Krokodilu dzeltenās acis. Katrīna Pankola

laulību moto 12. gadsimtā, un es pat nodrebēju. Kā jau allaž, es klausījos pavirši, un negaidot šie vārdi nāca kā belziens pakrūtē.

      Gabors, Gabors…

      Viņa milzīgais augums, garās kājas, piesmakusī, straujā angļu runa. Iris, please, listen to me… Iris, I love you, and it’s not for fun, it’s for real, for real, Iris...3

      Ak, kā viņš izrunāja vārdu “Irisa”. Tas skanēja kā Iriša…

      Viņš tik neparasti vēla burtu “r”, ka Irisai gribējās tieši tāpat velties kopā ar viņu.

      “Kopā ar viņu un zem viņa.” Tāda bija 12. gadsimta laulības devīze.

      Kopā ar Gaboru un zem viņa…

      Gabors jutās izbrīnīts, kad es pretojos, kad vēlējos saglabāt visus brīvas sievietes trumpjus, viņš smējās skaļi un nevaldāmi: “Tu gribi izslēgt no mūsu attiecībām spēku? Varu? Padevību? Tieši to, kas starp mums izšķiļ dzirksteli? Nabaga muļķīte, paskaties, kas ir tās amerikāņu feministes: viņas ir vientuļas. Vientuļas! Un tas, Irisa, sievietei ir visļaunākais…”

      Irisai gribējās zināt, kas ar šo vīrieti noticis. Dažreiz viņa redzēja sapnī, ka Gabors zvana pie durvīm, ienāk, viņa metas tam ap kaklu. Viņa atsakās no visa: no kašmira šallēm, gravīrām, zīmējumiem, gleznām. Viņa aizbrauc kopā ar Gaboru un ceļo kopā ar viņu.

      Bet tagad… viņas sapni ir nomākuši divi mazi, vienādi cipariņi. Divi sarkani krabīši, kuri ar spīlēm aizspiež ciet viņas fantāzijas vārtus: 44. Viņai ir četrdesmit četri gadi.

      Sapnis ir sadragāts. Par vēlu, ķiķina krabīši un draudīgi cilā spīles. Par vēlu, Irisa nodomāja. Viņa ir precējusies un tāda arī paliks!

      Tieši tāds arī ir viņas nodoms.

      Bet aizmuguri sev nodrošināt tomēr vajadzētu. Gadījumam, ja nu viņas kaisles pārņemtais vīrs aizbēgtu ar jaunekli melnā uzvalkā! To viņai vēl vajadzēja pārdomāt.

      Un būt gatavai uz visu.

      Viņa vēlreiz pielika pie lūpām Karmenas atnesto glāzi un nopūtās. Kopš šī vakara vajadzēs sākt izlikties…

      Žozefīne atviegloti secināja, ka viņai tomēr nevajadzēs braukt vakariņās pie māsas ar autobusu, divreiz pārsēžoties: Antuāns viņai bija atstājis automašīnu. Sēdēt pie stūres šķita dīvaini un neierasti. Viņa nezināja kodu, kas jānospiež, lai izbrauktu no garāžas. Viņa to nekad nebija izmantojusi un nu sāka meklēt somiņā piezīmju grāmatiņu.

      – Divi, pieci, viens, trīs, – pateica priekšā Hortenze, kura sēdēja viņai līdzās.

      – Paldies, mīļā…

      Iepriekšējā vakarā bija piezvanījis Antuāns; viņš gribēja runāt ar meitām. Vispirms ar Zoē, tad ar Hortenzi. Atdevusi klausuli māsai, Zoē iegāja istabā pie mātes, kura gulēja gultā un lasīja, tad piespiedās viņai klāt, sūkādama īkšķi un pabāzusi zem zoda Nestoru, savu rotaļu lācīti. Abas labu brīdi klusēja un tad Zoē nopūtās: “Es dzīvē tik daudz ko nespēju saprast, tas ir vēl grūtāk nekā skolā..” Žozefīne jau grasījās meitai pateikt, ka arī pati vairs neko nesaprot no dzīves. Tomēr savaldījās.

      – Mammu, pastāsti man par Manu Karalieni, – Zoē pieprasīja, cieši piespiezdamās viņai klāt. – Tu jau zini, par to, kura nekad nejuta ne aukstumu, ne izsalkumu, ne bailes, par to, kura aizstāvēja savu karaļvalsti no karapulkiem un bija prinču un princešu māte. Un vēl pastāsti, kā viņa apprecējās ar diviem karaļiem un valdīja pār divām karaļvalstīm uzreiz…

      Vairāk par visu Zoē patika stāsts par Akvitānijas Eleonoru.

      – Vai man jāsāk no paša sākuma? – Žozefīne vaicāja.

      – Pastāsti par viņas pirmo laulību, – Zoē palūdza, joprojām turēdama īkšķi mutē, – pastāsti man par to dienu, kad viņa piecpadsmit gadu vecumā apprecējās ar Luiju VII, Francijas labo karali. Stāsti no paša sākuma, par vannu ar timiānu un rozmarīnu, tu jau zini, par to koka toveri, kurā viņas kalpone ar lieliem spaiņiem sanesa karstu ūdeni, kur viņai mazgāties. Un par to, kā viņa uzzieda sev uz sejas kviešu miltu putriņu, lai ādas krāsa būtu laba un pazustu pūtītes… Un par svaigo zāli, ar kuru noklāja grīdu ap toveri, lai nesamērcētu parketu! Stāsti, mammu, stāsti!

      Žozefīne sāka runāt, un vārdu maģija nolaidās pār telpu kā Ziemasssvētku pasakā:

      – Todien Bordo pilsētā notika svinības. Krastmalā bija izvietotas daudzkrāsainas teltis, virs kurām plīvoja karogi. Luijs VII, Francijas troņmantnieks, savas svītas, kalpotāju un ieroču nesēju ielenkumā gaidīja, kad viņa līgava Eleonora Ombrijēras pilī beigs gatavoties svinībām.

      Žozefīne sīki aprakstīja Eleonoras vannošanos, augus, ziedes, smaržvielas, ko viņai nesa kalpones un galma dāmas, lai viņa būtu visskaistākā sieviete Akvitānijā. Turpinādama stāstīt par visām niansēm, kas tik ļoti apbūra Zoē iztēli, Žozefīne sajuta, ka meita sāk iesnausties, tomēr vēl dažas minūtes turpināja stāstīt:

      – Bija 1137. gada jūlijs, saules stari iekrāsoja pils mūrus. Tolaik kāzas tika svinētas vairākas dienas un naktis no vietas. Luijs, sēdēdams blakus žilbinoši skaistajai meitenei koši sarkanā kleitā ar garām piedurknēm un baltas sermuļādas apšuvumiem, izskatījās jauns, trausls un ārkārtīgi iemīlējies. Visapkārt rosījās ugunsrijēji, muzikanti ar bungām un tamburīniem, lāču dīdītāji un žonglieri; pāži lēja kausos vīnu un lika uz šķīvjiem ceptas gaļas gabalus, kas bija gandrīz pavisam atdzisuši, jo virtuve atradās tālu prom no svētku galda. Skaistā, tīri nomazgājusies Eleonora dungoja dziesmiņu, ko viņai pirms kāzām bija iemācījusi zīdītāja:

      Mana sirds pieder jums,

      Mana miesa pieder jums,

      Kad sirds pie jums ies,

      Miesa tai pakļausies.

      Viņa atkārtoja šīs rindiņas atkal un atkal, kā lūgšanu pirms gulētiešanas, un nosolījās sev, ka būs vislabākā, vistaisnīgākā, labākā un žēlsirdīgākā karaliene pasaulē.

      Žozefīne sāka runāt ļoti klusi. Meita bija kļuvusi pavisam smaga, tātad iemigusi, un nu vajadzēja apklust, lai viņu nepamodinātu.

      Hortenze ilgi runāja pa telefonu ar savu tēvu un tad aizgāja gulēt, nenoskūpstījusi māti. Žozefīne nolēma netraucēt meitu un atstāt viņu vienu.

      – Vai tu zini, kā aizbraukt pie Irisas? – Hortenze, sēdēdama automašīnā, painteresējās, un atlocīja saules aizsargu, lai spogulītī apskatītu zobus un pārliecinātos, ka viņas mati ir kārtībā.

      – Tu esi uzkrāsojusies? – Žozefīne painteresējās, pamanījusi meitas spīdīgās lūpas.

      – Tikai mazliet lūpu spīduma, ko man uzdāvināja draudzene… Tā vēl nav nekāda krāsošanās. Tikai minimāla pieklājības izrādīšana apkārtējiem.

      Žozefīne nolēma izlikties nedzirdam šo nekaunīgo piezīmi un veltīt visu uzmanību ceļam. Šajā laikā Ģenerāļa Golla ielā valdīja satiksmes sastrēgums, taču tas bija vienīgais ceļš, pa kuru nokļūt uz Kurbevuā tilta. Tiklīdz tilts būs palicis aiz muguras, satiksmei vajadzēja kļūt raitākai. Vismaz viņa tā cerēja.

      – Es ierosinu šovakar pie galda nerunāt par to, ka tētis aizgājis, – viņa uzrunāja meitas.

      – Par vēlu, – Hortenze atteica, – es jau Anrietei visu izstāstīju.

      Meitenes savu vecmāmiņu uzrunāja vārdā. Anriete Grobza negribēja, lai viņu

3

Irisa, lūdzu, uzklausi mani… Irisa, es tevi mīlu, un tas nav nekāds joks, tas ir pa īstam, pa īstam, Irisa…