Bēgošā līgava. Sūzana Elizabete Filipsa

cietušu pastkastīti ar vārdu REMINGTONS, kas bija tik tikko saskatāms uz koka norādes virs tās. Viņa iegriezās bedrainajā ceļā un apturēja mašīnu pie garāžas durvīm.

      Lielā neregulāras formas pludmales māja bija sākusi savu dzīvi kā holandiešu koloniālā stila mājoklis, taču gadu gaitā bija iedzīvojusies lievenī un platformā, vēl vienā lievenī un nelielā papildu spārnā. Tās vēja appūstās lubiņas bija izmirkušu koku krāsā, un virs jumta rēgojās divi kamīna dūmeņi. Lūsija nespēja noticēt, ka šī māja varētu piederēt Pandam. Tā bija domāta ģimenēm – vieta, kur saulē iedeguši bērni varētu dzenāties pakaļ saviem brālēniem un māsīcām pa pludmali, kur mammas varētu apmainīties ar tenkām, kamēr vīri ņemtos gar ogļu grilu, vecvecāki klusi nosnaustos uz ēnainās verandas, bet suņi slinki gulšņātu saulē. Panda iederējās noplukušā zvejnieku būdā, nevis šādā vietā. Taču adrese bija pareiza, un vīrieši bija konkrēti minējuši Remingtonu vārdu.

      Ne ar ko neievērojamas ieejas durvis atradās pa labi no divām mašīnām domātās garāžas. Kāpņu laukumiņā apdauzīts māla puķu pods lepojās ar izkaltušu zemi un Amerikas karogu pēc Ceturtā jūlija svinībām. Durvis bija aizslēgtas. Lūsija devās pa nezālēm aizaugušu taciņu uz ūdens pusi, kur viņa atrada mājas sirdi – plašu mauriņu, atvērta plānojuma verandu un logu rindu, kas izgāja uz līcīti ar Mičigana ezeru aiz tā.

      Lūsija apgāja apkārt mājai, meklēdama iespēju, kā iekļūt iekšā, taču viss bija aizslēgts. Viņa bija redzējusi pāris viesnīciņas pa ceļam, dažus viesu namus un krodziņus, kuros tika piedāvātas naktsmājas, tā ka jebkurā gadījumā bija, kur apmesties. Taču vispirms Lūsija gribēja ieskatīties šajā mājā.

      Viņa iebāza plaukstu ieplīsušā verandas aizslietņa spraugā un atbrīvoja durvju aizbīdni. Dēļi nočīkstēja, viņai laipojot starp guļamkrēsliem ar iepelējušiem audekla spilveniem, kas reiz bijuši spilgtā jūras zilā tonī. Vienā stūrī karājās no karotēm gatavoti vēja zvani, bet otrā pamests dzesētājs. Mājas durvis bija aizslēgtas, taču Odzi tas neapturēja. Viņa izsita vienu nelielo durvju stiklu ar sarūsējušu kapli, iebāza roku iekšā un pagrieza slēdzeni.

      Lūsiju sagaidīja aizslēgtas mājas sasmakusī smarža, kad viņa iegāja vecmodīgā virtuvē. Kādreiz augstie koka skapīši bijuši nesaprātīgi nokrāsoti zaļā krāsā, kas atgādināja par slimnīcu. Tiem vēl aizvien bija oriģinālie rokturi. Brokastu stūrītī atradās ārkārtīgi neglīts viltots karalienes Viktorijas stila galds, kas izrādījās tam pārāk mazs. Uz saskrāpētās baltās lamināta virsmas atradās veca mikroviļņu krāsns, jauns kafijas aparāts, nažu komplekts un sāls pods, kas izrādījās piebāzts ar saliektām lāpstiņām un apdegušām plastmasas karotēm. Pie izlietnes bija novietota māla cūciņa franču viesmīļa apģērbā.

      Lūsija ieslēdza gaismu un izpētīja pirmo stāvu, izstaigādama dzīvojamo un dienvidpuses istabu, un iebāzdama galvu pelējuma pilnā kabinetā, no kura varēja nonākt lielā pirmā stāva guļamistabā. Lielā gulta bija pārklāta ar tumši zili un balti svītrotu pārklāju, naktsgaldiņi atgādināja diegu spolītes, bet iekārtojumu papildināja trīsdaļīgs tualetes galdiņš un mīkstie krēsli. Pie sienām karājās pāris lētas Endrū Vaijeta gleznu reprodukcijas. Skapī atradās vējjaka, džinsi, sporta kurpes un Detroit Lions komandas cepurīte. Spriežot pēc izmēriem, tas viss varēja piederēt Pandam, taču tas nebija nekāds drošais pierādījums tam, ka Lūsija ir ielauzusies pareizajā mājā.

      Vannas istaba ar sarkankrūtīša olas ziluma keramikas flīzēm un jaunu, baltu dušas aizkaru arī neko neatklāja. Lūsija pasvārstījās un tad atvēra zāļu skapīšus. Zobu pasta, zobu diegs, skalojamais līdzeklis, skuveklis.

      Viņa atgriezās virtuvē un apskatīja vienīgo priekšmetu, kas te neiederējās – modernu vācu kafijas automātu, kas bija tieši tāds, kāds varētu piederēt labi apmaksātam profesionālam miesassargam, kuram garšo laba kafija. Tomēr ledusskapja saturs galīgi pārliecināja Lūsiju, ka viņa atrodas īstajā vietā. Gandrīz tukšajos plauktos viņa pamanīja apelsīnu marmelādes burku, un tieši tādu marmelādi Panda bija ziedis uz viņas pašceptās maizes.

      – Īsti vīri ēd vīnogu želeju, – viņa bija noteikusi, ieraudzījusi, kā Panda izvēlas tieši tādu pašu produktu veikalā netālu no Kado ezera. – Es runāju nopietni, Panda. Ja tu pērc apelsīnu marmelādi, tev ir jāatsakās no pretenzijām uz vīrišķību.

      – Man tā garšo. Mēģini ar to samierināties.

      Ledusskapī atradās arī divas kolas sešpakas. Nekāda alus. Lūsija neskaitāmu jūdžu garumā bija prātojusi par to pirmo rītu, kad viņa bija pamodusies pie ezera un ieraudzījusi kaudzi ar tukšām alus skārdenēm, kuras Panda bija nopircis iepriekšējā vakarā. Kurš miesassargs gan dzēra, atrazdamies postenī? Tomēr vienīgā reize, kad viņa bija redzējusi Pandu dzeram, bija tie daži malki, kurus viņš bija norijis pirms viņas nozušanas krūmiņos, un, viņai iznākot, skārdene jau bija iztukšota. Vēl bija arī sešpaka, kuru Panda bija novietojis uz plaukta pirmajā naktī motelī. Vai viņa bija redzējusi Pandu kaut ko dzeram no tās? Ne vairāk par pāris malkiem. Un visā pie Kado ezera pavadītajā laikā… Viņš bija dzēris vienīgi kolu.

      Lūsija paraudzījās uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, taču nespēja saņemties, lai to izpētītu. Nu jau bija pilnīgi satumsis, un viņai vēl aizvien vajadzēja atrast kādu apmešanās vietu. Tomēr Lūsijai nekur negribējās iet. Viņa gribēja gulēt šeit, šajā spokainajā mājā, kas glabāja aizgājušo vasaru atmiņas.

      Viņa atgriezās pirmā stāva guļamistabā. Neglītas vertikālās žalūzijas aizklāja bīdāmās durvis, kas veda uz verandu, un pret durvīm atbalstīts spieķis bija vienīgais, kas rūpējās par drošību. Pameklējusi vēl, Lūsija atrada krājumu ar tādām pašām apakšbiksēm, kādas Panda bija nopircis veikalā, un baltus peldšortus. Lūsija paņēma no mašīnas savas mantas, aizslēdza ārdurvis, lai atbaidītu nelūgtus ciemiņus, un iekārtojās.

      Viņas miegu iztraucēja neizskaidrojama čīkstoņa, un uz rīta pusi Lūsija sapņoja, ka skrien pa māju ar daudzām istabām, bet bez izejas. Sapnis viņu pamodināja.

      Istaba likās vēsa, taču sporta krekliņš bija pielipis meitenei pie ādas. Agrā rīta gaisma centās iekļūt iekšā pa vertikālajām žalūzijām. Viņa izstaipījās un tad uzšāvās gultā sēdus, izdzirdot, kā noklikšķ aizbīdnis.

      Kāds zēns ienāca pa durvīm, kuras Lūsija bija aizslēgusi pirms iemigšanas.

      – Ej prom, – viņa noelsās.

      Zēns izskatījās tikpat pārsteigts, ieraugot Lūsiju, kā viņa pati par ciemiņa parādīšanos, taču viņš attapās ātrāk. Viņa platās acis samiedzās kareivīgā izteiksmē, it kā Lūsija būtu kāda iebrucēja.

      Viņa ar grūtībām norija siekalas un piecēlās sēdus. Ko tad, ja viņa galu galā atradās nepareizajā mājā?

      Zēnam mugurā bija maisveidīgi, ne pārāk tīri pelēki šorti, koši dzeltens sporta krekls ar elektriskās ģitāras attēlu un nobružātas sporta kurpes bez zeķēm. Viņš bija afroamerikānis, un viņa āda bija dažus toņus gaišāka nekā Lūsijas brālim Andrē. Zēns bija sīks un kārns, varbūt desmit vai vienpadsmit gadus vecs, un viņam bija īsi, sprogaini mati, kaulaini ceļgali, izstīdzējušas rokas un naidīga sejas izteiksme, kurai vajadzēja vēstīt pasaulei par to, cik viņš ir sīksts. Varbūt tas būtu iedarbojies, ja viņa naidīgumu nenomāktu divas zeltainbrūnas, biezu skropstu ieskautas acis.

      – Tev nav te jāatrodas, – viņš noteica, izsliedams zodu.

      Lūsija ātri apķērās.

      – Panda teica, ka es drīkstu te apmesties.

      – Omītei viņš