Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

Savā kāzu dienā Šefs bija uzcirties koši zaļā, ar spīdīgiem diegiem cauraustā žaketē un apsējis rūtainu ādas kaklasaiti. Mātes kundze bija gandrīz paģībusi! To atcerējusies, Žozefīne klusi nosprauslojās un atjēdzās tikai tad, kad aiz muguras kāds pavēloši ietaurējās: viņa nebija uzsākusi braukt, lai gan jau bija ieslēgusies zaļā gaisma.

      – Un ko viņa teica?

      – Ka tas viņu nemaz nepārsteidzot. Ka esot jābrīnās, kā tu vispār esi tikusi pie vīra, un, ja tev būtu izdevies viņu noturēt, tas jau būtu superbrīnums.

      – Viņa tā pateica?

      – Vārds vārdā… un viņai, starp citu, ir taisnība. Ar tēti tu esi galīgi izgāzusies. Ja reiz viņš ielaidās ar…

      – Hortenze, pietiek! Es aizliedzu tev tā runāt. Ceru, ka tu neiedziļinājies visos sīkumos.

      Žozefīne pati nobrīnījās, kā varējusi nolaisties līdz tādam jautājumam. Skaidrs kā diena, ka izstāstīts bija viss! Līdz pēdējam sīkumam: Milēnas vecums, Milēnas auguma garums, Milēnas matu krāsa, Milēnas darba vieta, Milēnas sārtā blūze, viņas mākslotais smaids, cerot saņemt dzeramnaudu… Hortenze droši vien vēl arī piepušķoja, lai viņu, nabaga pamesto meitenīti, kāds pažēlotu.

      – Visi jau tik un tā uzzinās, tāpēc labāk pateikt uzreiz… Citādi iedzīvosimies kaunā.

      – Tātad tu esi pārliecināta, ka tētis ir aizgājis pavisam? – Zoē noprasīja.

      – Klausies, viņš vakar man to pats pateica pa telefonu…

      – Viņš tiešām tā pateica? – Žozefīne iejaucās.

      Un atkal klusībā norāja sevi. Viņa vēlreiz bija iekritusi Hortenzes lamatās.

      – Cik var noprast, viņš ir sācis jaunu dzīvi… Vismaz tā es sapratu. Viņš pateica, ka meklē kādu “projektu”, kuru finansēs tā otrā.

      – Vai tad viņai ir nauda?

      – Ģimenes ietaupījumi, kuri tiks nodoti tēta rīcībā. Viņa patiešām ir neprātīgi iemīlējusies! Tētis teica, ka viņa esot gatava braukt viņam līdzi uz pasaules malu… Viņš meklē darbu ārzemēs, jo Francijā neesot nekādu iespēju, šī esot nolādēta zeme, un viņam vajadzīgi jauni apvāršņi. Starp citu, viņam esot uzradusies neliela ideja, kura man likās ļoti interesanta! Mēs abi to vēl apspriedīsim…

      Žozefīne jutās satriekta: Antuāns labprātāk dalās savās iecerēs ar meitu, nevis ar viņu. Varbūt viņa tagad tika uzskatīta par ienaidnieci? Labāk jādomā, kur braukt. Vai cauri Buloņas mežam vai pa apkārtceļu līdz Maijo? Kuru ceļu būtu izvēlējies Antuāns? Kad viņš sēdēja pie stūres, es nekad neskatījos, kur viņš brauc, es pilnīgi paļāvos uz viņu, braucu un sapņoju par saviem bruņiniekiem un dāmām, par pils nocietinājumiem un jaunām līgavām, kuras tiek vestas pie saviem topošajiem vīriem, kurus nekad nav sastapušas, bet drīz viņiem kailiem būs jāliekas gultā. Žozefīne satrūkās, papurināja galvu un atkal sāka domāt par ceļu. Viņa nolēma izbraukt caur Buloņas mežu, cerēdama, ka tur nebūs tik daudz automašīnu.

      – Nebūtu slikti, ja tu vispirms būtu apspriedusies ar mani un tikai tad par to runājusi, – Žozefīne aizrādīja, nogriezusies uz Buloņas meža ceļa.

      – Paklausies, māt, labāk nevajag neko sagudrot, mēs to nevaram atļauties. Mums ir vajadzīga Anrietes nauda, tātad tā no viņas ir jāizspiež un žēli jāņaud kā maziem, ceļmalā maisā pamestiem kaķēniem! Viņai ļoti patīk būt vajadzīgai…

      – Nekā nebija. Mēs netēlosim nekādus kaķēnus, kas pamesti ceļmalā. Gan pašas tiksim galā.

      – Ak tā! Un kā tad tu domā izdzīvot ar savu nožēlojamo algu?

      Žozefīne nikni pagrieza stūri un apturēja automašīnu ielas malā. – Hortenze, es tev aizliedzu tā runāt ar mani, un, ja tu neliksies mierā, es būšu spiesta tevi sodīt.

      – Olalā! Cik šausmīgi! – Hortenze pavīpsnāja. – Tu pat nevari iedomāties, kā es nobijos.

      – Es zinu, tu domā, ka neesmu uz to spējīga, taču es varu pievilkt skrūves. Es vienmēr esmu izturējusies pret tevi maigi un sirsnīgi, taču šobrīd tu esi pārkāpusi visas robežas.

      Hortenze ieskatījās Žozefīnei acīs un pamanīja nekad agrāk neredzētu apņēmību. Viņa nodomāja, ka māte tik tiešām var īstenot savus draudus un, piemēram, nosūtīt viņu uz internātu, un tas nebūtu īpaši patīkami. Hortenze atgāzās sēdeklī, savilka aizvainotu seju un nicinoši izmeta:

      – Nu tad aiziet, mētājies ar vārdiem. Šajā ziņā tu esi nepārspējama. Tomēr problēmu risināšana reālajā dzīvē ir pavisam kaut kas cits.

      Žozefīne zaudēja savaldīšanos. Viņa ar plaukstu iebelza pa stūri un sāka kliegt tik skaļi, ka mazā Zoē, panikas pārņemta, sāka raudāt un saukt:

      – Es gribu uz mājām, pie sava lācīša! Jūs abas esat ļaunas, tik ļaunas, man no jums bail!

      Viņa pārkliedza māti, un mazajā automašīnā sacēlās milzīgs troksnis; agrāk visi bija braukuši pilnīgā klusumā, ko šad tad pārtrauca tikai Antuāna rāmā balss, jo viņam ļoti patika stāstīt par ielu nosaukumu izcelsmi, par to, kurā gadā uzcelts kāds tilts vai baznīca, par to, kā veidojies ceļš, pa kuru viņi pārvietojās.

      – Kas ar tevi noticis? Tu esi tik nejauka! Man sāk likties, ka tu mani ienīsti, ko es tev esmu nodarījusi?

      – Tu ļāvi aiziet manam tētim, jo tu esi neglīta un apnicīga, un es nemūžam nebūšu tāda pati! Un tāpēc es esmu gatava uz vēdera līst pie Anrietes, lai viņa mums iedod naudu.

      – Ā! Tātad tu iesaki rāpot viņas priekšā?

      – Es atsakos būt nabadzīga, man ir briesmīgi bail no trūkuma, nabadzība ir pretīga! Paskaties uz sevi. Tu esi tik nožēlojama Žozefīne raudzījās uz meitu, pārsteigumā iepletusi muti. Viņa nespēja ne domāt, ne runāt. Pat paelpot bija grūti.

      – Kas tur tik nesaprotams? Tu vispār neesi pamanījusi, ka mūsdienās cilvēkus interesē tikai nauda! Bet es esmu tāda pati kā visi pārējie, tikai man nav kauns atzīties! Tāpēc, manu nabaga māmiņ, neizliecies par eņģeli, jo nekāds eņģelis tu neesi, bet gan vienkārša stulbene! Par katru cenu vajadzēja kaut ko atbildēt, atspēkot meitas vārdus. – Tu esi aizmirsusi pašu svarīgāko, meitiņ, ka tavas vecmāmiņas nauda pirmkārt ir Šefa nauda! Viņa nevar ar to rīkoties, kā vēlas. Par agru tu esi nolēmusi tikt tai klāt…

      Man viņai vajadzēja pateikt kaut ko pavisam citu. Pavisam citu. Man pieklātos viņu pamācīt par to, kas ir morāle, nevis iebilst, ka tā nav viņas nauda. Bet kas ar mani notiek? Ciktāl esmu nonākusi? Kopš aizgājis Antuāns, viss ir galīgi šķērsām… Es vairs pat nespēju pareizi domāt.

      – Kas pieder Šefam, tas pieder Anrietei. Šefam nav bērnu, tātad visu mantos viņa. Es neesmu idiote, es to zinu. Punkts! Un vispār pietiek runāt par naudu kā par sūdiem, tas ir tikai visīsākais ceļš, kas ved uz laimi, un es, iedomājies tikai, negrasos būt nelaimīga!

      – Hortenze, nauda dzīvē vēl nav viss!

      – Tu nu gan esi atpalikusi no dzīves, manu nabaga mammīt. Tevi vajag pāraudzināt. Labāk brauc! Tā tikai vēl trūka, lai mēs nokavētu. Viņai tas ļoti nepatīk…

      Tad, pagriezusies pret Zoē, kura aizmugures sēdeklī klusi šņukstēja dūrē:

      – Un tu izbeidz čīkstēt! Tu man krīti uz nerviem. Velns, kā man ar jums abām nav paveicies! Man ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tētis to vairs nevarēja izturēt.

      Viņa atlocīja saules aizsargu, vēl pēdējo reizi