Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

varētu teikt, Šef.

      Viņš sirsnīgi pamirkšķināja, uz mirkli atkal pievērsās avīzei, tad saprata, ka Žozefīne negrasās aiziet, un bija spiests turpināt sarunu.

      – Un tavs vīrs, vai joprojām sēž mājās?

      Atbildes vietā Žozefīne pamāja.

      – Tagad nemaz nav tik viegli. Vajag pacensties, paciesties…

      – Viņš jau meklē… No rītiem lasa sludinājumus.

      – Ja viņš neko neatradīs, lai nāk pie manis… Es viņam kaut ko sameklēšu.

      – Tu esi tik laipns, Šef, bet…

      – Bet viņam jāiemācās būt pazemīgākam. Tas tavs vīrs ir par lepnu, dzirdi, Žo? Mūsdienās to vairs nevar atļauties. Mūsdienās ir jāmāk klanīties. Klanīties un pateikties savam darba devējam! Pat man, resnajam Marselam nākas ložņāt uz vēdera, lai tiktu pie jauna tirgus un jaunām idejām, un es pateicos Dievam ikreiz, kad palaimējas noslēgt jaunu līgumu.

      Viņš papliķēja sev pa vēderu.

      – Pasaki to savam Antuānam. Cieņa tagad ir luksusa prece. Un tavs vīrs kaut ko tādu šobrīd nevar atļauties! Redzi, mīļā Žo, man ir vieglāk, es esmu izsities no trūkuma. Un man tur ļoti negribas atgriezties. Ir tāds senegāliešu sakāmvārds: “Ja nezini, kurp iet, apstājies un paskaties, no kurienes esi atnācis.” Es esmu nācis no nabadzības, tātad…

      Žozefīne gandrīz izpļāpājās Marselam, ka arī pati šobrīd atrodas uz nabadzības sliekšņa.

      – Bet patiesībā, Žo, ja tā labi padomā… Ja man būtu jāpieņem darbā kāds no ģimenes, tad es ņemtu tikai tevi. Tāpēc, ka tu nekad nepadodies… Bet, kas attiecas uz tavu vīru, tad neizskatās, ka viņš būtu gatavs vai pušu plēsties. Tu taču saproti, ko es gribu teikt…

      Viņš sulīgi nosmējās.

      – Es taču neaicinu viņu strādāt par sētnieku…

      – Nē, es zinu, Šef. Zinu…

      Žozefīne noglāstīja Šefa roku un pateicīgi uzsmaidīja. Viņš samulsa, pēkšņi pārstāja smieties un atkal ķērās pie avīzes lasīšanas.

      Žozefīne vēl brīdi pasēdēja viņam līdzās, cerēdama, ka saruna atkal atsāksies un viņa varēs izvairīties no mātes un māsas ziņkārības, taču izskatījās, ka Marsels vairs negrasās runāt. Ar Šefu vienmēr tā notiek, Žozefīne sev sacīja, viņš parunā piecas minūtes un uzskata, ka ar to pilnīgi pietiek, un nu var pievērsties kaut kam citam. Es viņu vairs neinteresēju. Viņam šādas ģimenes tikšanās nepatīk. Gluži kā Antuānam. Vīriešiem te nav ko darīt. Viņiem šeit ir atļauts tikai uzturēties kā dekorācijām. Var just, ka visa vara atrodas sieviešu rokās. Lai gan tas neattiecās uz visām sievietēm. Piemēram, es pati esmu izņēmums. Žozefīnei kļuva vientulīgi. Viņa slepus aši uzmeta skatienu Irisai, kura sarunājās ar māti, rotaļādamās ar garajiem auskariem, ko nupat bija noņēmusi, un šūpoja kāju ar lakotiem nagiem, kas bija tikpat kopti, kā viņas roku nagi. Kāda grācija! Grūti noticēt, Žozefīne sev sacīja, ka mēs ar šo starojošo, brīnišķīgo, izsmalcināto radījumu piederam pie vienas dzimtes. Sieviešu dzimte, kategorijas A, B, C, D… Irisa pieder pie A, bet es pie D. Žozefīne apzinājās, ka viņā nav ne pilītes no tās jutekliskās, rāmās sievišķības, kas pavadīja katru māsas kustību. Ikreiz, kad viņa mēģināja to atdarināt, viss beidzās ar milzīgu pazemojumu. Reiz viņa nopirka sev tādas pašas zaļas krokodila ādas sandales, kādas bija ieraudzījusi Irisai kājās, un staigāja pa dzīvokli, cerēdama, ka Antuāns to ievēros. Viņš iesaucās: “Cik tev ir smieklīga gaita! Ar tiem krāmiem kājās tu izskaties pēc transvestīta!” Brīnumskaistās sandales pārvērtās par krāmiem, bet viņa pati – par transvestītu…

      Žozefīne piecēlās un piegāja pie loga, iespējami tālu no mātes un māsas. Viņa skatījās uz kokiem Mueta laukumā, kuri šūpoja zarus dūmakainajā vakara gaisā. Milzīgas mūra savrupmājas sārtojās rietošās saules staros, kaltās vārtu restes lepni vēstīja par turību, virs maigi zaļajiem, koši baltajiem un blāvi dzeltenajiem dārziem cēlās caurspīdīga migla. Šeit viss liecināja par bagātību un skaistumu, par bagātību, kas bija kļuvusi nemateriāla, viegla, neuzkrītoša. Šefs ir bagāts, taču smags. Irisa ir bagāta un viegla. Viņai piemīt neiedomājams vieglums, ko rada nauda. Mātes kundze veltīgi uzskata sevi par meitas līdzinieci, viņa uz visiem laikiem paliks tikai iznirele. Viņas matu mezgls ir pārāk gluds, lūpu krāsas kārta pārāk bieza, somiņa pārāk spīdīga, un kāpēc viņa to visu laiku tur rokās? Tas ir nabagu ieradums: viņai bail, ka somiņu kāds varētu nozagt. Pat maltītes laikā viņa tur somiņu klēpī. Viņai ir izdevies apmuļķot Šefu, kurš neprot ģērbties, urbina degunu un sēž, plati iepletis kājas. Viņa to saprot un tāpēc dusmojas uz Šefu. Viņš neļauj aizmirst, ka arī viņa nav pati pilnība, ka viņa ir aprobežota. Bet Irisa ir neparasti atraisīta, noslēpumaina, viņai piemīt neizskaidrojama nepiespiestība, kas padara viņu neatkārtojamu un unikālu. Irisai ir izdevies pārveidot pasauli un arī pašai sevi.

      Lūk, kas lika Antuānam nejusties labi un svīst: šī neredzamā robeža starp Filipu un viņu, starp Irisu un viņu. Šī nemanāmā atšķirība, kas nekādi nav saistīta ne ar dzimumu, ne izcelsmi, ne arī izglītību, kas šķir patiesu eleganci no plebejisma un lika Antuānam sajusties neveiklam kā lācim.

      Pirmo reizi Antuāns sāka stipri svīst tepat, uz šī paša balkona, kādā maija vakarā… Viņi abi kopā noraudzījās uz kokiem Rafaēla ielā. Viņš, iespējams, sajutās tik tūļīgs, tik nevarīgs, redzot šos nevainojamos kokus, ēkas, dzīvojamās istabas aizkarus, ka vairs nespēja savaldīt savu iekšējo termostatu, un viņam sāka straumēm līt sviedri. Viņi ieslēdzās vannas istabā un izdomāja aizbildinājumu: viņš bija pārāk strauji atgriezis krānu un nošķiedis gan kreklu, gan žaketi. Pirmajā reizē visi noticēja, bet vairāk tas nebija iespējams. Un es pati viņu iemīlēju vēl stiprāk! Es viņu tik labi sapratu, jo arī pati šeit svīdu, tikai iekšķīgi…

      Dziļo klusumu pārtrauca tikai čaukstoņa, kad Šefs pāršķīra avīzes lapas. “Ko gan šobrīd dara mana dūjiņa?” viņš aizkustināts prātoja. “Interesanti, kādā pozā viņa šobrīd guļ? Iekārtojusies uz vēdera viesistabā uz dīvāna un skatās kādu muļķīgu komēdiju, kas viņai tik ļoti patīk? Vai arī vārtās pa gultu kā liela, balta pankūciņa, tajā pašā gultā, kur mēs šodien…” Viņš tūlīt pavēlēja sev aprauties. Viņš bija uzbudinājies, un visi to varēja pamanīt. Pēc Zobu Irbuļa pavēles viņš bija uzvilcis plānas pelēka gabardīna bikses, kuras tikai izcēla negaidīto erekciju. Tas bija tik uzjautrinoši, ka Šefs tikai ar pūlēm apvaldīja smieklus un gandrīz salēcās, kad pie viņa noliecās Karmena un apvaicājās:

      – Vai vēlaties kādu mandeļu cepumu pie kafijas, kungs?

      Viņa pasniedza šķīvi, uz kura bija saliktas mazas kūciņas ar šokolādi, mandelēm un karamelēm.

      – Nē, paldies, Karmena, man kustas dzerokļi!

      To dzirdot, Anriete Grobza riebumā nodrebinājās, un viņai saspringa pakausis. Šefu tas iepriecināja. Lai neaizmirst, pie kā ir izgājusi par sievu! Viņš nespēja liegt sev nelāgu prieku viņai to atgādināt. Lai kaut kā izrādītu savu mēmo pārmetumu un novilktu neredzamu robežu starp sevi un Šefu, Anriete Grobza piecēlās un aizgāja pie Žozefīnes, kura stāvēja pie loga. Šī vīrieša vulgaritāte bija viņas lāsts, krusts, ko vajadzēs nest visu mūžu. Lai gan abi nesēdēja vienā birojā, nedzīvoja vienā istabā un negulēja vienā gultā, Anrieti pastāvīgi mocīja bailes, ka viņai no Šefa varētu kaut kas pielipt, it kā viņš būtu bīstama vīrusa nēsātājs. Tikai izmisuma dzīta, viņa bija izgājusi par sievu pie šī rupjā lopa. Turklāt viņš vēl bija