Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

stāvoklis sabiedrībā. “Kad es kopā ar viņu aizeju vakariņās, uz mani skatās pavisam citādi… Es tev zvēru, bez viņas es nebūtu ticis pie daža laba līguma!” “Es tavā vietā nolīgtu kādu profesionāli. Izsmalcinātu padauzu, tādas var dabūt. Tādu, kas tev noderētu gan pie galda, gan gultā. Un viņa tev izmaksās lētāk par likumīgo sievu!”

      Marsels Grobzs smējās, sizdams sev pa augšstilbiem.

      Un tomēr viņš nešķīrās no Anrietes. Beigās pat iecēla viņu par padomes priekšsēdētāju. Nekas cits neatlika, jo citādi viņa būtu apvainojusies. Un tādos brīžos viņa kļuva ne vien riebīga, bet pat pretīga. Viņš piekāpās. Laulību līgumā bija noteikta mantas šķirtība, un Marsels tajā izdarīja labojumu par dāvinājumu Anrietei. Pēc viņa nāves Anriete dabūs visu. Viņam vairs nebija kur sprukt. Jo sliktāk Anriete pret viņu izturējās, jo vairāk Marsels viņai pieķērās. Dažreiz viņam ienāca prātā, ka bērnībā saņemtās pļaukas bija viņam iemācījušas, ka mīlestība nav domāta viņam. Tas bija gluži labs izskaidrojums.

      Un tad pēkšņi uzradās Žozianna. Viņa dzīvē parādījās mīlestība. Taču tagad, sešdesmit četru gadu vecumā, jau bija par vēlu sākt visu no sākuma. Laulības šķiršanas gadījumā Anriete pievāks pusi viņa īpašuma.

      – Bet par to nevar būt ne runas, – viņš skaļi iebilda.

      – Kāpēc, Marsel? Ar viņu var noslēgt izdevīgu līgumu, lai viņš viens pats nevar pieņemt nozīmīgus lēmumus, vai arī tikai tādus niekus, un tad viņš vairs negrasīsies aizlaisties…

      – Nu tad tikai niekus.

      – Skaidrs.

      – Velns, cik karsti! Man pauti pielipuši kā ledene pie papīra. Tu varētu man atnest kādu glāzīti aukstas limonādes…

      Viņa izkāpa no gultas, nošvīkstinādama saņurcītās mežģīnes un nodrebinādama ciskas. Pēdējā laikā viņa bija vēl vairāk pieņēmusies svarā. Marsels par to tikai pasmaidīja. Viņam ļoti patika tuklas sievietes.

      Paņēmis no naktsgaldiņa cigāru, viņš to apgrieza, paveltnēja pirkstos, paostīja un aizsmēķēja. Uzlika plaukstu uz sava plikā pakauša. Savilka viltīga pircēja seju. Šavālam nevarēja uzticēties. Viņam nedrīkstēja uzticēt pārāk daudz varas un ietekmes uzņēmumā. Un jāpārbauda, kas viņam tur īsti ir ar Kūciņu… Velns parāvis! Trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņai noteikti gribas svaigāku miesu. Un labu vietu pirmajā rindā. Te viņa vienmēr ir paslēpusies, atstumta Zobu Irbuļa dēļ, tā taču nav nekāda dzīve, nabaga Žozianna!

      – Es šodien nevaru palikt līdz vakaram, Kūciņ. Pie Zobu Irbuļa meitas tiek rīkots mielasts.

      – Pie kārnās vai pie apaļās?

      – Pie kārnās… Apaļā arī atnāks. Ar abām meitām. Tā viena ir tik apsviedīga, ka tu pat nevari iedomāties. Kā viņa uz mani skatās! Es tev saku, tā draiskule redz man cauri. Man viņa ļoti patīk, īsta klase, un vēl…

      – Tu ar to savu klasi esi man jau apriebies, Marsel. Bez tavas naudas tās maitas jau sen būtu nosprāgušas badā. Un tad jau viņām vajadzēs darīt tāpat kā visām pārējām, vai nu kļūt par apkopējām, vai par padauzām!

      Marsels nolēma labāk nestrīdēties ar Žoziannu un papliķēja viņai pa muguru.

      – Nu, nekas, – viņa noteica. – Man vēl jāpārskata daži dokumenti, bet vakarā kopā ar Poleti aiziešu uz kādu filmu. Tev taisnība, karstums ir drausmīgs! Pat apakšveļā nevar izturēt.

      Viņa pasniedza Marselam glāzi ar ledaini aukstu limonādi, viņš vienā rāvienā to iztukšoja, skaļi atraugājās un izplūda smieklos.

      – Ak, ja Anriete mani tagad redzētu! Viņa aiz dusmām pārsprāgtu.

      – Paklau, nerunā ar mani par viņu, citādi es tevi vispār vairs sev klāt nelaidīšu.

      – Izbeidz, saldumiņ, nedusmojies… Tu taču labi zini, ka es viņai vairs nepieskaros.

      – Tā tikai vēl trūka! Lai tu ar to draņķi vēl liktos gultā!

      No sašutuma Žoziannai aptrūkās vārdu un elpas.

      – Ar to smerdeli, ar to padauzu!

      Žozianna zināja, ka Marselam patīk, ja viņa lamā Zobu Irbuli. Bija tik uzbudinoši klausīties, kā viņa ber apvainojumus, kā skaitīdama rožukroni. Marsels sagrozījās gultā, bet viņa tikmēr turpināja savā zemajā, piesmakušajā balsī:

      – Tā iedomīgā govs ar izkaltušo pakaļu, tā hercogiene, tik zaļa kā cidonija, viņa droši vien aizspiež sev degunu, kad iet uz poda, vai ne? Varbūt tai svētulei starp kājām vispār nav cauruma? Varbūt viņa jāuzsprauž uz mieta līdz pašiem zobiem, tā, lai viņai visas plombas izbirst?

      Tas nu gan bija kaut kas jauns! Caur Marsela krustiem izšāvās kaut kas līdzīgs zobena dūrienam, viņš paliecās uz priekšu, izstiepa kājas un atmeta galvu pret gultas galvgali. Ar savām lielajām ķetnām ieķērās izliektajos vara stieņos, sasprindzināja kājas, sasprindzināja vēderu, sajuta, kā viņa loceklis piebriest līdz sāpēm, bet viņa tikmēr turpināja aizvien sulīgāk, aizvien neķītrāk, lamas plūda kā ūdenskritums, Marsels piespieda viņu sev klāt un nozvērējās sev, ka aprīs viņu, aprīs visu.

      Žozianna atlaidās gultā un baudā nopūtās. Viņa mīlēja šo savu resno, labsirdīgo suni. Viņai vēl nekad nebija gadījies satikt tik devīgu un spēcīgu vīrieti. Tādā vecumā! Marsels gāza viņu gultā vairākas reizes dienā. Un ne jau tāpēc, lai pats apmierinātos, kamēr viņa skaita mušu traipus uz griestiem. Reizēm viņu nācās pat apvaldīt, lai Marsels savā satrakota milža aizrautībā viņu nenospiestu.

      – Ko gan es bez tevis iesāktu, manu Marsel?

      – Atrastu sev kādu citu resnu neglīteni, kurš tevi lutinātu. Tu esi īsts mīlestības iemiesojums, manu ūbelīt. Vīrieši bariem vien būtu ar mieru tev skūpstīt pēdas.

      – Nesaki tā. Es neizturēšu! Man būs tik bēdīgi, kad tu aiziesi.

      – Nu nē… nu nē… nāc pie manis… es alkstu pēc tevis…

      – Vai tu man kaut ko atstāsi, ja…

      – Ja pēkšņi nolikšu karoti? Vai par to tu runā, ūbelīt? Protams, es gādāšu, lai tu kaut ko dabūtu pirmā. Tev tajā dienā jābūt skaistai. Uzliec savas baltās pērles un briljantus. Lai pie notāra tu man darītu godu. Lai viņi visi tur no dusmām pārsprāgtu. Lai neviens nevarētu pateikt: “Un tādai viņš ir atstājis tik daudz labumu?” Gluži pretēji, lai viņi visi klanītos tavā priekšā! Ak, kā man gribētos paskatīties uz Zobu Irbuļa ģīmi! Diez vai jūs kļūsiet par draudzenēm…

      Un Žozianna nopriecājusies murrādama noliecās pie sava mīļākā sirmās pavēderes un aptvēra viņu ar kārām, nevaldāmām lūpām. Te nebija ilgi jādomā; jau kopš bērnības viņa bija iemācījusies apmierināt vīrieti un sniegt viņam baudu.

      Irisa Dipēna pārnāca mājās, nometa automašīnas atslēgas īpaši šim nolūkam paredzētā šķīvītī uz mazā galdiņa pie durvīm. Novilka žaketi, aizspēra prom kurpes, nometa somu uz milzīgā, raibā austrumu paklāja, ko bija nopirkusi Druo izsolē kādā drūmā, aukstā ziemas vakarā kopā ar Beranžēru, lika savai uzticamajai kalpotājai Karmenai atnest viņai skotu viskiju ar diviem vai trim ledus gabaliņiem un nedaudz Perrier minerālūdens, un nozuda mazajā istabiņā, kas viņai kalpoja par kabinetu. Tur nedrīkstēja ienākt neviens, izņemot Karmenu, kura reizi nedēļā šo telpu uzkopa.

      – Skotu viskiju? – Karmena pārvaicāja, iepletusi acis. – Skotu viskiju dienas vidū? Vai jūs esat slima? Vai tikai pasaule nav apgriezusies ar kājām