Irbuli. Salta kā ledus, nadzīga tērētāja, kura izsūca no viņa naudu, taču pretī nekad nedeva ne miesu, ne sirdi. Kāda joda pēc es viņu vispār precēju! Domāju, ka viņa man palīdzēs pacelties augstākajā sabiedrībā. Tad nu gan pacelšanās! Viņa tā arī netika augstāk par apakšstāvu!

      – Marsel, vai tu klausies?

      – Jā, Kūciņ.

      – Speciālistu laiks ir pagājis! Uzņēmumi ar viņiem ir pārpildīti. Mums ir vajadzīgi vispusīgi cilvēki, turklāt ģeniāli. Un Šavāls ir ģeniāls, vispusīgs cilvēks!

      Marsels Grobzs pasmaidīja.

      – Ja atceries, es pats esmu ģeniāls un vispusīgs.

      – Par to jau es tevi arī mīlu, Marsel!

      – Pastāsti man par viņu..

      Un, kamēr Žozianna klāstīja par šī darbinieka dzīvi un karjeru, kuru Marsels tikai ar pūlēm spēja atcerēties, viņš kavējās atmiņās par savējo. Vecāki – no Polijas emigrējuši ebreji, kuri bija apmetušies Parīzē, Bastīlijas rajonā. Tēvs – drēbnieks, māte – veļas mazgātāja. Astoņi bērni. Tikai divas istabas. Maz maiguma, daudz pļauku. Maz saldumu, daudz sausas maizes. Marsels pārsvarā tika atstāts pats savā ziņā. Viņš pierakstījās kaut kādā ķīmijas skolā tikai tāpēc, lai tiktu pie diploma, un sameklēja savu pirmo darbu sveču rūpnīcā.

      Tieši tur viņš visu arī iemācījās. Saimniekam nebija bērnu, un viņš iežēlojās par Marselu. Aizdeva viņam naudu, par ko izpirkt kādu grūtībās nonākušu uzņēmumu. Pēc tam otru… Vakaros, kad veikals bija slēgts, viņi ilgi sarunājās. Saimnieks viņam deva padomus un iedrošināja. Tieši tā Marsels kļuva par “uzņēmumu likvidatoru”. Viņam nepatika šis apzīmējums, toties viņš ar lielu prieku uzpirka bēdīgā stāvoklī nonākušus uzņēmumus, lai, liekot lietā veiklību un cītīgu darbu, tos atkal atjaunotu. Viņš stāstīja, ka tolaik bieži iemidzis sveces gaismā un pamodies, kamēr tā vēl nebija izdegusi līdz galam. Stāstīja, ka visas idejas izdomājis pastaigājoties. Viņš mēroja soļiem Parīzes ielas, vēroja sīktirgotājus, kuri stāvēja aiz kastēm, pētīja skatlogus, turpat uz ietves izliktās preces. Viņš klausījās, kā cilvēki sarunājas, īgņojas, sūdzas, un minēja, kādi ir viņu sapņi, vajadzības, vēlmes. Ātrāk par visiem pārējiem viņš saprata, ka cilvēkiem aizvien vairāk gribas noslēgties sevī, ka viņiem ir bail no ārpasaules, no visa svešā. “Dzīve kļūst skarbāka, cilvēki grib patverties mājās, savā ligzdiņā, starp tādām lietām kā sveces, salvetes, šķīvji, paliktņi.” Marsels nolēma veltīt visas pūles mājokļa koncepcijai. Casamia. Tā saucās viņa veikalu tīkls Parīzē un provincē. Viens, tad divi, trīs, pieci, seši, deviņi zaudējumus nesoši uzņēmumi tika pārvērsti par veikaliem Casamia, kur pārdeva parfimētas sveces, galda rotājumus, lampas, dīvānus, fotogrāfiju ietvarus, smaržvielas telpām, aizkarus un žalūzijas, dažādas lietas virtuvēm un vannas istabām. Viss par nelielām cenām. Viss ražots ārzemēs. Marsels bija viens no pirmajiem, kurš sāka izmantot rūpnīcas Polijā, Ungārijā, Ķīnā, Vjetnamā, Indijā.

      Un tad kādā dienā, kādā nolādētā dienā kāds vairumtirgotājs aizrādīja: “Jūsu preces ir lieliskas, Marsel, taču jūsu veikalu iekārtojumam pietrūkst stila! Jums vajadzētu pieņemt darbā kādu stilisti, kura varētu izveidot jūsu produktiem vienotu stilu, to nelielo niansi, kas palielinātu jūsu uzņēmuma vērtību!” Marsels ilgi pārlika šo ierosinājumu gan šā, gan tā, un beidzot pieņēma darbā…

      Anrieti Plisonjē, izkaltušu tīrasiņu atraitni, kura tik labi kā neviens cits prata skaisti sakrokot aizkarus vai izveidot izsmalcinātu interjeru, liekot lietā divus salmiņus, atlasa gabaliņu un māla trauku. “Tā nu gan ir klase!” Marsels nodomāja, kad viņa ieradās, atsaukusies uz sludinājumu. Anrietes vīrs bija miris, un viņa viena pati audzināja divas meitas. Viņai nebija nekādas darba pieredzes, “tikai izcila izglītība un iedzimta stila, formas un krāsas izjūta”, viņa paziņoja, nomērīdama Marselu ar iznīcinošu skatienu. “Gribat, lai jums to pierādu, kungs?” un, negaidot atbildi, pārvietoja divas vāzes, atritināja paklāju, atsēja aizkaru, pārkārtoja trīs greznumlietiņas uz viņa rakstāmgalda, un piepeši viss sāka izskatīties kā žurnāla attēlā. Tad viņa apsēdās un apmierināti pasmaidīja. Marsels viņu pieņēma par aksesuāru speciālisti un tad paaugstināja par dizaineri. Viņa noformēja skatlogus, prasmīgi izvietoja akcijas preces – šampanieša glāzes, virtuves cimdus, priekšautus, lampas, abažūrus, piedalījās pasūtījumu izvēlē, gudroja sezonas “noskaņu”; zilā sezona, rudā, baltā, zeltainā… Marsels iemīlējās šajā sievietē, kura nāca no viņam neaizsniedzamas pasaules.

      Pēc pirmā skūpsta viņš jutās tā, it kā būtu pieskāries zvaigznei.

      Pirmajā kopā pavadītajā naktī, kamēr Anriete gulēja, Marsels nofotografēja viņu ar Polaroid fotoaparātu un noglabāja fotogrāfiju kabatas portfelī. Viņa tā arī nekad to neuzzināja. Pirmajā kopīgajā nedēļas nogalē Marsels aizveda viņu uz Dovilu, viesnīcu “Normandija”. Anriete atteicās nākt ārā no numura. Sākumā Marsels nodomāja, ka viņa kautrējas, jo abi taču nebija precējušies, bet daudz vēlāk saprata, ka Anriete nevēlējās kopā ar viņu rādīties cilvēkos.

      Marsels viņu bildināja. Anriete atbildēja: “Man jāpadomā, es taču neesmu viena, man ir divas mazas meitiņas, jūs jau zināt.” Viņa ietiepīgi uzrunāja Marselu ar “jūs”. Sešus mēnešus Anriete ne reizi nepieminēja šo bildinājumu, un viņš gandrīz sajuka prātā. Kādu dienu bez jebkāda iemesla viņa paziņoja: “Vai atceraties, ka mani bildinājāt? Tātad, ja bildinājums vēl ir spēkā, esmu ar mieru.”

      Trīsdesmit laulības gadu laikā Marselam tā arī neizdevās panākt, lai Anriete iedraudzētos ar viņa vecākiem. Viņa ar tiem satikās tikai vienu vienīgu reizi, restorānā. Promejot, vilkdama rokās cimdus un ar skatienu meklēdama automašīnu ar šoferi, ko Marsels bija nodevis viņas rīcībā, Anriete vienkārši pateica: “Turpmāk varat ar viņiem tikties, ja vēlaties, bet bez manis. Nedomāju, ka man vajag uzturēt šīs attiecības…”

      Tieši viņa Marselu iesauca par Šefu. Vārds “Marsels” viņai šķita prasts. Kopš tā laika visi viņu dēvēja tikai par Šefu. Tikai ne Žozianna.

      Sievai viņš bija Šefs. Šefs, kurš paraksta čekus. Šefs, kuru saviesīgos pasākumos nosēdina pašā tālākajā galda galā. Šefs, kuru var pārtraukt, kad viņš runā. Šefs, kurš guļ viens pats